adījumiem un simtiem dažādos variantus un pārveidojumus nav iespējams šeit aprakstīt.
Tik pat, cik populārs ir ugunkrusts, tik pat popularai dievībai to pieskaita latviešu mitoloģijā. Latviešos ugunskrusts ir Pērkona zimbols.
Pērkonu vecās kronikās tura par lielāko baltu tautu dievu (leišu Perkunas, prūšu Percunis). T omēr pi of. P.Smidts izteic šaubas, vai šis Pērkons būtu augstāks par Debess-tēvu. Pirmais būšot bijis tikai populārāk?.
Pēdējā laikā Pērkons un Dievs vairs netiek izšķirti un Jaudis nereti ari Pērkonu sauc par Dievu vai Vecotēvu. Tomēr daiņas šo izšķirību labi uzglabājušas.
Danco Dievs ar Pērkoni, Es ar savu bālēliņu;
Perkoņam visa zeme
Man deviņi bālēliņi. 24044. .
Dieva dēli sarājās
Ar Pērkona vagariti:
Zīda kalni neecēti
Tam tiek ziedota labība un to piemin dzerot un llgsmojot.
Ko dosim Pērkonam Par vasaras graudumiņu ? Lāsti rudzu, lāsti miežu, Puslastiņa apinlšu. 28818.
Pieci velli zem akmeņa Tautu dēla pagalma;
Mans Pērkoņa kumeliņš Visus piecu saspārdīja. 21014.
Par labu „uguns krusta" nozīmes piešķiršanai pērkonam liecina tautas ticējums, kā Pērkons sviežot krustus zibeņus, kuri esot visbīstamākie. Kur tādi iesperot, tur tūdaļ degot. Zibins liniju Zviedrijā O. Montelius rāda kā llkuloku liniju uz akmeņa āmuriem, kufi tur skaitoties par pērkoņa atributu (Kulturgesch. Schvedens). Līkloču linija zibins nozīmē esot lietota arī Ķīnā un no tās esot cēlies pazīstāmais
meandrs. Latviešos meandrs nav sastopams un arī līkloču linijai rakstā ir tikai retumis zibins nozīme. Vairāk pazīstams ir šo līkloču liniju krustojums (krustus zibins) no ku^a ceļas latviešu uguns krusts, kā Pērkoņa atribūts. Ļoti labi šo attīstību rāda kāda emaljeta sakta Rīgas Domes muzejā (99. zīm.). Tur blakus zibins linijas krustojumiem, redzāmas arī at sevišķas, nekrustotas zibins linijas. Tāds pat zibins liniju
104. zīm.
Prievites raksts. (Etn. muz.)
krustojums redzāms turpat ari kādā citā rakstā no Mazsalacas (100 zlm.).
Jau minēts, ka neviena cita tauta pasaulē nav centusies tik kupli izveidot pērkoņu .krustu un tik dažādi pielietot, kā latvieši. Tur kur technisku apstākļu dēļ nav iespējams ievietot izrotājamā priekšmetā veselu krustu, tur to nekautrejās saskaldīt vaj apgriest. Latviešu kompozicijā tā ir parasta lieta un tas tiek bieži vien darīts ari ar citiem elementiem (101.
zim.). Šis paņēmiens visbiežāk sastopams jostu rakstos, kur platums ir norobežots. Sals jostās ievietotiem uguns krustiem malas neietilpst jostas platumā un tamdēļ paliek „neuzrakstītas“ (102., 103. zīm.). Tā rodās tā sauktais puskrusts, kurš attēlo tikai vienu uguns krusta šķērsi 104., 105. zīm.). Viņš noapaļots līdzinājās kādam svešam latviešu ornamentā caur lībiešiem iekļuvušam elementam, kura izcelšanās nezināma, bet ku^š ir ļoti vecs un izplātīts vecvācu zvēru ornamentā (106. zīm.). Rupjākā izpildījumā tas sastopams lībju bronzās (107. zīm.) un kā raksts lībiešu apdzīvoto apgabalu audumos (108. zīm.).
Bronzas rota no Libju apgabala. (Dom. muz.)
Bez puskrusta tiek lietots ari ceturksnis ševišķi šaurās lietās, kā prievitēs un saitēs.
Arķitekturā ugunskrustam japieskaita jumta „gaiļi“, kā tos sauc Nīcā (109 zīm.). Tur ļaudis tic, ka tie pasargājot ēku no Pērkoņa iesperšanas un ugunsgrēka. Protams, tekto niskās simetrijas labad viens no krusta „kāšiem“ tiek sagrūsts uz pretējo pusi, tomēr pats princips caur to necieš. Jaunākā laikā šie gaiļi patiesi gūst dzīvu radību galvas, bet tomēr ne tādā mērā, kā tie gluži zaudētu savu pirmatnējo pamatu (110. zīm.).
109. zim.
Vecākais jumta «gaiļu» tips.
.
XIII.
īsos vārdos iepriekšējās lappusēs aplūkoti visi īpatnējie latviešu ornamenta elementi, citiem vārdiem, saskaitītas latviešu stila formelās robežas ārpus kompozicijas plašakā nozīmē. Raksta formelie elementi, kā redzāms, bez atlikuma klājas ar reliģiski - mitoloģisko senlatvieša pasaules uzskatu. Protams, ornamentā nav vietas tām daudzajām zemākām dievībām, kuyas sauca par mātēm, kā krūmu māte, ceļu māte, mēslu māte un vēl daudz citas, un kuras nav pieskaitāmas dabas parādībām. Ar šām zemākām dievībām uzturēja tīri saimnieciskās attiecības un neielaidās dziļās cermonijās. Nav ari tāpēc sagaidāmas virju grafiskās zīmes latviešu ornamentā, kurš savā dziļākā būtībā izpauž seno cēlo gaismas ticības sistēmu, kurai priekšgalā stāvējis vienīgs dievs - Debesu tevs. To, ka šī reliģiskā sistēma tikusi vispār piekopta latviešu apdzīvotās zemēs, liecina, bez daudziem literariskiem pieminēkļiem, arī vēl tie elku kalni, kuri sastopāmi ikviena lielāka pilskalna tuvumā, un kuri, domājāms, lietoti ritualām vajadzībām.