59
Naidelmans, šausmu pārņemts, vēroja, kā dārgumu krātuvi drebina neskaitāmi spēcīgi grūdieni. Grīda vēl vairāk sasveras pa labi. Magnusena, ko jau pirmais trieciens bija aizsviedis līdz tālākajai sienai, tagad gulēja monētu kaudzē - viņa kārpījās, svaidījās un kliedza nedabiskā balsī. Kambaris atkal sasvērās, un sagāzās mucu rinda - uz visām pusēm pašķīda puvuša koka druskas, zelts un dargakmeņi.
Kad sakustējās ari šķirsts, Naidelmans attapās no šoka. Iebāzis zobenu aiz siksnas, viņš sāka meklēt drošības trosi. Tā karājās tieši virs galvas, caurumā dārgumu krātuves griestos. Vēl augstāk vīdēja avārijas ugunis kāpņu konstrukcijas pakājē. Tanī mirklī lampas nomirgoja, taču turpināja blāvi degt. Naidelmans satvēra drošības trosi brīdī, kad telpa atkal spēcīgi novibrēja.
Pēkšņi atskanēja lūstoša metāla sprakšķi - telpas tālākajā stūrī grīdā parādījās caurums. Naidelmans šausmās nolūkojās, kā zelta straumes ripoja uz atveres pusi - kā ūdens virpulis vannā tās saplūda spraugā un pazuda melnajā dzelmē.
- Nē, nē\ - ieaurojās Magnusena, kārpīdamās plašajā zelta straumē un pat šajā brīdi izmisīgi cenzdamās raust sev klāt ripojošās monētas. Viņā cīnījās divas vajadzības - glābt zeltu vai glābt sevi. Telpu satricināja grūdiens, kas šķita
nakam no paša Zemes centra, un pār Magnusenas galvu sāka krist zelta stieņu masas. Spiediens palielinājās, zelta straumes virpulis griezās arvien ātrāk; Magnusena tika ierauta šajā plūsmā un vilkta arvien tuvāk spraugai, kas strauji pieauga apmēros. Viņas nē, nē, nē metāla šķindoņā bija tik tikko saklausāmi. Zem zelta smaguma viņas acis bija briesmīgi izvalbījušās. Inženiere klusēdama pastiepa rokas uz Naidel- mana pusi. Velvēs atbalsojās dzelzs konstrukciju brakšķi un skrūvju krakšķi.
Un nākamajā mirkli Magnusena pazuda - mirguļojošā straume aiznesa viņu dzelmē.
Pametis drošības trosi, Naidelmans pa zelta kaudzi uzrāpās līdz lielajam metāla spainim, kas bīstami šūpojās. Viņš nospieda spaiņa tālvadības pults pogu. Vinča iečīkstējās, un spainis sāka celties augšup. Naidelmans bija ieķēries spaini, kas skaļi noskrāpējās gar sašķobītajām dzelzs velvēm un pēc tam ieslīdēja sašaurinātajā caurumā.
Ceļoties augšup, Naidelmans ielēca spaini un paskatījās pāri tā malai. Skatienam pavērās pēdējās bagātību dzirkstis - ziloņu ilkņi, sabirzuša zīda baķi, muciņas, somas, zelts, dārgakmeņi - viss mežonīgā ātrumā grabēdams pazuda spraugā dārgumu krātuves grīdā. Tad lampa, kas spēji šūpojās vadā, atsitas pret dzelzs sienu un saplīsa. Šahtā iestājās tumsa - dega tikai avārijas ugunis pie kāpnēm virs galvas. Pustumsā Naidelmans ieraudzīja - vai domāja, ka ieraudzīja -, kā sakropļotā dārgumu krātuve, pēdējoreiz smagi nokrakšķot, atraujas no Akas sienām un gāžas lejup virpuļojošajā ūdens haosā.
Šahta spēcīgi nodrebēja. Lejup bira putekļi un smiltis, gaudodamas brakšķēja titāna konstrukcijas. Avārijas ugunis vēlreiz nomirgoja un apdzisa pavisam. Spainis spēji apstājās tieši zem kāpnēm un atsitās pret šauras šahtas sienām.
Pārliecinājies, ka zobenam nekas nenotiks, Naidelmans pastiepās pēc vinčas troses. Pēc tam pirksti tumsā uztaustīja kāpņu apakšējo malu. Aku satricināja kārtējais grūdiens, un viņš, izmisumā sakopojis visus spēkus, līda uz augšu - ieķērās zemākajā spraislī, tad nākamajā. Kājas karājās virs postošā bezdibeņa. Visa Akas balstu struktūra drebēja - trīcēja kā dziva būtne. Tumsā atskanēja krakšķis - atlūza viens no apakšējiem statņiem. Zibens šautras gaismā Naidelmans ieraudzīja sakropļotu cilvēka ķermeni, kas apakšā peldēja negantajos viļņos.
Tverdams gaisu un turēdamies kāpņu spraišļos, Naidelmans pamazām sāka aptvert postošās nelaimes apjomus. Tā karādamies, viņš centās rast atbildes uz neskaitāmajiem jautājumiem.
