Plastiski veidots skujotais raksts ir iemīļots koku griezumos. Tā Zemgalē (Ezere) vēl tagad to sastop ragavu galdos rūpīgi iegriestus (20. zīm.). Tektoniski pielietots tas sastopams retāk, tomēr taīs apvidos, kur vecās celtņu tradīcijas nav gluži iznīkušas, to var pa retumis vēl redzēt arī šaī mākslas pakāpē (21. zīm.).
.
V.
Kaut gan Latvijā ir konstatēts labi izveidojies akmeņu laikmets, nav, tomēr, nekur vēl atrastas akmeņa laikmeta kapenes. Turpretī Zviedrijā, Dānijā, Anglijā u. c. Eiropas zemēs tās plaši pazīstamas ar saviem vareniem akmeņu krāvumiem daz-dažādos veidos. Varbūt, ka Latvijā šaī laikā vēl bija spēkā vecum vecais pasaules uzskats, pāc kura mirušie nemaz nav tikuši aprakti. Vispār zināms, ka mirušo glabāšana pārdzīvo trijās galvenās pakāpēs. Pirmajā gandrīz nemaz nav starpības starp dzīvi un nāvi. Ļaudis tic, ka mirušie turpina dzīvi gandrīz tikpat mierīgi, kā līdz miršanai un miroņi netiek aprakti vai sadedzināti. Apbēdīšanu vai aprakšanu var sastapt nākošo reliģiozo uzskatu attīstības pakāpē. Tur nāve tiek uzskatīta, kā kaut kas pārejošs un ļaudis tic miesas augšāmcelšanai. Trešajā pakāpē mirušā — dvēsele tiek uzskatīta kā kautkas pilnīgi atsevišķs. Dvēsele pārdzīvo miesu un turpina dzīvi ēnu vai veļu veidā. Šai pakāpē parastākais apglabāšanas veids un mijušo sadedzināšana.
Pirmajā pakāpē mežoņtautas savus mirušos uzglabā mājā, kāmēr tie izžūst. Tam ikdienas piedāvā ēst, kā dzīvam. Neērtības, kas ceļas mironi mājā uzglabājot, spiež to novietot tāļāk. Tā Jaungvinejas negritosi mirušos novieto uz sevišķa šim nolūkam ierīkota paaugstinājuma. Dajaki un kajani liek savus mirušus kokos. Novirzišanās no šiem pirmās pakāpes paņēmieniem novērojama ikvienā jūrmalu apdzīvojošā ciltī.
Tā timorlauti liek mironi laivā. Ja lietas grozās ap kādu augstas kārtas mirušo, tad tiekot gatavots skaists zārks laivas veidā. Dažos gadījumos mironi laižot ūdenī. Tā ticis apglabāts arī Alariķis un tā vēl tagad darot dažas ciltis Amerikā (prof. Grant-Allens).
Ir iemesli domāt, ka senatnē šāds paradums bijis latviešu apdzīvotos apvidos. Vārds „nāve“ līdzinās latiņu „nāvis“, kas nozīmē laivu, kuģi. Mūsu tagadējais laivas nosaukums ir aizņemts no lībiešiem. Arī Kauguru torfu purvā skol. Baloža atrastai laiviņai prof. Virchovs piešķir rituālu nozīmi. Daiņās pārāk bieži min ūdenī mešanu, ūdenī lēkšanu, ūdenī laišanu. „Laižos pate upītē, raudavīšu pulciņā ..." 13234. „Dzīrās mani sveši ļaudis stāvu laist ūdenī ..." 13703. Šūpoj māt, auklēj māt, nemet mani ūdenī“ (3343, 3371).
Varētu domāt, ka kapeņu iztrūkums kurš ar maz izņēmumiem, sniedzas līdz kristīgās ticības iespaidošanas laikam, liecina, ka mirušie būtu laisti ūdenī. Varbūt aiz šiem pašiem iemesliem Daugava un Venta tiek minētas kā dvēseļu upes.
„Daugaviņa, mellupīte Klusu tek vakarā,
Kā tā klusu netecēs
Pilna dārgu dvēselīšu.“ 30710.
Visas upes cauri jāju Daugaviņu nevarēju,
Daugaviņu nevarēju
Tā bij pillā dvēselīšu. 29628.
