Protams; latviešu ornaments nav uzglabājies bez svešu stilu elementu piejaukuma. Taisni otrādi, viijš tur bieži vien ir tik stiprs, kā nezinātājam nākās dažreiz grūti izlobīt latviskās īpatnības. Tomēr nav mūsu nolūkos šaī vietā daudzināt svešo stilu elementus un iespaidus. Tie viegli ieraugāmi ikvienam, kas kaut cik pazīst Eiropas stilus sākot ar 12. g. simteni. Varētu gan dažos vārdos aizrādīt uz kādiem jaunākiem elementiem latviešu ornamentā proti ozolu un liepu.
Pagurstot senai ticībai zem kristīgās baznīcas spiediena, pamazām zaudēja savu nozīmi arī senās grāfiskās zīmes, kuras noteica latviešu raksta saturu. Dzīvas palika tikai tās tradi-cijas, kuras kristīgā ticība neaizķēra tik dziļi, kā pārējās. Pie tādām pieskaitāmas jaunu ļaužu attiecības, precības un kāzas. Latviešu mitoloģija min kā jaunavas totēmu liepu, bet jau-nēkļa ozolu. Šie totēmi tad arī sāk tiekties uz ornamenta pusi, kā elementi, kuri nav pazaudējuši savu saturu, kad citur jau tāds bij zudis vaī ari padarīts mazvērtīgs. Šaī apkārtnē
sāk uzplaukt uz dzīvo māņu pamata ozola un 1 i e p a s lapas stilizācijā. Tomēr, aiz tā iemesla, ka šie augi nesen tikai tiecās uz ornamentalo pusi, tad tie nav paspējuši pārvērsties kādā vienkāršā grāfiskā zīmē, bet diezgan nojaužāmi atkārto dabas formu. Latviešu stila gultnē tā tomēr ielējās grūti.
Liepas nozīmē parasti tiek lietota viņas sirds veidigā lapa un tiek par sirdi arī saukta. To šuj karoga vai nēzdoga vidū bāliņam karā ejot, to redz uz jaunākām pūra lādēm kal-dlnatu un izlietotu rotas lietās (111. zīm.), kā to rāda daudzi paraugi Rīgas Etnogrāfiskā muzejā.
Ozola lapa sastopama sevišķi rotas lietās un vienā otrā gadījumā tā izveicīgi stilizēta (112. zīm.). Vispār tčmēr jāuzsver, ka neraugoties uz savu Īso pagātni, ozols un liepa latviešu ornamentā ir ieguvis pietiekoši noteiktu izskatu.
Bez tam, ir iemeslis latviešu rakstā meklēt pēc Īpašuma zīmēm jeb birku zīmēm, jo tās ieņem redzāmu vietu dažu austrumu zemju cilšu audumos (Foelkersam. Стар, ковры Азш). Tomēr latviešu ornamentā tām ir tikai lokala nozīme un nevar teikt, ka tās būtu kaut kur ieguvušas plašāku dekoratīvu lomu. Tās varētu gan dot vienu otru ierosinājumu nākotnē apstrādājot amatniecībā latviešu rakstu (113. zīm.), bet ar varu viņas iespiest latviešu ornamentā nav iemeslu, jo latviešu ornaments jau tā ir bagāts elementiem.
XIV.
Blakus grāfiskiem stila elementiem ari krāsa jeb zieds uzskatama kā stilu noteicošs faktors. Zināma krāsu izvēle priekšmetu dekorēšanā pastāv ikvienā tautā un stilā. Vistīrāko latviešu rakstu var padarīt nepazlstāmu, ja to izpilda nelatviskās krāsās, un šeit krāsas nozīme stila jautājumā top sevišķi nopietna.
Gluži tāpat, ka latviešu raksta stilistiskos elementus noteica senais debesu jeb gaismas kults, tāpat tas noteic ari raksta krāsainos elementus. Raksturīga ir gaismas kultam uzticīgā rakstītāja izvāirīšanās no tumsas t. i. tumšām vai melnām krāsām. Turpretī visi dekorativie sapņojumi tiecas pretī gaišām, saulainām krāsām.
Visizplātītākā krāsa, ku^a tiek ņemta kā priekšmeta pamats vai fons ir — balts. Ne velti sveštautieši jau no sen laikiem iesaukuši latviešu apgabalus par Baltenland, Baltiju u. c., balstot šo nosaukumu uz iedzīvotāju baltājiem apģērbiem.
