Šī Vidzemē iecienītā gaismas dievība tiek daiņās minēta ari dekorativā nozīmē, tāpat kā visas citas svarīgākās dievības, piem.:
No cepures gaisma ausa,
No zobena saule lēca. 32004.
Tomēr, kāds gan varētu izskatīties Austras dekorativais zimbols vai zīme? Uz viņu norāda daiņas no kurām dažas šeit pievedamas:
Saule kokles skandināja,
Austrijai sēdēdāma Dieva dēli danci veda Ūdra, bebra kažokos. 33924.
Ikrītiņā saule lēca Sarkanā kociņā. *
Jauni kungi veci tapa
To kociņu meklēdāmi. 33786. 14329.
Citās daiņās šis Austras koks kurā saule rītos uzlēc vai skandina kokles ir aprakstīts sīkāk. Tam ir zelta zari, vara saknes un sudraba lapas.
Tā tad ornamentā Austras grafiskais attēlojums meklējams koka veidā, kuram ir zari, saknes un lapas. Patiesi vidzem
nieku ornamentā, kur Austras kults ticis sevišķi piekopts, uzkrīt kāds dekorativs elements, kuru dekoratori dēvē par „slotiņu“, „krūmiņu“ un citādi (92., 93. zīm.). Viņš ir viens no graciozā-
kiem latviešu elementiem, devis latv ešu stilam daudz pasakaini skaistu priekšmetu. Saī elementā saule kopā ar savu „sarkano koku" izplaukst īpatnēji un negaidīti (94., 95. zīm.).
Par Austras koku, jādomā, ne mazāk jūsmots ari senāk, jo daiņas tam piešķir daudz skaistu nosaukumu un aprakstu, piem.: Es redzēju bērza birzi,
Uz ezera līgojot (var.: vidū gaisa)
Vara saknes, zelta ziedi,
Sudrabiņa lapiņām. 34066.
Es uzgāju ganīdama Birzē kuplu ozoliņu;
Vidū saule laistījās,
Sudrabiņa stariņiem,
Pakarlši karājās,
Zeltītiem vizuļiem. 34065. (daudz variantu).
Par „ezeru“, kas minēts pievestā dziesmā vai Daugavu
daiņās saukā bieži vien zilo debesi, kas atgādina ūdeni. Kopā
ar ūdeni pārnestā, vai ari tiešā nozīmē, Austras koks tiek ļoti bieži daudzināts:
Citu vietu Daugaviņa Ir salusi, nesalusi,
Kuru vietu nesalusi,
Tur zied zelta pureniņi. 31035.
Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām .
Tur saulīte miglu meta Vai bij ziema, vai vasara. 33885.
Pērkons brauca pār debesi,
Nosper zelta ozoliņu,
Trīs gadiņi saule raud Zelta zarus lasīdama. 34047.
Dažos gadījumos tautas dziesmās min ari, jau agrāk aplūkoto, skujoto rakstu, kopā ar Austras un ūdens zīmēm.
Sjdrabiņa upe tek Caur zaļām priedītēm,
Vēl būt zelts iztecējis
Nebūt skujas pabirušas. (31014).
Variants :
Sudrabiņa upe tek Caur zaļāju eglieniņu.
Es būt smēlis sudrabiņu Skujas bira, nevarēju.
Patiesi, šādi aprakstītais ornaments, visā savā kuplumā un skaidrībā ir visizplatītākais ap Daugavu, Augšzemi, Malieni un Latgali. Austras koks tiek dēvēts ari par „svēto koku“, bet šāds nosaukums ir valodnieciski jaunāks un, domājams,
radies no kristīgās ticības. „Svētie koki“ un „dzīvības koki“ ir plaši pazīstami vecās austrumu tautās, kā: asiriešos, persiešos, eģiptiešos un tiek plaši izlietoti mākslā. Tomēr ar latviešu Austru tiem nav nekā kopēja ne principos, nedz ari formelā pusē. No latviešiem Austras koks izplatījies latgaļu kaimiņos baltkrievos, tomēr pilnīgu noteiktu konstrukciju un krāšņumu tas uzglabā tikai savā pirmdzimtenē. Viņš ir noteikts gaismas kulta elements blakus saulei un citām debess dievībām, bet nestāv nekādos sakaros ar pie baltu tautās pazīstamo koku kultu, kuyš nav tomēr bijis tik populārs, lai iekļūtu ornamentā.
