Putna tēli, kā dvēseļu piemiņa tiek lietoti arī vēlākā dzelzs laikmetā, kad cilvēks iemācas apstrādāt metālus. Tad attēli tiek nēsāti uz krūtim kā pakariņi, kas piekabināti dažādām vārgu (ķēžu) rotām (5. zīm.). Līdz vēsturīgam laikam tamlīdzīgi primitivi-naturali putna attēlojumi nokļūst ar „pūra lādēm“, tomēr izkropļoti no svešo stilu iespaidiem.
Ornamentā tikko aplūkotais naturalais putna traktējums parasti neiekļūst, jo naturalisms ir pretīgs ornamenta dabai. Šādās reizēs ornaments izlieto attiecīgus z i m b o 1 u s vai zīmes, kuras apzīmē vajadzīgo priekšmetu vai jēgumu. Tā tas tiek darīts daudzās mežoņu tautās, kuru kultura daudzējādā ziņā līdzinās Eiropas akmeņu laikmeta kulturai. Kā visb»ežāk lietojamais zimbols putna nozīmē bez šaubām uzskatama spalva. Saskaņā ar pirmatnējiem izteiksmes paņēmieniem, veselu priekšmetu varēja attēlot apzīmējot ar kādu raksturīgāko daļu. Arī burot pietika ar kādu noburamā cilvēka matu kušķi vai apģērba daļu, lai tam kaitētu. Spalva ir vienīgi putnam raksturīgs piederums un pati par sevi, savā konstrukcijā ļoti orna-mentalas dabas. Savā naturalā izskatā tā parasti sastāv no slīpām jeb diagonalām sastāvdaļām, kuras var noderēt kā marpārgrorams ornamentals paraugs (6. zīm.).
Mala trauka gabals no Arašu ezera 1 cm.
Rokām taisīta trauka gabals no Riņu
kalna. (Domes muz.)
biezs. Raksts ar nagu iebadīts. (Etnogr. muz.)
9. zīm.
Māla trauka gabals no Rasnopiles. (Pēc Rikova.)
Iedzeltens poda gabals ar retu bedrīšu rjkstu un stūrainu profili Riņu k. (Dom. muz.)
Māla trauka gabals ar bedrīšu rakstu no Riņu kalna. (Dom. m.)
Tā tad, ja nu jaunākā Latvijas akmeņa laikmeta ornamentā būtu meklējamas dvēseļu kulta pēdas, tad tam būtu
jāizpaužas spalvai līdzīgā rakstā, tāpat kā daudzās citās, pirmtautās, kuras aiz kaut kādiem iemesliem godā putnus. (Dr. Emil Stephan, Sūdsekunst 907.). Patiesi, vienīgi šādā veidā blakus neolitiskajiem putna tēlojumiem kaulā, Riņu kalnā un visās citās Latvijas jaunākā akm. laikm. atradumu vietās var sastapt pirmo ornamentu (7. zīm.). Šis ornaments stūrgalvīgi atkārto spalvai līdzīgo rakstu uz rokām taisīto māla trauku atliekām. Šie veikli pagatavoto, brīvā gaisā apdedzināto trauku sienu vidi pildīti zvirgzdiem, kas trauku pasargājot no plaisašanas. Šāda veida zvirgzdoti trauki vēl tagad tiekot lietoti dažos Lietavas apvidos un tos saucot „Žvirgzdines“.
Vecākiem neolitiskiem traukiem nav raksta un tie ir ļoti rupji un biezām sienām. Tomēr izrakumu vietu jaunākos slāņos jau parādas trauku sienās primitivs raksts kas iebadīts ar pirkstu (8. un 9. zīm.). Var jau būt, ka šaīs māla trauka gabalos ar pirkstu iebadītās bedrītes neizpauž neko citu, kā tikai rituma jūtas, tāpat kā primitivā dziesmā. Pētījumi liecina ka mežoņtautas bieži vien nevar pateikt savu meldiju saturu, kuru tās dzied ritmiski strādājot. Viņu dziesmas pastāvām no nenozīmīgām skaņām. Līdzīga parādība varētu būt ritumam izpaužoties pirmatnējā ornamentā, kad noderīgās zīmes un zimboli vēl nebija izveidojušās.
