70. zīm.
Bronza kakla gredzens. Latgale. (Etn. muz.
Metat (šūpojiet) mani, metējiņi Līdz mēnešam nemetiet;
Mēnešam asi ragi.
Noraus manu vainadziņu. 32284.
Šos ragus visādi pārspīlē (65. un 66. zim.), līdz tie iegūst diezgan dīvainu izskatu (67. zīm.) un daži paraugi dabū pat starus, līdzīgi saulei (68. zīm.).
Mēneša naturali apaļās formas, tāpat kā to redzējām saulē, tiek pārveidotas arī stūrainas (69. zīm.), kā tas redzams dažos Jelgavas muzeja piemēros. Šur tur tamlīdzīga dekoratīva pārveidošana nokļūst līdz grūti uzmināmām formām.
Dažas primitīvās tautās ornaments, kurš redzams 70. vai
71. zīmējumā, tiek dēvēts par vecu un jaunu mēnesi. Varētu ļoti būt, ka šai nozīmē tas lineāri attēlots arī uz pievestajiem bronzas priekšmetiem, jo stūrainais mēnešu attēlojums (69. zīm.) pēc būtības stāv tuvu 70. un 71. zīm. redzamam rakstam. Šis raksts ir vienīgā varbūtējā grafiskā zīme mēneša linearai attēlošanai un tā nerunā pretī formu pārveidošanās loģikai. Mēneša raksta zīme drusku atgādina „skujiņu“, tomēr tā darināta uz citiem principiem, kas pārāk viegli ieraugami.
Vēl mēneša rakstam varētu attiecināt ornamentu parādītu
72. zīm., kuļš nedaudzos eksemplāros sastopams etnogrāfiskā muzejā. Tur mēneša raksts stāv abpus saulei.
Tai pašai rakstu kategorijai pieder arī daži cimdu raksti un to starpā arī „cūkactiijas“ (73. zīm), kuras daiņas min kā lētus rakstus.
Tomēr vispār sakams, ka mēnesis plakanā ornamentā ir vai nu mazāk uzglabājies, vai arī mazāk iemīļots raksts. Grafiskās zīmes to sastop diezgan reti pielietotu. Toties plašāk
mēneša formas tiek izlietotas latviešu rotas lietu pamatos, sevišķi saktās. Mēnešainās saktas ir raksturīgas latviešu apdzīvotiem apgabaliem sākot jau ar vecāko dzelzs laikmetu. Ori-ģinelas ir tā sauktās „derību sprādzes“, kas tikai atronas vīriešu kapos un domājams uz visu mūžu bijušas apkaltas rokai (74. zīm ).
Tās ir biezas un smagas un noderējušas nevien ka rokas aizsargs pret zobena cirtieniem, bet domājams ari nēsātas kaut kādiem zitualiem iemesliem. Viņu veids tra-dicioneli atkārto mēnesi, kā kareivju patronu. Vieglākas ap-locīšanas labad šām sprādzēm tiek taisīts griezums resnākā vietā, jo tievāko vietu var labāk salocīt
Šādu smagās formās un asos profiļos pagatavoto mēnešaino sprādžu skaits nav pārāk liels, Biežāk mēnešainas formas tiek lietotas drēbju saistīšanai un tādos gadījumos saktas tiek pagatavotas vieglākas konstrukcijas (75. zīm,). Lai audumu saturošā adata nenokristu, tad saktas gali tiek atlocīti un izrotāti ar saules vai zvaigznes zīmi. Vēlāk daudzos gadījumos atlocītā dala zem lībiešu stila iespaida iegūst dzīvnieka galvu, atrodot mitoloģisku pamatu senāk piekoptajā zalkšu kultā. (76. zīm.)
Saktu mēneša veidā min arī daiņā.
Es maza meitiņa, man zili svārki,
Sudraba saktiņa, k ā mēnestiņi s. 3001.
Vēl citur daiņas min, ka mēnesis tiek ņemts ari kā rakstu paraugs, piem.:
Bārenīte pūru šuva,
Mēnesī raudzīdama Kādi raksti mēnesī,
Tādi raksti pūriņā. 4865.
