Klejs paslīdēja. Naidelmans neartikulēti ieaurojās. Pēkšņā enerģijas uzplūdā viņš uzrāpās uz šaurās platformas. Starp viņiem bija kāpņu konstrukcija. Klejs izņēma lukturi un iespi- dināja Naidelmanam sejā.
To klāja sviedri un netīrumi, āda bija biedējoši bāla, acis iekritušas. Viņš izskatījās izvārdzis, nomocījies - šķita, ka enerģiju dod tikai kāds iekšējs spēks. Kad kapteinis sniedzās pēc zobena, viņa roka viegli trīsēja.
Klejs skatījās uz ieroci ar šausmām un apbrīnu. Spals bija valdzinoši skaists, to rotāja neskaitāmi lieli dārgakmeņi. Taču asmens bija kroplīgs, violetiem plankumiem klāts, ar robiem un iedobēm.
- Vācies, mācītāj! - kapteinis ieķērcās. - Es netaisos ar tevi te ķēpāties! Man vajadzīgs I lečs.
- Hečs nav jūsu ienaidnieks.
- Vai viņš tevi atsūtīja, lai to pateiktu? - Naidelmans atkal sāka klepot. - Es uzvarēju Makalanu. Taču neiedomājos, ka Hečs var būt nodevējs. Viņš un viņa lidzzinātāji. Nav brīnums, ka viņš gribēja, lai Truits strādā racēju komandā. Un tava protesta akcija droši vien bija māņu triks, lai novērstu manu uzmanību. - Viņš zvērojošām acīm raudzījās mācītājā.
- Jums ir beigas, - Klejs rāmi noteica. - Mums abiem beigas. Jūs vairs nevarat glābt savu miesu, taču vēl ir laiks glābt dvēseli. Tas zobens ir sātana ierocis. Metiet to lejā, tur tam īstā vieta!
- Muļķis! - Naidelmans nošņāca. - Sātana ierocis, saki? Heča dēļ varbūt es ari paliku bez bagātības. Taču man vēl joprojām ir šis. Sava mūža labākos gadus esmu pavadījis, gatavojoties brīdim, kad paņemšu rokās šo zobenu.
- Tas ir jūsu nāves instruments, - Klejs rāmi atbildēja.
- Diez vai. Taču tavas nāves instruments tas varētu būt. Saku pēdējo reizi, mācītāj! Vācies!
- Nē, - atteica Klejs, piespiedies drebošajai platformai.
- Tad mirsti, - iesaucās Naidelmans un šķēla ar zobenu Kleja galvas virzienā.
62
Hečs aizmeta dozimetru - tas tāpat vairs nekam nebija derīgs - un vērās tumsā uz tuneļa ieejas, Ūdens Akas vertikālās šahtas pusi. Bija dzirdamas neskaidras balsis; mirgoja Kleja lukturis, izgaismojot kāpņu konstrukcijas metālisko skeletu; atskanēja šāviens, kas griezīgi pāršķēla mežonīgo rēkoņu Akas dzelmē. Hečs gaidīja, mocidamies neziņā un cīnīdamies ar vēlēšanos pielīst tuvāk, lai paskatītos pāri tuneļa malai. Taču viņš zināja, ka pat mirklīga satikšanās ar Svētā Mihaēla zobenu nozīmē ilgu un mokošu nāvi.
Paskatījies uz Bontjēru, viņš juta, cik sievietes augums saspringts, saklausīja viņas saraustīto elpu.
Pēkšņi niknās cīņas atbalsis pārtrūka. Metāls nošķindēja pret metālu; mežonīgs kliedziens - kurš kliedza? - un aizžņaugta vervelēšana; atkal sitiens un metāla šķinda. Pēc tam atskanēja šausmīgs sāpju un izmisuma pilns kliedziens, kas pamazām izplēnēja Akas rēkoņā.
Hečs pieplaka pie zemes - šķita, viņu spiež sirdi plosošās skaņas. Tad bija dzirdama elsojoša elpa, rokas sitiens pa metālu, piepūles apslāpēti vaidi. Luktura gaismas stars pavērsās uz augšu, pārmeklēja sienas, tad apstājās pie ieejas tunelī.
Kāds rāpās augšā.
Hečs saspringa, prātā auļoja visdažādākās iespējas, taču reāla bija tikai viena. Ja Kleja plāns nav izdevies, Naidelmans jāaptur kādam citam. Un Hečs apņēmās, ka tas būs viņš.
Līdzās bija jūtama rosība - Bontjēra gatavojās cīņai. Hečs saprata, ka ari viņa izlēmusi to pašu.
- Pat nedomā, - viņš teica.
- Ferme-la!m - sieviete iesaucās. - F,s neļaušu tev…
Iekams Bontjēra pietrausās kājās, Hečs metās uz priekšu,
uz ieeju tuneli - skriedams un klupdams. Pie pašas malas viņš nobremzēja - aiz muguras bija dzirdami Bontjēras soļi. Hečs lēcienā sasniedza metāla tiltiņu - gatavs saķerties ar Naidelmanu un iegrūst viņu rēcošajā bezdibenī.