Labākajos akmeņa laikmeta podniecības ražojumos ornaments sastopams iebadīts ar apaļu kociņu, vai arī skaliņu, kura gals izgraizīts robains. (10. zīm.). Šo trauku veselais izskats ir gfūti noteicams, — atliekas tomēr rāda taisnas sānu sienas un oriģinelu malas profili. (11. zīm ). Trauku mala bieži vien izrakstīta ar to pašu spalvai līdzīgo rakstu. Trauks varētu izskatīties līdzīgs tāss vai kriju cibām, kādas lietojuši latvieši vēl vēsturīgā laikā.
Latvijas akmeņa laikmeta raksta paraugi ir uzglabājušies simtiem, bet visur tur pārsvarā ir slīpā strīpa. Bez labiem Riņu kalna paraugiem (12. un 13. zīm.) līdzīgs raksts redzams arī atradumos pie Zveinieku mājām Burtnieku ezera malā. Turienes. trauka gabali ir rupjāks darbs, bet raksts ir parastais neolitiskais. Neolitiskie izrakumi Mūku kalnā pie Daugavas, Kokneses apkārtnē, rāda atliekas no ļoti plāniem un labi ornamentētiem un veikli apstrādātiem traukiem, kuju profili līdzinājās Rinu kalnā atrastiem trauku gabalu profiliem.
Sevišķi skaidrus bedrīšu raksta paraugus sniedz izrakumi pie Līčugala mājām Lubānes muižā, Aiviekstes tuvumā (15. zīm.).
Līdzīga stila trauku paraugus varētu pievest vēl no Aizkraukles, Aražiem, Milzu kalna, u. c. vietām. Tie sastopami arī Pilskalnu vecākos kultūrslāņos.
Bedrīšu raksts, kurā ornamentēti Latvijas neolitiskie trauki, ir izplatīti visā Ziemeļ-Eiropā sākot no Iedāņiem līdz Sibirijp.i. Dažādos apvidos tam ir dažāds stils, bet baltu cilšu-apdzīvotos apgabalos raksturo spalvai vai skujai līdzīgs raksts. Šis raksts arī vēsturīgā laikā ir viens no plaši izplatītiem rakstiem un tautas dziesmas to sauc par skuju.
To lieto audumos un adījumos vēl tagad. Kaut gan egles skuju palaikam uzlūko kā mūžīgas dzīvošanas zimbolu, tad tomēr šādi pamatots tas ornamentā nevar iekļūt, jo stādu motivi nav parasti latviešu ornamentā un ieviesās tikai pēdējā gadu simtenī kā ozols un liepa» Nosaukums „skuju raksts“ un „skujiņa“ balstas tikai uz līdzību, tāpat kā daudzi citi latviešu raksta nosaukumi: tītaviņas, cūkastiņas, avenradži, apcirknīši u. t. t. Arī Vakar-Eiropas mākslā izplatītais akantusa ornaments tiek saukts šaī vārdā tikai tāpēc, ka tas līdzinājās kādai nezālei ar šo vārdu. Tas "pats sakams par mums svešo „meandru“, kurš vārdu dabūjis no kādas līkločotas Āzijas upes, kāmēr viņa īstā izcelšanās ir Ķīnas pērkona kults.
Kā tas arī nebūtu, skujotais raksts, kura pirmie paraugi sastopami Latvijas jaunākā akmeņu laikmetā, uzlūkojams kā latviešu rakstā iemīļots elements, blakus citiem ornamenta elementiem. Kaut gan šāds raksts ir sastopams arī citās tautās un vaVēja tur pastāvīgi izcelties, tomēr tik plaši izlietots kā at viešu ornamentā, tas sastopams reti kur citur. Tāpat kā visi citi latviešu raksta elementi, arī skujotais raksts iegūst daiļus variantus. Tā Brotce savā rokrakstā pieved rakstītas kamanas, kura zīmēta arī skuja iekomponēta saulēs (17. zīm.). Šaī skujā ritmiski mijās plati un šauri skujotā raksta diagonālie elementi. Starp daudziem variantiem atzīmējams Rīgas Etnogrāfiskā muzejā esošais sārtais raksts uz balta dvieļa (18. zīm.) un Paegļa kundzes priv. kolekcijā esošais cimdu raksts (19. zīm.). Šis raksts izpildīts baltās un rūsani pelēkos toņos un neparasti pārveidotiem elementiem.