ar pašu sauli (80 zīm.). Tomēr starp zvaigznes dekorativo veidojumu un saules motiviem ir un paliek starpība konstrukcijā. Saules raksts izaug no z e 11 ā b o 1 a, t. i., saules vidū neraugoties uz zariem vai stariem, vienmēr sastopams kāds apaļš v&i stūrains, aizpildīt? vai neaizpildīts laukums. Zvaigznes raksts turpretī izriet no kāda vidus punkta, kurā krustojās svaignes galvenās sastāvdaļas.
Visbiežāk zvaigznes vel tagad uzluko ka sīkus rakstus un vizuļus, iekomponējot tiem vidū sauli un mēnesi.
Vidu saule ar menesi Apkārt zvaigznes ritināja. 4573.
Ai bārene, bārenīte,
Tavu daiļu villainīti:
Visapkārt sīki raksti Vidū saule ritināja. 4457.
Šāds sīks zvaigžņu raksts visizplatītāks cimdu rakstos (81-, 82. zīm). zem dažādieifi nosaukumiem. To iegriež vai iededzina arī kokā (83. zīm.) un kaldina metālos (84. zīm.).
Zvaigžņu krustotais motivs iegūst ari plastisku veidu un rāda daudz variantu un īpatnēju pārveidojumu. Ar tiem bagāti latviešu zemju arķeoloģiskie izrakumi (85., 86., 87. zīm.) un tos kā mēlītes, skariņas, pakariņus u. c. Tauta lietojusi vēl vē-sturigā laikā (87. zīm.) Savu pakaram piemēroto trapeces veidu zvaigžņu pakars varējis iegūt pārveidojoties kā no četrstūraina, tā arī piecstūraina prototipa (88. zīm.). Šie sīkie pakari un piecstūrainais motivs plašāk sastopams tā sauktā hallštates kulturā (89. zīm.), bet četrstūraino vairāk mīļo ziemeļu zemēs. Somu ūgru tautās krustotā zvaigzne ir ja ne vienīgais, tad visizplatītākais raksts (90., 91. zīm.). Arī Latvijas ziemeļu apgabalos to sastop vairāk, ka pārējās viņas vietās. Uz zvaigžņu raksta cienītājiem zīmējas šāda daiņa:
Kaļam brāļa kumeliņus Zvaigžņojam iemauktiņus Mūs māsiņa saderēta Zvagžņotāju zemītē. 15938.
Zvaigžņotāja zeme šeit minēta kā pretstats zemei, ku^ā iemīļots kāds cits dekorativs elements, piem. Saule, Austra.
Pakariņus līdzīgus 87., 88. zīm. redzamiem un citos veidos lietotus min tautas tradīcijas sevišķi arķitekturā. Tā tiek atstāstīta teika par seno Kuldigas pili, kuj-ai visapkārt gar jumta malu esot bijuši vara pakari, kas vējam pūšot šķindējuši. Tamlīdzīgi pakari, tikai koka, aprakstīti no kāda ceļotāja, arī Prūsijas senās celtnēs. Tautas dziesmas bieži min gan pakarotus griestu galus (ārpusē), gan pakarotu istabu.
Zīlēm plāni pakaisīti Pakaroti griesta gali. 5285.
Vizuļota, pakarota Tautu mātes istabiņa. 14647.
Meitas mātes istabiņa Zīlītēm, pa kariem,
Zīles manas kājas spieda,
Pakars rāva cepurīti.
Pakars ir iemīļots un raksturīgs elements nevien latviešu celtniecībā, bet arī pārējā lietišķā mākslā:
Man pacēla meldru krēslu Sudrabiņa pa kariem. 13289.
Bija pat sevišķs pakarots apģērba gabals, kuru sauca par mēleni. Daži paraugi redzami etnogrāfiskā muzejā
Es apģērbu sav māsiņu Meža putnu drēbītēs:
Gulbja sakša, dzena raiba Žagatiņas mēleni ca. 17029.
Sai pakarotai vai mēļotai tradicijai, kurā liela loma zvaigznei — sargātājai, pievēršama sevišķa vērībā, jo viņa pauž interesantas, maz izmantotas varbūtības turpmākai latviešu celtniecībai un amatniecībai.
XI.
