Ap mākslu, kā zināms, visvairāk nodarbojas mākslas vēsture. Jāsaka, ka ar jēdzieniem māksla tā līdz šim ir rīkojusies tīri empiriski. Novērodama pētāmā laikmeta mākslas ārējās formas, viņu dažādības pazīmes parasti ir nosaukusi par stiliem. Visi tradicionelie stili tā ir cēlušies. Patiesību sakot, mākslas vēsture reti kad ir zinājusi, kas ir stils un māksla savā dziļākā būtībā un tai trūkušas kaut cik pieņemamas definacijas. Empīriska mākslas aplūkošana un spriedelēšana par mākslas stilu ārējām pazīmēm vien, nav zinātniska, bet gan deskriptiva. Šodien, kā zināms, tāda nedrīkstot būt neviena zinātne, tai jābūtot arī ģen ētiskai. Pētījumiem par ornamentu un mākslu ir jābalstas no vienas puses uz principu, no otras — uz analizi. Eiropas domātāji tādēļ māklas teorijās ceļ davidz ko jaunu, pielietojot negrozīgus principus, lai paglābtu stilu vēstures no empirisko uzskatu nedrošības. Protams, seit nav īstā vieta dažādo šaī darbā darīto mēģinājumu iztirzāšanai. Nevar neatzīmēt tikai to, ka ar! tie, kas mēģināja pamatoties uz psicholoģiju, ne vienmēr varēja uz šās platformas noturēties, negrimdami dziļāk, lai balstītos uz kaut ko citu. Nepietika ar psicholoģiju vien, kad nācās izskaidrot dažu laikmetu ornamentalo stilu izcelšānos un būtību.
Tikai pašā jaunākā laikā ir izcēlusies doma, ka ikviena māksla ir fizioloģiski noteicama un ka ikviens stils ir sava laikmeta pasaules uzskata izpaudums. Šī doma ir tā, kas padarīja Eiropā valdošas mākslas zinātnes pārāk nezinātniskas un kas spieda pārvērtēt līdzšinējos uzskatus. Aug augumā pārliecība, ka bez teoretiskas skaidrības, nav aplūkojams arī latviešu raksts. Cik tāļ to izdosies sasniegt analizējot pastāvošo ornamentu, rādīs turpmākās lappuses.
III.
Ornaments, kā jau teikts, ritmiski sakārto, atkārto vai pakārto atsevišķas grafiskas zīmes vai to kombinācijās. Cēlons šai parādībai mājo cilvēka fizioloģiskā būtībā un to izskaidro zinātne. Šai vietā nevien ornaments, bet arī visa pārējā māksla gūst zinātnisku pamatu zem kājām. Tomēr tad, kad jārunā par vienu vai otru mākslas stilu tad nepietiek ar rituma dziņu vien, lai noteiktu stila būtību. Nākas arī izskaidrot, kas noteic to grafisko elementu izvēli, kuru pēc tam ņem savā rīcībā ritums. Varētu domāt, ka ornamenta radīšanai tiek ņemta ikviena prātā ienākusē forma vai arī kaut kāds dabas paraugs, kā tas notiek tagadējās mākslas un skolas praksē. Tomēr novērojumi rāda, ka Eiropas civilizācijās neaizkārtām tautām ir citāds princips un tās lieto sava ornamenta konstruēšanai stingri izmeklētus elementus. Šo elementu skaits parasti ir ļoti šaura, neraugoties uz to, ka apkārtne varētu tām sniegt daudz un dažādus ierosinājumus, no kuriem būta veidojams ritmisks mākslas darbs. Šī elementu izvēle ir tā, kas noteic ikviena stila robežas un pazīmes.
Mākslas zinātnes, atmezdamas empiriskas metodes un balstīdamās uz nopietniem pētījumiem, nākušas pie slēdzieniem, ka ikviena īpatnēja stila elementu izvēle atkārajoties tikai no tā pasaules uzskata (Weltbegriff) kāds valdījis kādā zināmā laužu grupā vai kulturas stāvoklī. Māksla savā ritmiskā jaunradīšanā nestāvot ārpus savā apkārtnē valdošiem etiskiem centieniem un ticības, tāpat kā ikviena cita kulturēla darbība. Savā darbībā kaut gan katrs atsevišķs cilvēks esot brīvs, tomēr tas rīkojoties taīs robežās, kuras nosprauduse viņa sabiedriskas apkārtnes pārliecība. Viņš, citiem vārdiem, esot sava laikmeta un tautas vispārīgo pamatideju nesējs un ispaudējs.
