Ernests Brastiņš,
Lietišķo mākslu mākslinieks
Latviešu ornamentika
PIRMĀ DAĻA
Latviešu senatnes pētītāju biedrības izdevums
Rīga, 1923. «Vālodzes» apgādība.
Latviešu ornamentika Elementi
PRIEKŠVĀRDS.
Priecīgi apsveicamas ir latviešu balsis, kuras nesen sākušas saukt pēc sava etniski-loģiska stila. Tā sauc ikkatra tauta, kad tā iegūst neatkarību un grib savā turpmākā dzīvē pasargāties no kroplas ārišķības. Pēc stila pašlaik arī meklē mūsu estetiķi un mākslinieki nevien mākslā, bet arī citās dzīves formās. Meklētājos pamodusēs laimīga nojauta, ku^a pauž, ka latviešu atdzimstošā māksla drīkst gan izvairīties no vakareiropas dekorativiem stiliem savas pašas īpatnības labad.
Žēl, ka latviešu dekorativo formu uzmeklēšana un atjaunošana atmetusēs dažos grūti novēršamos kavēkļos No vienas puses — bojā aizgājušas pārāk daudzas senkulturas liecības, bet atlikušās arķeoloģija un etnogrāfijā nav paspējušas apkopt. No otras puses — šīsdienas» eiropejiski noskaņotam pilsonim ir grūti iejusties taīs mākslas formās, kuras kādreiz daudzināja latviešu senaizmirstos pasaules uzskatus. Tā nākas grūti grīst tiltus pāri tagadnei, lai savienotu pagātnes tradicijas ar nākotnes izredzēm.
Tomēr, ne brīdi nešaubīdamies, ka šie trūkumi kādreiz dzisīs un sirsnīgās pūles šādā darba laukā gūs gaidītos panākumus, es nododu atklātībai šo savu nelielo darbu. Viņš sākumā bij uzmests daudz plašāks un ietvēra arī salīdzinasanas labad igauņu, lībju un leišu ornamentu; bet gluži saimniecisku apstākļu dēļ to nācās sašaurināt, atmetot arī daudzos ilustrējumus. Mani tomēr nepamet cerības, ka šis darbs nepaliks vienīgais mēģinājums sakārtot sajaukto un nesaprasto latviešu ornamentu, bet gana rāsies pētnieki, kas ar daudz lielāku noteiktību, apgaismos viņa krēslas puses. Mans gandarījums būtu, ja drīzi vien audzinātajs, etnogrāfs un mākslinieks, sniegtu viens otram rokas, lai kopīgā darbā dziļāk un stiprāk ievirzītu dzīvē to, ko nepagūtu šis konspektivais apcerējums.
Es centos šaī rakstā izteikties vienkārši un saprotami, netik-daudz bīdamies pret zinātni noziegties, kā pret bijušo un turpmāko mākslu. Tie varbūtējie zinātniskie labojumi, kurus ienesīs rosīgā rītdiena šaī apcerējumā izteiktajās domās, negrozīs tomēr stila formelo pusi, bet gan iznīdēs neskaidras vietas viņas līdzšinējā attīstībā. Uzņemoties šo darbu, mani vadīja ticība latviešu stila renesansei un es eentos zīlēt šās renesanses pazīmes.
Ernests Brastiņš.
1922. g. novembrī.
I.
Vārdi ornaments, ornamentika, ornamenta c i j a un tamlīdzīgi, ir atvasināti no latiņu vārda o r n a r e, kas apzīmē to pašu jēdzienu, ko latv. greznot vai vāc. schmucken Reizē ar latiņu kulturu, šie vārdi ieviesušies eiropas tautu valodās uz visiem laikiem un iespraukušies ari latviešu terminoloģijā, kaut gan latviešu valodai pašai netrūkst vārda šiem jēdzieniem. Tomēr, ērtības un skaidrības labad minētie svešvārdi nav atmetami un šai apcerējumā tiks lietoti pamīšus latviskajiem.
Latviešu vārds, kurš kādreiz visbiežāk ticis lietots ornamenta nozīmē, ir r a k s t s un sakarā ar to ari rakstīt, rakstīšana, rakstītāja. Daiņas simtām reižu min šos vārdus, kuri, redzams, stāvējuši sakaros ar kādu godājamu darbu:
„Kam, māsiņa, tu rakstīji Savas baltas villainītes?“
— Tas, brālīti, mans godiņš, kā es biju rakstītāja. 7431.
Jaunākā laikā šiem vārdiem pieklīdis kāds cits jēdziens, kas kādreiz piederējis vārdiem skrīvēt, skīvelis un kura cēloņi stāv sakaros ar latiņu s k r i b e r e. Šāda valodnieciska pārmaiņa diemžēl nav palikusi bez pēdām, bet radījusi dažas apsmejamas parādības pašreizējā ornamenta izpratnē. Tā etnogrāfiskā muzejā Rīgā, uz kāda priekšauta stāv rakstīts šā vārda modernā nozīmē
„Zaļa dzilna, melna čūska caur akmeni diegu vilka;
Es izvilku kunga prātu pa matiņu galiņiem.“
Tomēr senās un tagadējās rakstīšanas būtībā pastāv zināma līdzība, kura turpmāk noskaidrosies.
