Latviešu ornamenta seno formu pētīšanu līdz šim traucējuši tie paši iemesli, kas vēl nav gluži izskausti arī citās tautās. Bez tam šā ornamenta pētnieks reti kad ir bijis mākslinieks, bet māksliniekam bieži vien ir aptrūkusi pētniekam nepieciešamā erudicija. Tomēr iepazīšanās ar latviešu ornamenta būtību viņa izprašanas nolūkos, ir tautā pašreiz dziļi vajadzīga, lai kādreiz varmācīgi pārtraukto stila attīstības ceļu, būtu iespējams apzinīgi ievirzit pareizā sliedē. Pareizi iz^ prastam nacionalam ornamentam saskaņā ar modernās dzīves prasībām, ir loģiski jāpārveidojās un jāiekaro ari pārejās tēlotājas mākslas pakāpes, proti — plastisko, tektonisko un glez-niecisko. Tā rastos nevien īpatnēja lietišķa māksla, bet tiktu iespaidota arī „tīrā māksla" kura savā dabīgā gaitā ceļas no ornamenti-lietišķiem pamatiem. Šādas plašas izredzes vilina uzņemties meklētāja lāstu ikvienu mākslinieciski noskaņotu cilvēku atmetot svešo un uztiepto.
Ir pienācis patiesi pats pēdējais laiks, atmest aizspriedumus, itkā latviešu ornaments nebūtu pētītāja vai mākslinieka uzcītības vērts. Gan stāsta, ka tam esot nabadzīgas formas un viņu īpatnība esot grūti saskatama, bet nav jāaizmirst, ka par nabadzību šeit tiek bieži saukta skaidrība kas dziļi mājo visā latviešu dabā un ir latvietim īpatnēja. Bet tām, dažādām tautām, kas sastāda cilvēci, ir tikai ļoti aprobežoti mākslas pirmelementi, kā celtnēs, tā arī ornamentā. Tomēr nav nevienas tik barbariskas tautas, kuras nevarētu uzrādit kaut kādus īpatnējus mākslas elementus. Šie mākslas elementi ir spējīgi nevien plaši uzplaukt un attīstīties, bet var pat iespaidot un pārveidot samērā augsti stāvošu civilizāciju mākslu. Bicances māksla ir viens no labākiem piemēriem šādai parādībai. Tā uzrakstama kā mirušās Romas māksla, kas pārdzīvodama savus imperatorus smēlās dzīvību taīs jaunās tautās ar ku^ām tā sastapās. Tā ieguva savus jaunos veidus tikai no jaunieplūdušiem „barbarisko“ zemju elementiem. Perzieši, slāvi, mongoļi un latiņu tautas ir ienesušas pa elementam šai varenā stilā, kurš no X.—XII. g. simteņam noteica Eiropas formas.
Paviršība, ar kādu lielākā daļa latviešu mākslinieki izturējušies un izturas pret savām lietišķās mākslas formām ir pa daļai attaisnojama. Visi tie savu meistarību ieguvuši ārzemēs un turpat smēlušies arī savu māksliniecisko pārliecību. Grū‘i tāpēc no tiem prasīt, lai viņi nevien zinātu, bet arī atzītu par piekopjamām, latviešu senās mākslas tradicijas. Nav jabrī-nas, ka techniski spējīgākie latviešu mākslinieki, lai izkļūtu no grūtībām, vienkārši noliedza jeb kādas tradicijas un piesviedās Vakar-Eiropas mākslu virzieniem. Labākā gadījumā no māksliniekiem varēja dzirdēt domas, ka latvisks esot ikviens stils, kuru rupji izpildot. Par šādiem rupji izpildāmiem stiliem parasti tika ņemti klasiskie un renesanses. Tā radušies „latviskie" saeimas nama un mākslinieku kluba iekārtojumi Rīgā.
Protams, nemaz nerunājot par šādu spriedumu un darbu aplamību, jāatgādina, ka ar klasiskajiem Eiropas stiliem, kuriem Vakar-Eiropas mākslā ir vēsturīgi-loģiski cēlušies, latviešiem nav gluži nekā kopēja nedz vēsturiski, nedz kultureli. Šos svešos stilus nepadara latviskus arī tie elementi, kuri šaī nolūkā pēdējā laikā tiek tur iesprausti. „Ozols“ un ,,sau-lites/ tūdaļ zaudē latvisko izskatu nevien svešās apkārtnes dēļ, bet arī gluži neizprasta kompozicijas rakstura labad.
