- Bet kādēļ viņš vēl joprojām ir dzīvs?
- Viņš ir beigts. Taču pat pēc milzīgas devas cilvēks nenomirst uzreiz. Viņš bija miris brīdī, kad pirmo reizi paskatījās uz zobenu. Un ari mēs būsim miruši, ja atrādīsimies tiešā sasniedzamības zonā. Neitronu radiācija izplatās gaisā kā gaisma. Ir ļoti būtiski, ka starp mums un zobenu atrodas klintis un zemes slānis. - Viņš ieskatījās dozimetrā. - Tagad viņš ir apmēram piecdesmit pēdas zem mums. Ejiet atpakaļ pa šo tuneli, cik tālu vien nav bail. Ja paveiksies, viņš aizies mums garām.
Cauri mutuļojošajam troksnim Hečs saklausīja neskaidru kliedzienu.
Norādīdams pārējiem, lai tie paliek uz vietas, Hečs palīda uz priekšu un apstājās pie pašas izejas šahtā. Titāna balstu mudžeklis drebēja un šūpojās. Dozimetrs signalizēja, ka baterijas tūdaļ būs tukšas, un viņš ieskatījās displejā:
3217.89 Rad/h Fiksēta ātro neitronu plūsma Tūlītēja evakuācija
ļēziņ, llečs nodomāja, maksimums. Viņi vēl bija drošā aizsegā - aiz Ūdens Akas klintīm un dubļu kārtas. Taču Naidelmans jau tuvojās, un drīz vien pat zemes slānis…
- Heč! - atskanēja aizsmakusi un nikna balss.
I lečs vilcinājās.
- Es atradu Laila līķi!
llečs vēl joprojām klusēja. Vai Naidelmans tiešām zina, kur viņš atrodas? Vai arī viņš tikai blefoja?
- Heč! Neāksties! Tev tas nepiestāv. Es redzēju tava luktura gaismu. Es nāku! Tu mani dzirdi?
- Naidelman! - Hečs atsaucās.
Atbildes nebija. Hečs ieskatījās dozimetrā. Baltais plankums ekrānā virzījās augšup pa koordinātu tīklu un brīžiem pazuda, jo baterijas bija teju tukšas.
- Kaptein! Apstājieties! Mums jāaprunājas!
- Katrā ziņā! Mēs tūdaļ mīļi aprunāsimies.
- Vai tad jūs nesaprotat? - Hečs uzkliedza, vēl tuvāk pie- trausies malai. - Zobens ir radioaktīvs. Tas nes nāvi, kaptein! Nekavējoties metiet to prom!
Hečs ieklausījās, cenšoties nelikties ne zinis par rēcošo bezdibeņa troksni.
- Jūsu izdomai nav robežu, Heč, - atskanēja Naidelmana balss, kas šķita neparasti rāma. - Šī katastrofa jums tiešām ir izdevusies.
- Kaptein, Dieva dēļ, met prom zobenu!
- Mest prom? - skanēja atbilde. - Tu izliec šīs lamatas, sagrauj Ūdens Aku, nogalini manus vīrus, atņem man manas bagātības un nu tu gribi, lai es metu prom zobenu? Nekā nebija!
- Par ko, pie velna, jūs runājat?
- Nu, netēlo, netēlo! Tu esi pelnījis uzslavu. Pietika ar dažiem pareizās vietās izliktiem spridzekļiem, vai ne?
Hečs apvēlās uz muguras un, skatīdamies griestos, pra- toja, kā rīkoties tālāk.
- Jūs esat jucis, kaptein, - viņš uzsauca. - Ja neticat man, pajautājiet pats savam organismam! Zobens izstaro spēcīgu ātro neitronu radiāciju. Tās ietekmē jūsu šūnas jau tagad vairs nedalās, ari DNS sintēze apstājusies. Drīz jus sāks mocīt cerebrālais sindroms. Pati bīstamākā saindēšanās ar radioaktīvajām vielām. - Hečs ieklausijās. Vienīgais, ko viņš dzirdēja bez ūdens virpuļa aurošanas, bija dozimetra vārgā pīkstēšana. Viņš dziļi ievilka elpu. - Pirmās slimības pazīmes jau noteikti paradījušās! - Hečs skaļi turpināja. - Pirmkārt, drīz sāksiet just nelabumu. Varbūt jau tagad tā ir, ko? Nākamie būs apziņas traucējumi, kad smadzenēs sāksies iekaisuma procesi. Tad tremors, ataksija, konvulsijas un nāve.
Atbildes nebija.
- Dieva dēļ, Naidelman, uzklausiet! - Hečs kliedza. - Ar to zobenu jūs visus mūs nogalināsiet!
- Nē, - atskanēja no apakšas. - Nē! Drīzāk likšu lietā savu pistoli.
Hečs steigšus piecēlās sēdus. Balss jau bija tuvu, ļoti tuvu - ne vairāk kā piecpadsmit pēdu attālumā. Hečs metās tuneli pie pārējiem.