Senāk latvieši ar rakstu jeb ornamentu izrotāja ikvienu lietu, vai arī pašas lietas pamatveidā ielika ornamentalu mo-tivu. Arī tagad vajadzība rotāties un rotāt nav gluži izzudusi, kaut gan tas notiek šaurākos apmēros, kā senāk. Ornamentu piekopj galvenā kārtā amatnieki, radīdami tā saukto 1 i e-tiško mākslu.
Kā māksla, ornaments ir sastopams ikvienā tautā un parasti to aplūko kopā ar šo tautu mākslas vēsturi. Tomēr par patstāvīgu ziniskas pētīšanas priekšmetu tas tapis tikai nesen. Vēl dažus gadu desm'tus atpakaļ nebija mēģināts pietiekoši noskaidrot nedz ornamenta izcelšanās iemeslus, nedz arī atsevišķu elementu izveidošanos un nozīmi dažādās tautās un laikmetos. Nav apgalvojams, ka jau tagad būtu iegūta galīga skaidrība ornamenta jautājumos, tomēr daudz kas jau top citādi uzlūkots un izprasts, nekā senāk. Kā galvenais ornamenta pētīšanas traucējums minami palīgzinātņu trūcīgie mate-rialiun neizkoptās pētīšanas metodes. Tomēr uzplaukstot tādām jaunām zinātnēm, kā arķeoloģijai un etnoloģijai, ornamentika daudz ko ieguvusi savā labā.
Jaunuzplaukušo zinātņu ierosināti, kulturelo zemju ļaudis rosīgi sāka celt muzejus, kufos krāt un glabāt dažādu tautu un laikmetu kulturelās vērtības. Tā pamazām uzkrājās pētīšanai nepieciešamie materiali un radās iespēja salīdzināt dažādu tautu ornamentu līdzīgi valodai un mitoloģijai.
Latviešu etnogrāfisko mantu krāšanai sāka piegriest vērību tikai ap 1896. gadu, kad Rīgā pa X. arķeoloģiskā kon-gressa laiku sarīkoja latviešu etnogrāfisko izstādi. Līdz tam laikam, ar niecīgiem izņēmumiem, visa latviešu ornamentalā māksla bija pamesta Dieva ziņā. Šai izstādei savāktie priekšmeti pašlaik ir novietoti valsts Etnogrāfiskā muzejā Rīgā, un ir pats lielākais latviešu lietišķās mākslas krājums, kurš vēl arvienu tiek papildināts. Mazāki krājumi atrodas Jelgavas muzejā, Jēkabpilī, Pēterpils muzejos, Helzingforsas un arī privātās kolekcijās. Sie ornamentalā ziņā gaužam interesantie krājumi diemžēl vēl nav visā pilnībā pieejami un trūkst arī šo materialu apraksti. Tik pat maz apkopti un apstrādāti šai ziņā ir latviešu bagātie arķeoloģiskie atradumi, kuriem ir liela nozīme ornamenta vēsturē.
Šodien par latviešu ornamentu var runāt kā par kaut ko senbijušu, jo visumā tas tautā vairs netiek piekopts un daļa mākslinieeku to skaita par mazvērtīgu „zemnieku mākslu.“ Aiz šiem un daudz citiem iemesliem īstais latviešu raksts ir pilnīgi aizmirsies, tāpat kā daiņas, teikas un māņi. Iztrūkumu aizvieto no vakareiropas ievazātas dekorativas formas un stili. Tikai pašā pēdējā laikā, sakarā ar pēdējo gadu notikumiem latviešos pamazam rodas vēlēšanās uzmeklēt savu aizmirsto rakstu, lai kādreiz nākotnē varētu lepoties ar īpatnēju nacio-nalu mākslu.
Dažās sveštautas šāda atmoda jau agrāk pārdzīvota un savā laikā tur bija latviešiem lidzjgs stāvoklis mākslās. Tautas, ku^ām trūka savas lietišķās formas, nekautrejās tās radīt māksligi, lai tikai izvairītos no „vēsturlgo stilu“ nodeldētām formām. Sava paša stila jaunradīšanāi tika izmantotas visas, kaut ari niecīgākās senātnes tradicijas un parašas. Tā tas piem. bijis ar tagadējo „jaunsomtf“ stilu, kurā celtas daiļas ēkas ne-vien Somijā, bet ari Rīgā. Ari Vācijas jaunākie stili ir uzskatami par apzinīgi radītiem un skaitami par mākslinieka, kritiķa, zinātnieka un skolotāja kopēju nopelnu. Zinātne tur pētīja ornamentalo mākslu no formelās puses, māksla tos daudzināja, kritika centās norādīt īstos ceļus, bet skolotājs — ieaudzināt tautā šo formu izprašanu. Tika izstrādātas ornamenta apmācīšanas metodes, kurām skolas netaupīja nekādus mācības līdzekļus. Šādam rosīgam darbam, protam?, netrūka arī gaidīto seku, kuras pazīst un apbrīno visa civilizētā pasaule.