Protams, ar to nav teikts, ka tagad atdzimstošam latviešu stilam vajadzētu būt gluži tādam, kāds tas bijis savā senākā uzplaukumā. To pie labākās gribas nemaz nevar panākt, jo lietojamie priekšmeti ir citi; tas nav arī vajadzīgs. Kad Itālijā un Francijā XV. g. s. iesākās garīgas atmodas laikmets, arī māksla raisījās vaļā no tā sauc romāņu un gotu stila novalkātām formām. Tā kā māksliniekiem toreiz nebij vairs nekādu citu tautas uzglabātu mākslas formu, tie piegriezās senai romiešu mākslai, turēdami viņas paraugus par vienīgi īstiem un atdarināšanas cienīgiem. Un kaut gan toreizējie mākslinieki domāja, ka viņu darinājumi ne ar ko neatšķiras no romiešu slaveniem paraugiem, tad tomēr mākslas
vēsturnieki nosauce tos par ,.renesanses stilu“ un atrada ari svarīgas atšķirības pazīmes. Vēl reiz romas mākslas elementi tiek plaši izlietoti Francijā 19. g. s. sākumā radīdami tā saucamo ,,Empire“ stilu. Abos gadījumos mākslinieki visā nopietnībā gribēja sniegt savai tautai, kurai par savu valodu un civilizāciju bij jāpateicas Romai, arī īstu romiešu mākslu. Protams, tas nenotika, bet jaunradītās formas bij tomēr savam laikmetam raksturīgas un saistītas ar tiem pamatiem, kurus tauta atcerējās svarīgākos dzīves brīžos.
Brīdis, kad jāpiemin senās tradicijas un formas, ir pienācis ari latviešiem. Viņu ornamentalās formas, kaut gan viegli uzminamas, tomēr tās ir mīkla, kas prasa zināmu nopietnību lai tai tuvotos. Pēc senās ticības tam, kas mīklas minēdams niekojoties, (nepareizi minot) mēle izstiepjoties līdz zemei. Tas ir briesmīgs sods no kura jāizvairas nevien ornamentu aplūkojot — bet arī to lietojot.
Kā tas arī nebūtu, tomēr latviešu stilam ir radušies arī savi pārstāvji. Tie teic: Ja par tautu mēdzot saukt ļaudis, kurus vieno kopēja valoda, tad par tautības noteicēju esot uzskaitams arī ornaments. Līdzīgi tam, ka pasaulē neesot tautas, kurām nebūtu vairāk vai mazāk īpatnējas valodas, neesot arī nācijās bez ornamenta. Ornaments raksturojot tautu un kul-turu un latviešiem no sava ornamenta neesot jākaunoties.
II.
Kaut gan būtu lietderīgi uzkavēties pee latviešu mākslas dzīves trūkumiem, ciktāļ tie aizkar ornamentu, tomēr nepieciešamāki ir brīdi apstāties aplūkojot tā saucamā ģeometralā orna-rrenta, pie kura skaitams arī latviešu raksts, izcelšanās iemeslus. Nevarētu teikt, ka pētnieku starpā par šo jautājumu valdītu vienprātība. Teorijas un hipotēzēs pastāv daudz un dažādas, tomēr visbiežāk tās ir nepilnīgas vai pretrunīgas un reti kad atrisina aizķerto jautājumu. Gandrīz neviena no šām ornamenta izcelšanās teorijām neprot ornamentu ievietot pārējo mākslas nozaru vidū atrodot tām visām kopējus cēloņus. Vistuvāk šai prasībai piekļūst pazīstamā Biichera teorija, par mākslas ritmiskās būtības izcelšanos sakarā ar pirmatnējiem darba procesiem. Viņa vismaz norāda uz tās dziņas izcelšanos, kuru citi mākslas teoretiķi ņem kā ko neizskaidrojamu savu teoriju pamatošanai. Nožēlojami, ka pats Biichers šo savu uzskatu nav paplašinājis līdz ornamentam, kaut gan tas nemaz nenāktos grūti. Šo trūkumu vērā paturot ornamenta izcelšanos varētu zīmēt apmēram šādās kontūrās.
Kulturvēsture, arķeoloģijas pabalstīta, Irāda Eiropas pirm-cilvēku ļoti zemā kulturas pakāpē. Nav ne mazāko liecību, ka Neaudertales tīpa pirmcilvēks, kura dzīvošanu skaita no 500.000 līdz vienam miljonam gadu atpakaļ, būtu jel drusku rotājies, vai piekopis kautko mākslai līdzīgu. Gluži iztrūkst liecību par kādu kreļļu rindu, dzīvnieka veidojumu vai gleznojumu, neraugoties uz to, ka viņa galvas kausa attiecīgu vietu izveidojums norāda uz attīstītu redzes spēju. Liekas, ka šeit darīšana ar cilvēku-kustoni, kurš atšķīries no pārējiem dzīvniekiem tikai ar to, ka tam ragu vai nagu vietā pašaizsardzības nolūkiem attīstījies kautkas līdzīgs prātam. Pacilus staigājot (cilēks, cilvēks) tas, domājams, rokām tvēris akmeņus un nūjas, lai aizstāvētos pret pārējiem dzīvniekiem, kas ikbrīdi varēja apdraudēt viņa dzīvību. Neuzminamiem gadu tūkstošiem aiztekot, šis laimīgais pašaizsardzības līdzeklis top veiklāks un pamazām varēja izveidoties par saprātu, ar kuru cilvēks top pārāks par visu citu dzīvo dabu. Tomēr ar saviem