Hečs atsāka ceļu augšup - spēku deva bailes un adrenalīns. Virs galvas, smagi elpodama, rāpās Bontjēra. Viņš sekoja, vilkdams līdzi Kleju, un vilka plaušās gaisu, cik ātri vien iespējams.
Kāpņu šķērši kļuva arvien slidenāki. Tuvojoties virszemei, brūkošās Akas rēkoņa sajaucās ar negaisa auriem. Seju sāka šaustīt lielus - tas pēc dzestrā tuneļa gaisa šķita silts. Akas dziļumos kaut kas spēcīgi nodrebēja, un kāpņu konstrukcija, kad neskaitamie balsti padevās pārspēkam, izgrūda teju cilvēcīgu kliedzienu. Kāpnes sāka mežonīgi šūpoties no vienas puses uz otru, atsizdamās pret salauzītajiem metala stieņiem.
- Kusties! - ieaurojās Hečs, stumdams Bontjēru uz priekšu.
Nākamajā mirklī viņš šausmās atskārta, kā uz visām pu->
sēm šķīst skrūves, kas bija turējušas kāpņu centrālo daļu. Tā vērās vaļā kā jaka. Vēl viens spēcīgs grūdiens, un uz viņu galvam sāka birt Ortanka balstu stiprinājumi. Atskanēja skaļš troksnis, un viens no lielajiem novērošanas logu stikliem sa- birza sīkās lauskās, kas krita Akas dziļumos.
- Uzmanies! - Hečs uzsauca, aizvēris acis, lai pasargātos no stikla un koka gabaliņiem.
Sāka likties, ka pasaule krīt, tādēļ viņš atvēra acis - izrādījās, ka kāpnes sasvērušās un saliekušās. Konstrukcija atkrita dažas pēdas zemāk - tā šūpojās un krakšķēja. Klejs gan- drīz izrāvās no I leča tvēriena - viņa kājas brīvi kūļājās virs bezdibeņa.
- Uz pakšu kasti! - Hečs iekliedzās.
Cieši turēdams Kleju, viņš pārlīda pāri vairākiem statņiem. Bontjēra sekoja. Sagrabis Kleju ap vidukli, Hečs uzsēdināja to uz titāna enkurskrūves, tad - uz vecas koka sijas, kas no visām pusēm ieskāva Akas sienas.
- Vai varēsiet? - Hečs jautāja.
Klejs palocīja galvu.
Taustīdamies pēc atbalsta slidenajā, puvekļiem klātajā sienas virsmā, Hečs lēni rāpās pakaļ mācītājam. Zem kājām sabruka viena pakšu kaste, pēc tam - otra, un Hečs izmisīgi centās atrast citu atbalsta punktu. Viņš pastiepās un satvēra sastatņu platformas apakšmalu. Ar Bontjēras palīdzību viņš uzdabūja uz tās mācītāju. Pēc brīža viņi jau spēra kāju uz zāles.
Hečs pietrausās kājās. Dienvidu malā cauri kesona spraugām jautās paisuma viļņi. Debesis apkārt miglā tītajam mēnesim drūzmējās biezi lietus mākoņi. Pie rifiem jūra putoja balta - paisuma viļņi nesa burzguļus pretim horizontam.
Virs galvas atskanēja pērkondimdoša šķinda, un Hečs salēcās. Pamatiem brūkot, Ortanks sāka griezties un locīties.
- Uz doku! - uzsauca Hečs.
Viņš paķēra Bontjēru aiz rokas, un viņi, katrs savā pusē balstīdami Kleju, skrēja lejup pa dubļaino taku uz Pirmo salu. Paskatījies par plecu, Hečs redzēja, kā novērošanas tornis sabrūk uz sastatņu platformas un iegrimst Akā. Tad no apakšas atskanēja troksnis, kas līdzinājās preču vilciena sprādzienam katastrofas laikā. Pēc tam ieaurojās ūdens un kaut kas savādi nokrakšķēja - lūza neskaitāmie koka baļķi, kas tika atrauti no Akas sienām. No dzelmes naksnīgajas debesīs izšāvās miklas miglas mākonis, kurā jaucās dzeltenīgi garaiņi un sīkas dubļu drumstaliņas.
Viņi, cik ātri vien spēdami, traucās pa taku labirintu uz pamesto Galveno nometni un doku aiz tās. Piestātne salas aizvēja pusē bija stipri papluinīta, taču izturējusi vētru. Doka gala mežonīgajos viļņos svaidījās "Cerbera" kuteris.
jau nākamajā mirklī viņi atradās kuģītī. Hečs pagrieza atslēgu un brīdī, kad ierēcās motors, izdzirdēja pats savu kliedzienu. Viņš nekavējoties iedarbināja tilpnes sūkņus - un tie paklausīgi sāka burbuļot.