Trīs pēdas zemāk uz kāpnēm viņš ieraudzīja Kleju, kas rāpās augšup - viņa elpa bija smaga, bet deniņos vidēja plaša brūce.
Mācītājs uzmanīgi nolika roku uz nākamā kāpņu šķērša. I lečs pieliecās un uzvilka Kleju uz platformas. Tanī brīdī pienāca ari Bontjēra. Kopā viņi palīdzēja mācītājam nokļūt līdz tunelim.
Klejs stāvēja klusēdams, saliecies uz priekšu, galvu nokāris, rokas iespiedis sānos.
- Kas notika? - Hečs jautāja.
Klejs pacēla galvu.
- Satvēru zobenu, - viņš svešādā balsī atbildēja, - un iemetu Akā.
- Un Naidelmans?
- Viņš… nolēma doties tam līdzi.
lēstajās klusums.
- Jūs izglābāt mūsu dzīvību, - Hečs teica. - Dievs, jūs… - Viņš dziļi ievilka elpu. - Mēs nogādāsim jus slimnīcā…
Klejs saguris atgaiņājās.
- Nevajag, doktor. Lūdzu, pagodiniet mani pirms nāves un nemelojiet!
Hečs bridi raudzījās mācītājā.
- Medicīna šādā gadījumā ir bezspēcīga, tā var tikai mazināt sāpes.
- Kaut būtu kāda iespēja atlīdzināt jums par šo upuri, - Bontjēra aizsmakusi noteica.
Klejs pasmaidīja - savādais smaids šķita nožēlas pilns, taču vienlaikus ari eiforijas svētīts.
- Es to darīju apzināti. Tas nebija upuris. Tā bija dāvana. - Viņš paskatījās uz lleču. - Man ir tikai viens lūgums. Vai varēsiet nogādāt mani krastā, kamēr vēl esmu dzīvs? Gribētu atvadīties no Klēras.
Hečs novērsās.
- Darīšu visu, kas manos spēkos, - viņš nočukstēja.
Bija laiks doties prom. Viņi izgāja no tuneļa un pāri metāla tiltam nonāca pie kāpnēm. Hečs palīdzēja Bontjērai un nogaidīja, kamēr viņa uzrāpsies pēc iespējas augstāk. Debesis pāršķēla zibens, kas izgaismoja Ortanku - blāvu, balstu un siju mudžeklī tikko jaušamu vīziju. Skatam traucēja lietus, krītošu metāla gabalu un zemes aizkars. Smagākās atlūzas spēcīgi sitās pret kāpņu konstrukcijas detaļām.
- Tagad jūs! - Hečs uzsauca Klejam.
Mācītājs pasniedza viņam lukturi, gurdi piegāja pie kāpnēm un sāka rāpties augšup. Hečs bridi noskatījās, tad uzmanīgi pārliecās pāri platformai un iespīdinaja lukturi Akas dziļumos. Viņš pats baidījās no tā, ko ieraudzīs. Taču nebija ne zobena, ne Naidelmana. Bija redzams tikai miglas mākonis, kas cēlās augšup no rēcošā virpuļa bezdibenī.
Kad platforma sasvērās, Hečs sāka rāpties augšup pa kāpnēm. Drīz vien viņš noķēra Kleju - mācītājs bija ieķēries titāna šķērsi un tvēra gaisu. Kāpnes pēc kārtējā grūdiena nodrebēja, sašūpojot arī atlikušos balstus. Bedrē atbalsojās metāla šķindoņa.
- Es vairs nevaru, - Klejs izdvesa. - Jūs ejiet!
- Turiet lukturi! - uzsauca Hečs. - Un tad apķerieties man ap kaklu!
Klejs protestējot jau sāka purināt galvu.
- Klausiet!
Hečs turpināja ceļu augšup - un vilka līdzi arī mācītāju. Luktura gaismā virs galvas bija redzama Bontjēra, kuras sejā, kad tā paliecās uz leju, vidēja bažas.
- Kusties, kusties! - Hečs mudināja pats sevi, soli pa solim virzīdamies augšup.
Viņi jau bija sasnieguši platformu piecdesmit pēdu dziļumā, taču turpināja ceļu, neuzdrošinoties apstāties, lai atpūstos. Virs galvas jau skaidri bija saskatāma Ūdens Akas mala, kas melnēja pelēkajās negaisa debesis. Muskuļi smeldz.a ik uz soļa, taču viņš neatslābdams vilkās uz priekšu un cēla ari Kleju.
Tad kāpņu konstrukcija atkal sasvērās, un no apakšas uz augšu izsprāga mitra gaisa un ūdens šalts. Griezīgi šķindēdama, kāpņu apakšējā daļa nolūza. Piespiedies metāla margām, Hečs vēroja, kā šahtas pretējā pusē sāk šķelties un ārdīties balstu sistēma. Klejs blakus elsoja, cenzdamies noturēties kājās.