atkal strauji sabiezēja, maigi ieskaujot posta vietu. Viņš ilgi, ilgi skatījās šajā ainā.
Un tad viņš novērsās, lai stūrētu kuģi uz Stormheivenas ostas pusi.
63
Ziemeļkrasta nekustamo īpašumu kompānijas birojs atradās nelielā dzeltenā ēkā tieši pretī Stormhaven Gāzette redakcijai. Hečs sēdēja aiz rakstāmgalda pie loga, dzēra vāju kafiju un laiski pētīja ziņojumu dēli, pie kura bija piespraustas pārdodamo īpašumu fotogrāfijas. Zem virsraksta bija redzama māja - tā varēja būt tikai vecā Heiglera māja: salīkusi un sasvē- rusies uz sāniem, taču vēl joprojām tikpat savāda.
- Tikai simt divdesmit deviņi tūkstoši pieci simti, - Hečs lasīja kartītē. - Celta tūkstoš astoņsimt septiņdesmit otrajā. Četri akri, kurināma ar naftas produktiem, trīs guļamistabas, pusotra vannas istaba. - Vajadzēja pieminēt arī ventilācijas sistēmu, viņš domās nosmīkņāja, pētīdams spraugas starp dēļiem un šķībās palodzes. Līdzās bija fotogrāfija ar akurātu, dēļiem apsistu namiņu Sendpaiperleinā; ēka atradās aiz milzīgiem kļavas kokiem. Piecdesmit gadus piederējusi Laion- sas kundzei, kas nesen mirusi. - Tas nav vienkāršs īpašums, - bija lasāms kartītē, - tā ir daļa no vēstures. - Hečs pasmaidīja, atsaucot atmiņā Helovīna svētkus pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kad viņi ar Džoniju rūpīgi tina šo kļavu zaros tualetes papīru.
Viņa acis pievērsās nākamajai fotogrāfiju rindai.
- Menas sapņu māja! - Hečs izlasīja tuvākajā kartītē, kas šķita izstarojam entuziasmu. - Līdz pēdējam sīkumam autentiska Viktorijas laikmeta ēka. Saulainas istabas, arkveida logi, skats uz okeānu, terase visapkārt mājai, piestātne. Trīssimt divdesmit deviņi tūkstoši. - Zem kartītes bija viņa paša mājas fotogrāfija.
- O! - iesaucās Dorisa Boudiča, kas tikko bija iesteigusies telpā. - Šai te vairs nevajadzētu karāties! - Viņa norāva fotogrāfiju no dēļa un uzmeta uz tuvējā rakstāmgalda. - Protams, es neko negribu iebilst, taču uzskatu, ka esat pieļāvis milzīgu kļūdu, neprasot vismaz tik lielu summu. Bet tas pāris no Mančestras pat aci nepamirkšķināja.
- Jūs jau vienreiz to teicāt, - Hečs teica, pārsteigts par nožēlu savā balsī.
Viņam vairs nebija iemesla te palikt - pilnīgi neviena. Taču - viņš vēl nebija aizbraucis no pilsētas, bet jau ilgojās pēc nogludinātajiem oļiem piekrastē, tērauda trošu džinkstēšanas mastā, mūžīgās pilsētas savrupības. Taču tagad tā bija pilnīgi cita nožēla - saldi rūgtena nostalģija. Hečs paskatījās ārā pa logu - uz līci un dažiem klinšu pīķiem, kas iezīmēja vietu, kur kādreiz atradusies Skrandu sala. Viņa darīšanas Stormheivenā - viņa dzimtas darīšanas triju paaudžu garumā - bija pabeigtas.
- Līgumu slēgsim Mančestrā, - domās ielauzās spalgā Do- risas balss. - To pieprasīja viņu banka. Tad tiekamies tur nākamajā nedēļā?
Hečs piecēlās un pašūpoja galvu.
- Domāju, nosūtīšu turp savu advokātu. Jūs taču pielūkosiet, ka viss tiek kārtīgi iepakots un nosūtīts uz šo adresi?
Dorisa paņēma piedāvāto vizītkarti un pētīja to cauri briļļu stikliem.
- Jā, doktor Heč, protams.
Atvadījies Hečs izgāja ārā un lēni paspēra dažus soļus pa veco bruģi. Pēdējais pienākums; viņš jau bija iztukšojis pudeli putojoša dzēriena kopā ar veikalnieku Badu un piezvanījis savai ekonomei uz Kembridžas namu. Uz brīdi apstājies, viņš apgāja apkārt mašīnai un atvēra durvis.
- Melin! - atskanēja pazīstama sulīga balss.
Pagriezies l lečs ieraudzīja Sendžonu, kurš, cenzdamies
noturēt lidzsvaru, ļodzīgā gaitā skrēja pa nelīdzeno bruģi ar neskaitāmām mapēm padusē.