Ievērojama gaismas kulta dievība pie daudz indoeiropiešu tautām ir rīta blāzma. Ari pie latviešiem viņa tikusi cieņā turēta un ietilpusi vispārējā mitoloģijas sistēmā. Šī dievība, tāpat kā citas debesu parādības, tiek saukta par dieva dēlu un tā ir gaidīts viesis.
Aust dieniņa, lēc saulīte
Tie pirmie viesi nāca. 3029.
Ziņas par rīta blāzmas dievību pilnīgi smelsimies no prof. P. Smidta:
„Vairāk indo-eiropiešu valodās rīta blāzmai ir līdzīgs nosaukums (sanskrita ušas, grieķu ēos jeb auds, latiņu aurora, leišu aušra), kuyš arī pēc skaņu maiņas stāv savstarpīgā radniecībā. Pie visām minētām tautām šis vārds nozīmē arī dievību un turklāt sieviešu kārtas. Pēc fonētikas un nozīmes minētais vārds saskan ar latviešu Austru. R. Aunings turpretī,, Austras vietā tura Ūsiņu, par latviešu rīta blāzmas dievību. Pret pēdējo izskaidrojumu tomēr runā vairāk apstākļi, pirmkārt šī dievība pie visām minētām tautām ir sieviešu kārtas un tāda ir jāgaida arī latviešu valodā, kur sastopam vēl sevišķi daudz dieviešu. Arī abi rīta gaismas nosaukumi latviešu valodā „rīta blāzma“ un „austra“ ir sieviešu kārtas. Otrkārt pēc fonētikas nav nekādu šaubu, ka ar leišu Aušru un citām minētām rīta blāzmas dievietēm saskan Austra, nevis Uziņš. Treškārt Uziņš pie latviešiem ir zirgu patrons nav nekādu drošu aizrādījumu, ka viņš būtu arī gaismas dievs. Ceturtkārt Oziņš ir aizņemts no krievu valodas (Усень), jo ir sastopams tikai uz krievu robežām un vienīgi ar nedabīgo pamazināmo piedēkli „iņš“ (Sal. R. С. B. Z. К. XV. Rakstu krājums 48. Īp.). Austras svētnīca, kā vērojams, bijusi Raunas Mārsnēnu Austriņa (tagad iesaukātā Radziņu) mājas zemē uz neliela kalna blakus Austriņa ezeram. Šis kalns liekas būt augstākā vieta tai apgabalā. Viņu sauc parasti par veco Austrenes kapsētu un gadu 50 atpakaļ tur vēl esot aprakti līķi. Jau paši nosaukumi „Austriņš“ un ,,Au-
strene“ skaidri zīmējās uz Austru. Hūpelis stāsta, ka Jurģa (23. apr.), Bērtuļa (24. aug.) un Miķeļa (29. sept.) dienās te zemnieki sanākuši no tāliem apgabaliem (aus abgelegenen Gegenden) un nešuši uz krāsmatas (auf einem Steinhaufen) vaskus, vilnu un tamlīdzīgus upurus, kurus tad vēlāku saņēmuši nabagi (Topografische Nachrichten 1., 159. un 160. Īp.). Veci ļaudis vēl tagad atmin ka senāk še nākuši „malēnieši“ jeb „katoļi“ un nesuši pie rīta blāzmas dāvānas, kā: vilnu un ēdamas lietas, uz krāsmatas, kura ari tagad atrodas kalna galā, pašā kapsētas vidū. Ļaudis sanākuši jau dienu pirms dāvānu nešanas un gulējuši par nakti Austriņa, tagad sauktā Radziņa, rijā. Vietējie iedzīvotāji neesot vairs šiem upuriem ticējuši, kādēļ laikam ari vietējie mācītāji atstājuši veco krāsmatu neaizkārtu. Stāsta, ka viens palaidnīgs puika reiz aiztaisījis par nakti rijas logu un dāvānu nesēji, neredzēdami gaismas piecēlušies tikai pēc saules lēkšanas, par ko bijuši ļoti dusmīgi. Pēc tā visa varam vērot, ka šī Austrene bijusi visā Vidzemē ieslavēta Austras svētnīca. Ari tagad vēl ļaudis stāsta, ka Austre-nes kalns esot redzams pat jūrā un, ka kuģinieki pēc tā vērojot ceļus“ (Latviešu mitoloģija, 19, 20 lap. p.).