Ornamentā, protams, šādas zīmes var iekļūt tikai stāv* teķus liniju veidā. Augstums un stāvumus šaī nozīmē tiek minēts arī daiņās, kad runas grozās ap ražu:
Apkūliņu vakarāi Visi rieči stāvu stāv:
Stāvu slotas, stāvu dakšas Stāvu stāv sprigulīši. 28797.
Arī Jānītis, dieva dēls, kurš līgo svētkos tiek daudzināts, jāj zirgus augstām kājām (33030) un arī pats tas augstāks par mežu galiem.
\
Vai, Jāniti, dieva dēls Tavu ga^u augumiņu —
Gana gari tie mežiņi,
Vēl galviņa pāri stāv. 32904.
Ja nu mēs ornamentalas skaidrības labad pieņemam, ka rakstā lietotā gultekus linija var3tu nozīmēt sievišķīgo dabas būtību, bet stāvtekus — vīrišķīgo, tad mūsu tautā tik ļoti iemīļotais rūtainais jeb raibais raksts gūst dziļu un svarīgu nozīmi, kā mīlestības, saticības un labklājības simbols. Tad taptu arī skaidrs, kāpēc rūtainas ir segas, kurām rgultas sedz mīļotiem ļaudim (33638, 33641). Ari sagšas tiek lietotas raibā rakstā un tiek sauktas par raibenēm (16530, 17029).
Šādā kompozicijā arī zemi apzīmējošais elements top interesants un viņa daudzkārtējie varianti novērojami ik uz soļa latviešu audumos, pa daļai arī tāpēc, ka audumu technika tam labi atbilst (48. sīm.\
VIII.
Sakarā ar gaismas kultu, kura augstākā dievība ir Debess tēvs jeb Dievs, latviešu tautas miti sevišķi bieži piemin dieva dēlus. Dairjās nav skaidri noprotams, kas īsti do .iāts zem dieva dēliem. V. Manhards domā, ka dieva dēli nosīmējot ausekli vai vakara zvaigzni. Pēc L. Bērziņa aizrādījumeem uz kādu miklu, dieva dēls nozīmējot gaismu «Ne rībēja, ne dimdēja, te atbrauca dieva dēļs»' (gaisma). Bet pēc P. Šmidtam pazīstamiem variantiem šis dieva dēls nozinļējot sauli. Daiņās nav arī skaidri teikts, cik tie īsti bijuši. Dažreiz tiek dieva dēls minēts vienskaitlī, bet bieži divatā vai ari vienkārši bez kāda skaitliska apzīmējuma. J
49. zīm.
Bronzas Pakariņš no Golgovskas. Jaun. dzelzs laikm. (Dom. muz.).
Etimoloģiski ar vārdu dēls stāv sakarā darbības vārds dēt: dori dēt, desas dēt, lemešus dēt u. c. (Endz. un Mīlenb. gramatika 58, § 5), kā arī dēstīt. No šiem vārdiem atvasināti daudz citi, kā dējums, padēklis, piedēklis, Dēkla (dzemdētāju dieviete). Tā tad ir iemeslis saprast dēla vecāko nozīmi kā radījumu vai darinājumu vispār. No šā viedokļa izejot par dieva dēliem būtu uzskatamas visas zemākās debesu kulta dievības, ku^u radītājs ir Debess tēvs. Pie šādām dievībām
pieskaitamas nevien tādas debesu parādības, kā Saule, mēness un zvaigznes, bet ari austra un pērkons.
No debesu valdnieka Dieva „dējuma" visvairāk daudzināta ir saule. Daiņas tā tiek minēta ari kā saules māte. Tai ir meitas un kalpones, kas dažreiz spīd īstās saules vietā.
Vakar bija spoža saule Šodien tāda mākulaiņa Vakar splda pati saule A Šodien saules kalponīte. 34.998.
Dienu saule tek gaisa vidū, bet nakti pārguļ vidū jūrai uz akmena, zelta niedras galiņā. Saule tiek minēta tuvās attiecībās ar mēnesi un tiek pat minēts, ka pēdējais prec pēc saules. Saule senāk esot meita bijusi,
Kas to teica, kas redzēja,
Kad saulīte meita bija ?
Mēnestinis, tas redzēja,
Tas nojēma vainadziņu. 33.810.
bet mēnesis tai vēlāk, kā dzirdams, noņēmis vainadziņu. Tālāk daiņas plaši apdzied šo dieva dēlu kāzu dzeršanu gaisa vidū.
Vispār sakams, ka daiņās saule ir nevien mitoloģiski, bet arī ornamentali visplašāk apdziedātais spīdeklis gan atsevišķi, gan kopā ar mēnesi zvaigznēm un ausmu.
Jaunu puišu kumeliņi Spīdēt spīd, vizēt viz:
Gar segliem saule lēce,
Iemauktiem mēnestiņš; Pavadiņas galiņā Auseklītis norietēja. 29.760.
Ai bārene, bārenīte,
Tavu daiļu villainlšu: Visapkārti sīki raksti Vidu saule ritināja. 4.457.
No cepures gaisma ausa No zobena saule lece,
No tā paša jājējiņa Mēnestiņš izritēja. 32.004.
Gluži tāpat, kā visos citos ornamenta elementos, rakstā, figurē saules atribūti. Kā tādi tiek tautas tradicijās minēti zeltābols, gredzens, ritens, vaiņags u. c.
Noiet saule vakara Zeltābolu mētādama. 33. 881.
Saulīt’ mana krusta māte,
Pār upīti roku deva :
Pilni pirksti gredzentiņu,
Tie sabira upītē. 33.933.
Ne šodien, ne vakar Netek saule kājiņām Pār šiliņu ratiņos Pār jūriņu laiviņā. 33.811.
Saules meita jūrā brida, Vainadziņu vien redzēja ;
Visi ļaudis brīnijās,
Ka negrima bibenā.
Izbridusi maliņā,
Mētā savu vainadziņu. 33.970
Šaī pašā nozīmē 33.143. daiņa ir minēts zelta zirnis, zelta zīle, zelta ripa, zelta lode u. c. Šādu saules emblemu norāda viņas naturalais izskats un kā tāda tā pazīstama arī vecajām kulturtautām. Asirieši un ēģiptieši saules ripai vēl pievieno spārnus, kā kustības zimbolus. Zeemeļu zemēs saule vairāk pazīstama kā četrspieķains rats.