Ar šo parašu varētu būt sakaros pie visām trim baltu tautām izplatītais ūdens kults ar savām dievibām Upes māti (30890), Ūdens māti (9549), Bangu māti (30865), Gaujas māti u. c.
Šo apstākli varētu nepieminēt, ja latviešu ornamentā nebūtu norādījumi uz zimbolisku ūdens attēlejumu rakstā. Tā daiņās daudzkārt skandina par kādu tīri ornamentalu upi:
Sudrabiņa upe tek •
Zeltītiem burbuļiem,
Sudrabs teki tekamāji Zelts pa virsu līgojās. 31011.
Līdz pusei Daugaviņa Sudrabā vizuļo;
Iemetam zelta slotu Lai tā visa vizuļo. 30983.
i
Liku loku upe tek Zelta zirņa meklēdama, Zelta zirnis patecēja Zem sudraba čakar-n I š a. 30986.
Sals dekorativajās daiņās minēto zelta slotu, zelta ziiņu, sudraba čakarņu u. c. teiksmaiņu atributu nozīme atrisināsies turpmākās lappusēs. Pašreiz mums ir svarīgs daudzkārt minētais izteiciens „līku-loku“, „līkloču“ ; „trīslī-kumi“ un tāmlidzīgi. Viņš
atgādina vēl tagad lietoto ūdens grafisko zīmi un formas (prof. Laube, Krāsu un formu loģika). Līkloču linija būtu uzlūkojama ūdens nozīmē un latviešu rakstā lietota kopā ar dažādiem citiem raksta elementiem. Šāds motivs plaši izplatīts vēlākā vid'enes jeb Daugaviešu ornamentā.
Vispirmāk līkloču raksts ieraugams dzelzs laikmeta keramikā. Saī laikmetā trauki tiek pagatavoti ar ripas palīdzību un tos raksturo Ziemeļ-Eiropas zemēs viļņotā linijā. Prof. Virchovs Ziemeļ-Vācijas izrakumos šo ornamentalo motivu dēvē s 1 ā v i s k u. Ripu veidotos traukos viļņotais jeb līkloču raksts ir viegli izpildāms techniskā ziņā. (22. zīm.). Vienkāršā viļņotā linija var vārieties tikai atkārtojoties divās vai vairāk rindās (23. un 24. zīm.). Šādi trauka gabali atrodami gandrīz ikviena latviešu pilskalna jaunākos slāņos. Līkloču raksts izplatīts arī uz bronzas rotas lietām, kā rokas sprādzēm, saktām u. c. Jaunākā laikā vistīrākā veidā viļņoto rakstu uzglabājusi jūrmaliene. Apskatot 25. zīm. pievestu villaiņu rakstu nāk prātā daiņa, ku^ā iet runa par šūpuli, kas kārts triju triju bangu starpā (30741).
Līkloču raksts parasti zaudē savu apaļisko veidu audumos un adījumos, tāpat kā visi citi ornamenta elementi, tomēr dažos piemēros tas arī audumos vēl uzglabājis apaļus stūrus, piem. austās jostās no Praulienes (27. zīm.). Kā tektonisks paraugs pievedama rakstīta laiva no Pērkones (28. zīm.).
Līkloču raksts latviešu ornamentā tomēr nepārvēršas ne
meandrā
ne arī „bēgošā sunī“
tāpat kā latviešu rakstam svešas ir spiralas linijas
kur līdzīgi motivi vienu otru reizi sastopami rakstā, tie uzskatami kā svešs ievazājums.
Līkloču raksts kā stūrainos tā apaļos paraugos uzlūkojams kā viens no vecākiem latviešu raksta elementiem, kuru pielietojusi savā mākslā arī jaunākā tautas amatniecība.
VI.
Ierodoties metāliem latviešu zemē, sevišķi bronzai, uz tiem var redzēt bez jau aplūkotiem raksta elementiem arī vēl citus, līdz tam laikam neredzētus zimbolus un zīmes. Arķeoloģiski atradumi pauž, ka šaī laikā ir mainījies iedzīvotāju pasaules uzskats, jo ieradušās dažāda veida kapenes un ugunskapi. Šaī laikmetā pirmo reizi rakstā sastopamies ar vēlāk plaši izplatītā gaismas kulta piekopšanu un visiem šā kulta atributem Senākās reliģiozās formas tomēr turpina dzīvot blakus jaunājam, kā tas vispār parasts reliģiju vēsturē.