- Kas notiek? - uzsauca Bontjēra.
- Viņš bus klāt dažu sekunžu laikā, - Hečs atbildēja. - Un negrasās apstāties. - To sakot, viņš drūmā nolemtībā atskārta, ka neko nevar iesākt. Aizbēgt nav iespējams. Vēl mirklis, un Naidelmans parādīsies tuneļa galā ar zobenu rokā. Un viņi visi būs beigti.
- Vai tiešām viņu nav iespējams apturēt? - Bontjēra iekliedzās.
Iekams Hečs paguva atbildēt, ierunājās Klejs.
- Ir, - viņš teica stingrā, skaidrā balsī. - Ir iespējams.
Hečs pagriezās. Līķa bālajā mācītāja sejā jautās ne tikai
triumfs; tas bija kaut kas ekstātisks, svētlaimīgs, kaut kas no citas pasaules.
- Ko… - Hečs iesāka, taču Klejs ar lukturi rokā jau bija pagājis viņam garām. Hečam viss tūdaļ tapa skaidrs. - Nē! - viņš iekliedzās, satvēris Kleju aiz piedurknes. - Tā ir pašnāvība! Tas zobens tevi nogalinās!
- Bet vispirms es izdarīšu to, kā dēļ ierados šajā salā. - Klejs izrāva roku un aizskrēja prom pa tuneli. Apskrējis ap- kart Renkina nekustīgajam ķermenim, viņš pārlēca metāla tiltiņam un, steigšus kāpdams lejup pa kāpnēm, pazuda no redzesloka.
61
Ieķeries kāpņu šķēršos, Klejs nokāpa dažas pēdas zemāk un tad apstājās, lai nomierinātos. No Akas dziļumiem skanēja skaļa rēkoņa - tur bruka alas un mutuļoja ūdens, kas neno- jaušamā dzelmē veidoja nežēlīgu haosu. Miklums veikli ieķērās Kleja krekla apkaklē.
Viņš pavērsa lukturi lejup. Ventilācijas sistēma pārstāja darboties brīdī, kad atslēdzās avārijas enerģijas avoti, tādēļ gaiss bija pasmags. Drebošās konstrukcijas klāja kondensāts, kas jaucās ar birstošajām dubļu pikām. Gaismas stars spraucās cauri miglai, līdz beidzot uzdūrās Naidelmanam, kurš atradās apmēram desmit pēdas zemāk.
Kapteinis ar grūtībām kāpa augšup pa kāpnēm - viņš vispirms iekārās pakāpienā ar elkoni un tad vilkās tālāk līdz nākamajam. Seja apliecināja pārcilvēcisku piepūli. Ikreiz, kad kāpnes nodrebēja, viņš apstājās un ar abām rokām ieķērās šķēršos. Aiz Naidelmana siksnas Klejs pamanīja dārgakmeņiem rotātu zobena spalu.
- Tu tik padomā! - čērkstošā balsī iesaucās Naidelmans, skatīdamies luktura gaismā. - Et lux in tenebris lucet. Tumsā tiešām atspīd gaisma. Kādēļ gan nejūtos pārsteigts, ka šajā sazvērestībā iesaistījies arī godājamais garīdznieks? - Balss izšķīda mokoša klepus lēkmē. Naidelmans piespiedās kāpnēm, kad sākas nākamais grūdiens.
- Met nost zobenu, - pavēlēja Klejs.
Naidelmans atbildes vietā izvilka pistoli. Kad atskanēja šāviens, Klejs metās uz kāpņu otru galu.
- Vācies prom no mana ceļa! - Naidelmans noķērca.
Klejs saprata, ka šajā stāvajā šaurībā cīnīties ar Naidelmanu nevar. Jāatrod piemērotāka vieta. Spidinādams lukturīti, viņš steigšus pārlūkoja apkārtni. Dažas pēdas zemāk, pie simt desmit pēdu atzīmes, atradās šaura tehniskās apkopes platforma. Ielicis lukturi kabatā, Klejs tumsas aizsegā nokāpa zemāk. Kāpnes drebeja vēl briesmīgāk. Klejs zināja, ka Naidelmans nespēj rāpties augšup, ja tur rokā pistoli. Taču tikpat labi viņš zināja, ka šī drebēšana ir viļņveidīga - tiklīdz vibrācija mitēsies, Naidelmans nekavēsies ietriekt lodi pretiniekā.
Taustīdamies ar rokām un kājām, Klejs nolīda vēl pāris pakāpienus zemāk. Kāpnes vairs tik traki nedrebēja. Zibens uzplaiksnījuma gaismā Naidelmans parādījās dažas pēdas zemāk, ar vienu roku vilkdamies tuvāk tehniskās apkopes platformai. Viņš jau bija zaudējis līdzsvaru; Klejs izmisigi veikli nokāpa vēl vienu šķērsi zemāk un no visa spēka iespēra Naidelmanam pa roku. Skaļi nodimdēja sitiens, un pistole nokrita tumsā.