Kuteris atrāvās no krasta un peldēja mutuļojošajā jūrā.
- Brauksim ar "Grifu"! - Hečs noteica, stūrēdams uz Nai- delmana komandkuģi, kas vēl joprojām noenkurots šūpojās netālu no rifiem. - Sācies paisums. Peldēsim pa vējam.
Bontjēra palocīja galvu un ciešāk ietinās džemperī.
- Pārmaiņas pēc mums sāk veikties.
Viņi pietuvojās "Grifam", un Hečs pietauvoja kuteri. Bontjēra palīdzēja Klejam tikt uz klāja. Ticis augšā, Hečs aizsteidzās uz stūres māju - tanī brīdī pāri salai debesis pāršķēla zibens šautra. Tās gaismā bija redzams, kā sabrūk ke- sons. Pāri gruvešiem pāršalca milzīga ūdens siena - bāla uz tumšo debesu fona. Tā ieskāva salas dienvidu galu baltu putu mantijā.
Bontjēra ievilka enkurus, bet Hečs iedarbināja dzinējus. Pametis acis uz stūres mājas aizmuguri, viņš ieraudzīja sarežģītus vadības paneļus, taču nolēma tos neizmantot - gan atradīs atpakaļceļu arī bez aparatūras. Viņš pievērsās milzīgam kļavas koka galdam - atmiņā atausa pēdējā reize, kad bija pie tā sēdējis. Kerijs Vopners, Renkins, Magnusena, Strīters, Naidelmans… Nu neviena no viņiem vairs nebija starp dzīvajiem.
Hečs atkal paskatījās uz Vudiju Kleju. Mācītājs sēdēja krēslā - sagumis un izdēdējis. Tas lūkojās uz Heču un klusēja.
- Viss kārtibā! - iesteigusies stūres mājā un aizvērusi aiz sevis durvis, paziņoja Bontjēra.
Kad I lečs izstūrēja kuģi no aizvēja, aiz muguras atskanēja grandiozs sprādziens. Logu stiklos iesitās viļņu šļakatas. Bangojošā jūra pēkšņi kļuva tumšsārta. Hečs palielināja ātrumu, un kuģis strauji attālinājās no salas.
- Mori dieu, - Bontjēra izdvesa.
Hečs paskatījās pār plecu brīdī, kad uzsprāga otra degvielas tvertne - cauri zemajai miglai debesīs uzšāvās uguns sēne; liesmas un dūmi apņēma Calvenas nometnes ēkas.
Bontjēra klusēdama ielika savu roku Heča plaukstā.
Trešais sprādziens, šķita, sākās salas dzelmē. Viņi aizgrābti vēroja, kā salas virsma nodrebēja un pārvērtās šķidrumā, šaudama naksnīgajās debesis milzīgus tvaika mākoņus un ūdensstabus. Degošais benzīns meta pāri ūdens virsmai negantas liesmu mēles, līdz šķita, ka deg paši viļņi, kas sitās pret klintīm un aizkūpināja ari rifus.
Un tad, cik ātri sācies, viss tikpat ātri arī beidzās. Tiklīdz sabruka pēdējais kesona posms, sala spējā rāvienā sagruva un pazuda zem ūdens. Atvērtajā brūcē saplūda viļņi, kas vidū satikās, radot milzīgu geizeru, kura virsotne pazuda miglā, kas atgādināja brūnu aizkaru. Jau pēc brīža no salas pāri bija palicis tikai burbuļojošs jūras ielāps, kas nemierīgi sitās pret atlikušo klinšu skupsnu. Vētrainajās debesīs cēlās netīri garaiņu mākoņi.
- Jūs, kas alkstat iegūt Dārgumu Akas atslēgu, patiesībā iegūsiet atslēgu uz citu pasauli, un jusu skeleta kauli balos netālu no Elles, uz kurieni būs devusies jūsu dvēsele. - Bontjēra apklusa.
- Jā, - vārgā balsi noteica Klejs.
- Bet tas, ziniet, bija meteorīts, - piebilda Bontjēra.
- Un tas piektais eņģelis bazūnēja, - Klejs čukstēja, - un es redzēju zvaigzni, kritušu no debess uz zemi, un tam tapa dota tā bezdibeņa akas atslēga.
Hečs, bīdamies jebko teikt, paskatījās uz mirstošo mācītāju un pārsteigts ieraudzīja, ka Klejs smaida, bet viņa iekritušās acis mirdz. Hečs novērsās.
- Es jums piedodu, - Klejs teica. - Un, domāju, man jālūdz arī jūsu piedošana.
Hečs spēja tikai palocīt galvu.
Mācītājs aizvēra tumšās acis.
- Domāju, tagad es mazliet atpūtīšos, - viņš nočukstēja.
Hečs atskatījās uz Skrandu salas paliekām. Miglas vāli