Tomēr latviešu mitoloģijas un reliģijas izcelšanos nevar pielaikot nevienai no šām teorijām. To savā laikā jau uzsvēra prof. Smidts (Latviešu mitoloģija). Latviešu mitoloģijā blakus gaismas kultam sastopamas veļu kulta atliekas un arī dažādas burvības un māņi Latviešu ornamentalo elementu kronoloģija drīzāk sakrīt ar tiem zinātniekiem, kuri atvasina reļiģijas attī-stibu no dvēseļu kulta, kurš tikai vēlāk nonāk pie dabas parādību dievināšanas. Pēc šiem uzskatiem saules, mēneša un zvaigžņu u. c. godināšana, kura mūsu mitoloģijā un reliģijā ieņem prāvu vietu, nav vecākais reliģijas veids, bet gan jaunāks izveidojums.
Latviešu mitoloģija ir uzglabājusies labāk, kā jeb kuras citas Eiropas tautas mitoloģija. To ir nopietni apstrādājis prof.
Šmids smeļoties materialus dainās, teikās un māņos. Tai laikā, kad latviešiem uzmācās kristīgā ticība, viņi tic vienam vienīgam debess dievam jeb debess tēvam, kurš radījis pārējās mitiskās būtnes, kā sauli, mēnesi, zvaigznes, austru, pērkonu u. c. Cienītas tiek, tāpat kā daudz citās sentautās arī auglības un lik-tens deevības Tāpat sastopamas atliekas no seniem ūdens, dvēseļu, koku u. c. kultiem, jo jaunākās reliģijas formas parasti ietver sevī arī agrākos veidus. Ja vispār pieņemts uz reliģiju raudzīties, kā uz vajadzīgo ceremoniju izpildīšanu un dievību godināšanu, tad kā godināšanu jāuzlūko arī šo dievību zimbolu un vārdu daudzināšanu gan dziesmās, gan rakstā. Protams, ne vienmēr var runāt par šo zimbolu apzinīgu pielietošanu, jo līdzīgi visām citām cilvēces idejām ticība pamazām pārdzīvo dažādas stādijas, kurās iepriekšējo zimbolu nozīme aizmirstās. Tādās reizēs ornamentā šie zimboli dzīvo kā t r a d i c i o -n e 1 i, iemīļoti vai parasti elementi un tos raksta no parauga paraugā.
Latviešu tagadējā ornamentā blakam dzīvo elementi kas izcēlušies dažādā laikā zem dažādiem pasaules uzskatiem. Tie vecie elementi, kas pasaules uzskatam mainoties zaudējuši savu reliģiozo jēgu, turpina dzīvību kā svēts paraugs, kuru atkārto pēc iespējas neko negrozot. Tā dziņa, kura izcēlusies pēdējā laikā un kuru dēvē par oriģinalitātes meklēšanu, tā var dzīvot tikai tagadējā individuelā mākslā. Senāk to tikpat kā nepazina, jo senie paraugi tad pārgrozījās lēnam, gadu simteņiem aiztekot, sargāti no reliģijas un tradicijām.
Latviešu stilistisko elementu izprašanai tātad jāvelk paralēlēs starp mitoloģiju un atlikušiem ornamentaliem materialiem. Ķeroties pie šā darba sākumā ir tāds iespaids, it kā ieietum kādā tumšā pagrabā, kur neko nevar saredzēt. Tomēr vēlāk acs itkā pierod pie tumsas un sāk izšķirt priekšmetu grupas un kontūras. Beidzot daudz kas liekas skaidrs, kas sākumā bij grūti nojaušams. Aizvēsturei ir izdzisušas daudzas lapas puses, tomēr neraugoties uz šo drūmo apstākli, pašu galveno, cerams, izdosies noskārst.
IV.
Arķeoloģijai vēl nav izdevies konstatēt latviešu apdzīvotos apvidos kādas cilvēku darbības pēdas, kas sniegtos līdz vecākam akmeņa laikmetam, ku^š Vakareiropā pazīstams ar savu gliptisko jeb griezumu mākslu. Ar krama
Neolitiskas cilvēku figūras no Kuršu kāpām. (Ka^alauču muzejs.)
5. zīm.
Putna tēls no jaunākā dzelzs laikmeta. (Etn. Muz.)
nažiem šai laikmetā tika apstrādāts gan kauls, gan ari mīkstas akmeņu sugas, izgriežot uz šiem materialiem dzīvniekus un arī cilvēku, saskaņā ar toreizējiem cilvēka reliģioziem uzskatiem.