.
XII.
Pašlaik latviešiem modē ornamentals motivs, kuru devē par „ugunskrustu “ Tas redzams uz studentu cepurēm, virsnieku krūšu nozīmēm, aeroplaniem un citur. Nav šaubu, ka šāda mode stāv sakaros ar Vakareiropu, kur ugunskrusts ir nokļuvis starptisko attiecību un politikas krustugunīs. Antizemitiskās aprindas tur vairāk vai mazāk laimīgi, ugunskrustam piešķīrušas ā risku nozīmi. Zem šās zīmes iznāk grāmatas un laikraksti, to liek uz karogiem un daudzina mākslā. Par ugunskustu ir sarakstītas veselas grāmatas un viņam vēl jo projām tiek, sevīšķi Vācijā, piegriesta izcilus vērībā. Tomēr, ja ugunkrusta (vāc. Hakenkreuc) problēmu mēģinās atrisināt tikai no ģermāņu pētnieku viedokļa vien, tad nav gaidams, ka tā gūs savu atrisinājumu. Nevis vienpusīga un šauri norobežotā vācu pētniecība atrisinās ar ugunskrustu saistītos jautājumos, bet gan aprakstošā un salīdzinošā etnogrāfijā, kopā ar kultur- un mākslas vēstur-nieciskiem apskatiem. „Ugunskrusts“ nav ierobežojams tikai ģermaniskās vai āriskās tautās, bet tas sastopams visā pasaulē un ikvienā laikmetā.
Cik dažādās zemēs tas izplatīts, tik pat dažādi ir viņa nosaukumi. Visbiežāk tiek lietots viņa apzīmēšanai indiešu „Svastika,“ kurš uzņemts arī kulturvalodās.
Svastika pieskaitama vecākiem pasaules ornamentiem un dažādās zemēs viņa izcelšanos izskaidro gan zimboliskā, gan konstruktivā ceļā. Visizplatitākais uzskats, ka pirmatnēji tas esot cēlies no ugunstrinamiem rīkiem. Vēlāk šī zīme esot ieguvusi dažādu zimbolisku nozīmi. Bez šīs pastāv desmitiem citu teoriju par šās zīmes izcelšanos. Ja nu būtu jāķeras pie šo teoriju kritizēšanas, tad nedrīkstētu aizmirst, kā tūkstošiem gadu vēlāk, no ornamenta vai zimbola izcelšanas brīža, ir grūti vairs nokļūt pie kautkāda viena visu aptveroša atrisinājuma. Ir minamas tikai iespējamās varbūtības un subjektivas domas. Gluži noraidamas ir domas, ka svastika būtu izcēlusies kaut-kādā vienā vietā zemes virsū un no turienes izplatījusies pa visu pasauli. Ja to varētu runāt par Eiropu, Āziju un
Āfriku, tad tomēr viņa parādīšanās Amerikā un Austrālijā tam runātu pretim. Izplatīšanās teoriju jāsargas pārspīlēt. Paliek tikai iespējamība, ka ugunskrusts ir dažādās pasaules daļās izcēlies gluži patstāvīgi, tāpat, ka daudzas citas ornamentalas zīmes. īsta svastika ir pašā sākumā ar nodomu konstruēta, kamēr neīsta varētu būt gadījuma un materiala produkts, kuram vēlāk piešķirta kautkāda zimboliska nozīme.
Svastikas zimboliskās nozīmes nemaz nav izskaitamas. Grimstot vienai vai otrai reliģiskai sistēmai, pārvēršas arī viņas nozīme, bet pati zīme paliek un paliek ari ticība šās zīmes spēkam. To nesā talismanos, to uzņem budisms un arī kristīgā ticība. Tomēr ir pierādīts, ka tas gandrīz visās zemēs ir lietots kā zimbols un pie tam ir puspiekta tūkstota gadus vecs.
Kā tas arī nebūtu, vācieši grib būt par šā krusta radītājiem un izplatītājiem, tomēr tiem nav zināms, ka viskrāšņākās deko-rativās formas šim krustam ir tikai Latvijā. Visās pasaules zemēs viņš sastopams tikai savā primitīvajā formā ar vājiem atzarojumiem, kamēr latviešos viena pate pie Annas muižas (Alūksnē), izrakta villaine rāda 18 variantus (96. zīm.). To sastop uz metala lietām (97. zīm.), audumiem (98. zīm.) un