Tad viņu pārņēma trakas dusmas, mute atvērās un sāka aurot - vēl skaļāk par mutuļojošo bezdibeni:
- Heeeeeč!
60
- Ko tu ar to gribi teikt? - Hečs jautāja, atslīdzis pret tuneļa sienu un cīnīdamies pec elpas. - Kādas pēdējās lamatas?
- Rodžers stāstīja, ka Ūdens Aka ir uzbūvēta virs formējuma, ko sauc par caurdurtu kupolu, - Bontjēra skaidroja.
- Virs dabiska tukšuma, kas stiepjas dziļi zemes dzīlēs. Ma- kalans bija plānojis izmantot šo tukšumu, lai izliktu lamatas Okemam.
- Un mēs domājām, ka Akas nostiprināšana visu atrisinās. - Hečs papurināja galvu. - Makalans. Viņš allaž bijis mums soli priekšā.
- Tie titāna stiprinājumi satur Aku kopa. Pagaidām. Citādi te viss jau būtu sabrucis.
- Bet Naidelmans?
- Sais pas.m Iespējams, iekritis tukšumā kopā ar visu to zeltu.
- Tadā gadījumā laižamies!
Viņš pagriezās uz tuneļa pusi brīdī, kad kāpņu konstrukciju satricināja vēl viens grūdiens. Iestājās klusums, un pēkšņi zem Bontjēras džempera kaut kas iepīkstējās. Viņa izvilka dozimetru un pasniedza Hečam.
- Paņēmu to medpunktā, - arheoloģe teica. - Lai atrastu, nācās šo to salauzt.
Blāvaja displeja - acīmredzot baterijas bija gandrīz tukšas - pašā augšā parādījās nepārprotams ziņojums:
244.13 Rad/h Fiksēta ātro neitronu plūsma Iespējams vispārējs radioaktīvs piesārņojums Rekomendācija: tūlītēja evakuācija
- Varbūt tas fiksē atlikušo radiāciju? - Bontjēra minēja, vērdamās ekrāna.
- Nu, noteikti! Divsimt četrdesmit četri? Pag, varbūt varēšu lokalizēt.
Viņš paskatījās uz Kleju, kas paklausīgi pavērsa luktura gaismu pret aparātu. Hečs sāka klikšķināt nelielo klaviatūru. Brīdinājums pazuda. Tā vietā parādījās trīsdimensiju koordinātu tikls. Izslējies Hečs ar aparātu rokā sāka staigāt šurpu turpu. Ekrana vidū uzplauka daudzkrāsains zaigojošs plankumiņš, un, pagriežot aparātu, krāsas mainījās.
- Ak, Dievs! - Viņš pacēla galvu. - Naidelmans nav miris. Viņš ir uz kāpnēm, tieši zem mums. Un zobens ir pie viņa.
- Ko? - Bontjēra izdvesa.
- Paskaties uz šiem rādījumiem. - Hečs pagrieza dozimetru pret arheoloģi. Displejā, šaudīdamies uz visām pusēm, parādījās balts plankums. - Jēziņ, viņš droši vien saņēmis pamatīgu radiācijas devu!
- Cik? - Klejs saspringtā balsī jautāja.
- Man vairak gribētos zināt, kādu devu saņemam mēs, - iebilda Bontjēra.
- Mums pagaidām briesmas vēl nedraud. Starp mums ir bieza zemes kārta. Taču radiācijas deva ir kumulatīva. Jo ilgāk mēs šeit uzturamies, jo lielāka ir deva.
Pēkšņi zeme nodrebēja kā velna apsēsta. Dažas pēdas dziļāk tuneli skaļi nokrakšķēja milzīga sija. Visapkart sāka birt putekļi un oļi.
- Ko mēs vēl gaidām? - Bontjēra nošņāca un pagriezās iešanai tunelī. - Ejam!
- Pagaidi! - uzsauca Hečs. Dozimetrs viņa rokās nopīkstēja.
- Mēs nevaram gaidīt! - sieviete atbildēja. - Vai pa šo tuneli mēs nonāksim ārā?
- Nē. Akas pamatne aizvērās, kad mācītājs pagrieza lamatu sviru.
- Tad rāpsimies ārā no Akas! Te palikt mēs nevaram. - Un viņa soļoja uz kāpņu pusi.
Hečs spēcīgi parāva Bontjēru atpakaļ.
- Arā iet mēs nevaram, - viņš izdvesa.
- Kādēļ?
Klejs bija nostājies viņiem līdzās un uzmanīgi skatījās ekrāna. I lečs palūkojās uz viņu - mācītāja sejā bija pārsteidzoša, apslāpēta satraukuma pilna, gandrīz triumfējoša izteiksme.
- Ja ticam šim, - Hečs lēni iesāka, - zobens ir tik radioaktīvs, ka pat sekundes laikā var saņemt nāvējošu devu. Naidelmans kāpj augšā, pie mums. Tiklīdz izbāzīsim degunu galvenajā šahtā, mums būs beigas.