- Kristofer! - patiesā priekā atsaucās Hečs. - Zvanīju šorīt uz viesnīcu, lai atvadītos, bet man teica, ka jūs jau esat aizbraucis.
- Pēdējās stundas pavadīju bibliotēkā, - Sendžons atbildēja, miegdams acis spožajā saulē. - "Talasa" atsūtīs kuģi, lai atlikušais pusducis cilvēku varētu nokļūt Portlendā. Jābūt klāt pusstundas laikā. - Uzpūta rotaļīgs jūras vējiņš, un vēsturnieks vēl ciešāk saspieda mapes, lai vērtīgie papīri ne- izklīstu pa visu laukumu.
- Stormheivenas bibliotēkā? - Hečs smaidīdams pārprasīja. - Izsaku līdzjūtību.
- Bet man šī vieta šķita visai noderīga. Tur bija tieši tās vietējās vēstures lappuses, kas man vajadzīgas.
- Kam vajadzīgas?
Sendžons viegli pabungāja pa mapēm.
- Nu kā, manai monogrāfijai par seru Viljamu Makalanu, protams. Mēs šeit uzšķīrām pilnīgi jaunu Stjuartu ēras vēstures lappusi. Un, ziniet, viņa panākumi izlūkošanā vien izpelnīsies divus rakstus Starptautiskās kriptogrāfijas asociācijas žurnālā…
Apkārtējo māju logus satricināja dobjš signāltaures pūtiens. 1 lečs pacēla acis, lai ieraudzītu, ka no kanāla ostā iebrauc brīnišķiga balta jahta.
- Agrāk nekā solīts, - Sendžons noteica. Neveikli saņēmis mapes vienā rokā, viņš sniedza otru Hečam. - Vēlreiz paldies, Melin.
- Nav par ko, - Hečs atbildēja, viegli paspiežot Sendžo- na roku. - I.ai jums veicas, Kristofer!
Viņš nolūkojās, kā vēsturnieks aizlīgoja uz ostas pusi. Tad I lečs iekāpa savā jaguārā, aizvēra durvis un iedarbināja motoru.
Izbraucis no laukuma, viņš devās dienvidu virzienā, uz Piekrastes 1A šoseju - uz Masačūsetsu. Viņš brauca nesteidzīgi, izbaudot sāļo gaisu, saules draiskošanos un ēnas, kas pārklāja seju, kad viņš ieslīdēja zem senatnīgajiem ozoliem kluso ieliņu malās.
Hečs apstajās pie Stormheivenas pasta kantora. Tur, balansēdama uz pēdējā mietiņu žoga šķērskoka, sēdēja Izabella Bontjēra. Mugurā viņai bija plāna ādas žakete un īsi ziloņkaula krāsas svārki. Līdzās gulēja milzīga rupjvilnas auduma soma. Viņa pagriezās pret braucēju, pacēla īkšķi un pārlika vienu kāju pāri otrai, atklādama bīstami daudz kailas miesas.
- Ģa va135 , jūrniek? - viņa uzsauca.
- Lieliski. Bet tavā vietā es mazliet piesargātos. - Viņš pamāja uz iedegušo stilbu pusi. - Izlaidīgas sievietes te, zini, vēl joprojām dedzina uz sārta.
Bontjēra skaļi iesmējās.
- Lai tik pamēģina! Šejienieši visi ir resni, visi līdz pēdējam. Es viņus visus noskriešu. Pat uz tādiem papēžiem. - Viņa nolēca no žoga, piegāja pie mašīnas un ar elkoņiem atbalstījās uz pasažieru puses loga. - Kur tu tik ilgi kavējies?
- Vainiga tā nekustamo īpašumu aģente Dorisa. Viņa gribēja izbaudīt katru minūti, kas bija atlikusi pec grūti pelnītā darījuma noslēgšanas.
- Man vienalga, - Bontjēra tēloja, ka uzmet lūpu. - Es arī biju aizņemta, ķoti aizņemta, jo visu laiku prātoju, ko man iesākt ar savu daļu iegūto dārgumu.
Hečs pasmaidīja. Viņi abi zināja, ka no salas izglābts netika nekas; un šīs bagatības nekad, nekad netiks atgūtas.
Bontjēra ekstravaganti nopūtās.
- Lai vai kā, vai tu beidzot esi gatavs aizvest mani no šīs ville horrible'3b ? Esmu noilgojusies pēc trokšņa, putekļiem, diedelniekiem, dienas avīzēm un Hārvarda laukuma.
- Tad kāp iekšā!
Hečs atvēra viņai durvis, taču sieviete vēl joprojām stāvēja pie loga un noslēpumaini raudzījās sarunu biedrā.
- Tu atļausi sev izmaksāt vakariņas, ja?
- Protams.
- Un tad mēs beidzot uzzināsim, kā jūs, amerikāņu ārsti, novēlat arlabunakli jaunām lēdijām?
Hečs plati pasmaidīja.
- Man šķita, ka mēs to jau esam noskaidrojuši.