Pasaules uzskats un pasaules ēkas uzbūves izprašana savā vēsturīgā gaitā laiku pa laikam maiņas un līdz ar to, protams, grozās arī stila formelo elementu izvēle. Formas elementi ir pasaules uzskata redzamās zīmes jeb zimboli. Šeit ornaments tieši pieskaras „bilžu rakstam“, kā jēgumu grafiskam apzīmējumam. Ikvienam kulturas periodam rodas nevien etiskie centieni saskaņā ar pasaules uzskatu, bet arī attiecīgi grafiskie zimboli un mākslinieciskas darbības mērķi. Ritums virza pret šiem mērķiem vispār izraudzītos formu elementus, kuri realizēdamies izveidojas kādā tautas vai laikmeta stilā.
Protams, ja runā par stilu plašākā nozīmē, tad zem tā saprot to likumīgo vienādību, kura pastāv it visās kāda laikmeta ētiskās formās — filozofijā, reliģijā, mākslā u. t. t. Sašaurinātu stila jēgumu šeit lietosim izvēlētās tēmas vajadzībām — t. i. attiecinātu tikai uz latviešu ornamentu. Tomēr šā ierobežots stila jēdziens gluži neko nezaudē un var droši apgalvot, ka latviešu raksta formu konstitūcijā atspoguļojas senākā pasaules uzskata uzbūve.
Caur pasaules uzskatu ierobežotā ornamenta elementu izvēle un viņu savstarpējo attiecību komplekss raksturo kādas tautas vai laikmeta vispārējo seju jeb izskatu. Pēdējais uzspiež savu zīmogu arī atsevišķa individa darinājumiem šai stilā, jo katrs atsevišķs ražojums ir tikai viena varbūtība no bezgalīgi daudzājām, kurā ikviena stila vispārējais izskats var iegūt savu veidu. Tas ir tikai viens paraugs, caur kuru stils gūst lokālu redzamo formu dažādību.
Tā tad ikviena laikmeta pasaules uzskats, pārliecība vai ticība, kas galu galā ir viens un tas pats, un tā paša laikmeta stils, atbilst viens otram, ka noteicošais un noteiktais, kā būtība un tās zimbols. Sevišķi spilgti tas novērojams vecākās kulturas pakāpēs, kad nebija parasts melot, izlikties un liekuļot. Jaunākie stili ir bieži vien zaudējuši šo šķīstību un bez cermonijām izlieto svešus elementus, nejautādami, kur unkā tie cēlušies. Tur bieži vien grūti nākas peldot pa vēstures straumi uz augšu, ieraudzīt atsevišķu elementu pirmavotus. Tā piemēram raksturojot krievu ornamentu, kāds franču pētnieks (E. Viollet-le-Duc) pieved sastāvdaļu sekošu tabeli:
Protams, ka visām šim krievu mākslas sastāvdaļām savā dzimtenē ir bijuši cēloņi gluži atbilstoši pasaules uzskatam vai mitoloģijai. No pareizas šo sentautu pasaules uzskatu izprašanas tā tad arī atkarājas pirmātnēja ornamenta elementu un to nozīmes atšifrēšana, kas grūtāk izdarams jau vēlākos veidojumos. Tomēr jāsaka, ka pašreiz modernais cilvēks stāv pietiekoši tālu no pirmajiem cilvēces jēgumiem par dievību, dzīvību un nāvi, lai ne katru reizi varētu ar pārliecību runāt par vienu vai otru šo uzskatu izveidojumu redzamās zīmēs. Seit top uzsvērts tikai pats princips, kurš nav grozāms arī tad, ja pirmie mēģinājumi atšifrēt latviešu ornamentu neizdotos.
Pirmātnējo tautu pasaules uzskatam ir liels svars mitoloģijas un reliģijas izveidošanā, saprotot zem mitoloģijas māņus un teikas, bet zem reliģijas - cermo-nijas un formalitātes. Abas šās parādības ir cieši saistītas gan savā starpā, gan arī ar ornamentu. Mitoloģijas izcelšanos pašlaik izskaidro trijās galvenās teorijas: animistiskā, kuras dibinātājs skaitas Tylors, preanimitiskā-mono-t e i z m a teorija, kuru izbīdīja Andrevs Längs un jaunākā burvības jeb maģijas teorija, kuru aizstāv vairākos rakstos K. Th. Preuss. Pēc Tylora teorijas vēlākās reliģijas pakāpes dabas spēku dievināšana un viendievībām ceļoties no pir-mātnējiem ticējumiem nemirstīgai cilvēka dvēselei. Andrevs Längs turpretī aizstāv ieskatus, itkā cilvēks vispirms esot ticējis vienam vienīgam debesu valdniekam. Pārējās reliģijas formas esot cēlušās vēlāk un uzskatamas kā deģenerativas. K. Th. Preuss savā grāmatā „Die geistige Kultur der Naturvölker“ (1914) tura maģiju par pirmo reliģijas izcelšanās pamatu, no kura vēlāk izveidojoties ticība dievībām un dievam.