Ieskatoties tautas gara mantās, arī tur tiek daudzkārt minēta balta krāsa, kā visie iiīļotākā. Balta tērpjās tautu meita segdama baltas sagšas audama baltas kājas un vilkdama baltu kreklu.
Balta eimu, balta teku Kā saulīte vizēdama. 4499.
Lai balta ģērbtos, jāaudzina baltas aitas. To panāk dažādiem līdzēkļiem, kaut vai ar dziedāšanu.
Dziedi, dziedi, ganu meita,
Lai aug baltas avitiņas;
Ja tu labi nedziedāsi,
Tad augs rudas,'puspelēkas. 29080.
Ganos šo balto idili kopā ar baltām dziesmām ictura visās lietās: .
Balts sunītis, balta kaza,
Balta pate ganu meita 29462.
Baltām tautu meitām reti kad špēj garām paiet precinieki :
Dzeltēn’ ir mieža druva Balta miežu pļāvējiņa.
Tā man tika, to vedīšu Baltajam bāliņam. 27965.
Bāliņam tiek dots balts kreklis un baltas biksas (286119), bet bāliņš, savukārt dāvina tautu meitām vajadzīgos baltos priekšmetus, kā galdus, vāceles u. c.
Balta eimu, balta teku Brālītim sienu grābt;
Patais man’, bālēniņ
Baltu koka grābeklīti. 28593.
Arī pelēks ir iecienīta uzvalka krāsa, kura puišiem noder meitas zogot gan pielāgojoties apkārtnei:
Pirc man, tēvis sirmu zirgu.
Pirc pelēku mētelīti
Kā es varu bildināt
Kā pelēkis vanadziņš. 13486.
Es to daudzi nebēdāju,
Kad pelēka diena ausa:
Jūdz pelēku kumeliņu,
"Sedz pelēku mētelīti. 29740.
Ikdienas balts kreklis Pelēki lindraki Rakstītas zeķītes Kurpītes kājā. 13645.
Dārgs apģērba gabals ir balts kazu kažoks.
Kas citiem kaites bija Kā man kazu kažociņš Man pašam kazas auga.
Vilciņš ādu ģērmanīts. 20446.
Kas tai kazu kažokā
Ka tik dārgi jāmaksā? 14740.
Baltu vai pelēku kā pamatkrāsu izraksta visbiežāk ar sarkanu, dzeltēnu, zaļu un zilu. Sarkanas tiek austas jostas un darināti vainaki:
Vēl sārtāks vainaciņš,
Vēl baltākas villainītes. 45213.
Es cimdiņa neadīju, bez dzeltena dzīpariņa:
Atjās mans arājiņš dzeltēniem matiņiem.
Es pūriņu pielocīju
Zaļu vāpi (krasu) vāpēdama. 76142.
Krāsas ieguva no stādiem, zilu no mēlēm, sarkanu no mārenēm, bet dzeltēnu no dzeltēm.
Līča meita gauži raud No līčiem aizvedot Ne vairs bija līča dzeltas Līča sārtās maraniņas. 22357.
Brūna krāsa, brūni brunči un brūni svārki ir aizņemti no vācu kungu modēir, arī viņu izskats ir citāds:
Brūni brunči zemi slauka. 18789.
Kuri vēji atpūtuši No vāczemes bāleniņu?
Līdz ceļiem brūni svārki Da zemei zobentiņš. 20490.
Melna krāsa tiek pierakstīta igauņiem vai vāciešiem un latvieši bieži vien pret to izturās zobgalīgi un pat naidīgi. -
Nepieder, nepieder Arajam klibojot;
Vāciešam, tam pieder Pie melnā mētelīša. 28266.
Ej, igauni, auzas sēt
Nu dzied tava lakstīgala
Melna pati balti spārni (žagata)
Tā igauņu lakstīgala. 28161.
Aizej, lietiņ, rūkdams kaukdams Uz tiem melniem igauņiem;
Atnāc, saulīt; līgodama,
Uz tiem baltiem latviešiem;
Igauņiem melnas drēbes Tiem lietiņa vajadzēja ;
Latviešiem baltas drēbes,