Gluži noteikts Latvijā ir tikai jaunākais akmeņa laikmets, kujš pazīstams vispāri ar slīpētiem akmeņa ieročiem, izkoptu podniecibu un savā ziņā pilnīgu garīgu kulturu. Cilvēka figūras, kuras Francijā un c. zemēs atrod ari jaunajā akmeņu laikmetā, Latvijā vēl nav uzietas. Tomēr tās varētu līdzināties Kuršu kāpās pie Svarcortes atrastajām neoli-tiskajā dzintarā griestām figūrām. Šās figūras pievestas 3. zīm., jo tās varētu interesēt mūsu tēlniecības cienītājus, nevien tamdēļ, ka jaunakā akmeņu laikmetā baltu pirm-tauta vēl neesot bijusi sadalījusies tagad pazīstamajās ciltis, kā prūšos, leišos, latviešos, galindos u. c. un kā tās uzskatamas par mūsu senču darinājumiem, bet vēl jo vairāk tamdēļ, ka šeit griezumi īpatnēji izpildīti mums daudzinātā materialā dzintarā.
Jaunākais akmeņu laikmets Baltijā, pēc dažu pētnieku domām, sācies ap 2000. g. pr. Kr. un beidzies ap Kristus dzimšanas laiku, dodams vietu vecākam dzelzs laikmetam. Tomēr noteikti uzstādīti šie skaitļi vēl nav.
Pastāv domas, ka jaunakā akmeņu laikmetā tautas jau bijušas novietojušas savās tagadējās dzīves vietās un piederējušas tām pašām rāsām un ciltīm, kuras Eiropā sastop vēsturiskais laikmets. (Prof. Dr, M. Hoernes.) Par ģermāņiem un skandināviešiem to apliecina Oskars Montelius, neraugoties uz visām kapeņu dažādībām šaīs zemēs (Kulturgeschichte Schwedens). Par latviešu brāļu cilti — senprūšiem, kura tagad jau pārvācota, nesen mirušais Karalauču univerzitātes prof. Becen-berģers izsakas: „Vai leišu-latviešu-prūšu cilts priekš 5000 gadiem dzīvoja tikai austrumos no Kuršu jomas, jeb vai tā toreiz bija ieņēmusi jau arī citus apgabalus, kur tā vēlāk piemita, to nezinām. Bet tas gan man cieši zināms, ka šīs cilts priekšvēsturiskā attīstība, ciktāl tā Austrumu-Prūsijā norisinājusies, bija lielumā un visumā vienkopēja, un ka še līdz vācu ordeņa atnākšanai un, atrēķinot dienvidus un rietrumu robežu apgabalus, nav notikusi nekāda tautu sajaukšanā s.“ Nav nopietnu iemeslu tamlīdzīgus. uzskatus neattiecināt arī uz tagadējo latviešu apdzīvotiem apvidiem un nedomāt, kā Baltijas akmeņu laikmeta izveicīgie podnieki, nebūtu bijuši rada tām ciltīm, kuras vēsture ierauga šaī zemē.
No Latvijas akmeņu laikmeta visplašāk pazīstami Riņu kalna atradumi pie Burtnieku ezera, taī vietā, kur Salace iztek. Šeit pirmo reizi sastopami dzīvnieku attēlojumi kaula izgriesti, kas uzskatami par vecākiem tēlniecības mēģinājumiem
Latvijā. Riņa kalnu kaula griezumiem paraugos ņemts putns un tas sastopams tur vairāk variantos (4. zīm.). Putns ir tas apskaužamais dzīvnieks, kurš „gaisa vidū lidinā“ un tāpēc pirmātnējās tautās ļoti godāts. Putnus tās uzskata gan cilšu putnus (Stammesvogel), gan kā mirušo cilvēku dvēseļu mājokli, gan arī kā pašu dvēseli. Līdzīgi ticējumi uzglabājušies līdz šai pašai dienai latviešo?. Tā Latviešu tautas teikās un pasakās VII. d. uzrakstits: „Tiklīdz kā mirējs nomiris, vajagot attaisīt durvis uz mazu brītiņu vaļā, lai dvēsele varētu iziet ārā, jo dvēselei nepatīkot stāvēt ilgi pie dzīvajiem. Arā izgājusi dvēsele paliekot par putuu un aizlaižoties uz debesīm (Uzr Dolē. Tāpat arī Lazdonē, Kazdangā, Naudītē). „Dvēsele mēdzot īpaši palikt par baltu, mazu balodīti, kurs tāds allaž esot redzēts no tās mājas ēkām izceļamies, kur nupat kāds nomiris.“ Tāpat skaistājā teikā par Alūksni, sadegušo karavīru dvēseles pārvēršas putnos, kuri neļauj vācu bruņiniekiem celt savu pili nodedzinātās pils vietā. Ko dienu uzceļ, to putni nakti nojauc. Arī Latvju daiņās daudzkārt piemin lakstīgalu, kas „nebija lakstīgala“ un kuras citās vietās skaidri nosauktas par kāda piederīgā dvēseli.