Ir saprotams kāpēc bārenīte ir tā kas lieto mēneša rakstus, jo mēnesis ir bāreņu aizbildnis, tāpat, kā tas ir puišu un karavīru patrons. 30973. daiņā un citur minētie vanaģa nagi, varētu līdzināties mēneša grafiskai zīmei:
Puišu laiva izrakstīta Ar vanaga nadziņiem. 30973.
Arkitektoniski mēneša formas būtu lietojamas arkā neraugoties uz to, ka tas arī nebūtu senāk darīts (77. zīm ).
76. zīm.
Galviņa no bronzas saktas. (Etn. muz.)
X.
Kopa ar sauli un mēnesi gan ari atsevišķi, kā dekorativs elements latvju daiņās tiek visbiežāk minētas ari zvaigznes. Etimoloģiski šis vārds ir sakaros ar darbības vārdu zvlgot, zvaigot, zvidzēt (33672). Arī krievu SB^Aa ir tās pašas saknes cēlies.
Man bij sirmis kumeliņis Zvaigžņu sega mugurā. 15947.
Pieci pušķi cepurē,
Sešas zvaigznes zobiņā. 20491.
Zvaigšņotam rakstam tautas māņos ir māģiska nozīme, jo tas pasargā no ļauna. Pēc tautas ticības, saulei norietot pa takiem skraidājot apkārt visādi pušekļi, lēkmes un slimības, ku^as piesitoties cilvēkiem. Kā ļaunuma gaiņatājs tumšās naktīs, kad zvaigžņu gaismas nav, noder zvaigznes zimbols.
Bij manam kumeļam Zvaigžņu deķis mugurā,
Nebij manim vilka bail,
Ne rudeņa tumšas nakts. 29650.
Lai kait tumsa, kam kait tumsa,
Man tumsiņa nekaitēja,
Bij manam kumeļam Zvaigžņu deķis mugurā,
Mana paša līgaviņa Zvaigžņu deķa audējiņa. 30006.
Saī pašā nozīmē zvaigne tiek lietota arī kā lietoņa jeb
lietuvēna krusts, kuri esot šādi jeb (Latv. t.
teikum. pas., VI. I. 192). Citur teikts, ka asins zīdējs netiek iekšā pa durvīm, kurām uzgriests lietoņa krusts.
Par krustu zvaigzne tiek saukta arī citos gadījumos.
Krustiem auga bērzu saknes,
Krustiem zvaigznes debesīs. 33824.
Es redzēju zelta krustu (var: zvaigņu sietu)
Vidū gaisa grozāmies. 33780.
Pēc citām daiņām zelta krustu vēsina dieva dēli stāvēdami debesu kalnā saulei jūrā grimstot vai ūdeni slīkstot
78. zim.
Krustots raksts. (Etn. muz.)
79. zīm.
Krekla uzpleča izšuvums Liepājā. (Etn. muz.)
Saules meita jūya slīka Vaiņadzinu vien redzēja Dieva dēli kalniņā Zelta krusti rociņa. 33965.
Sai un tamlīdzīgām daiņām daudz variantu.
Ja nu valodnieki domā, ka vārds krusts esot samērā jauns un ienests latviešos kopā ar kristīgo ticību, tad uz veco nosaukumu varētu zīmēties šķērsis:
81. zīm. Cimdu raksts.
Skaršu zvaigznes debesīs Skārsu saknes pār celiņu. 15006.
Šķērsu stīgas pa ceļiem,
Šķērsu zvaigznes debesīs. 13639.
Tā tad zvaigznes grafiskais attēlojums būtu krusts vai šķērsis.
Šī zīme esot vecāka par kristīgo ticību un cēlusies neatkarīgi no tās. Vienkāršākos veidos tā līdzinājās lietoņa krustiem, vai arī 78. zīm. uzmestiem krustiem.
Tomēr, tur, kur zvaigznei ir dekoratīvā loma pārsvarā par maģisko, tā iegūst kuplus veidojumus un variantus (79. zīm.). Zvaigne bieži vien sasniedz izcilus lielumu un sacenšas spožumā