Domājams ka Latvijā reliģisko uzskatu pārveidošanās jau iesākusies akmens laikmeta beigās, kaut gan trūkst par to drošu ziņu. Zviedrijā un citās zemēs no šā laikmeta beigām ir uzglabājušies kapenēs pirmie sau]es kulta zimboli — rats, laiva un vesers (O. Montelius). Latviešu zemēs tikai pirmais no šiem atribūtiem gūst ornamentalu saules nozīmi kā zeltābols, zelta zīle u. c.
Visvecāko gaismas kulta dievību Latviešu mitoloģijā uzskata Debesis jeb Debesstēvu, sauktu arī par Dievu (jeb devēju arī dējēju) un viņā vecums sniedzas atpakaļ līdz indoeiropiešu pirmtautai. Šis baltu tautu Dievs jeb Debesstēvs, pēc skaņām un nozīmes, esot rada nevien latiņu „deus“ (dievs), bet arī sanskrita „Djāus pitā“, kā arī grieķu un cittautu nosaukumiem. Vārdu „dievs“ esot aizņēmušas arī somu valodas; somiski — taivas, igauniski — taevas, lībiski tāvas un nozīmējot tur tikai debesis, no kam esot redzams, ka dabas
parādības un viņu dievības, senāk parasti ap zīmētas ar vienu vārdu. Vēl tagad kādā mīklā dievs zīmējoties uz debesim
„Spriks pie Dieva,
29. zim. ... »_ . ,
1) Augstākais dievs; 21 dieva sieva; SP"^,S meZa’ Sim'-
3) 2 dievības lapu bilžu raksta. kājis ezerā“. (Zvaig-
Pati debess savā izskatā atgādina jumtu vai velvi. Teikā par ezi arī teikts, ka zeme, kad tā radusies, bijusi par lielu un negājuši zem debesim. No šā vērojams, ka debess jau sen tikusi uzlūkota kā patvērums vai pajums. Taīs senos laikos, kad varēja celties jēgums par debesstēvu zemes un cilvēku pa-tvērēju,* pirmās patvertnes, domājams, pie baltu tautām esot bijušas slietenes, vai arī stāvu koku nami, kufus min arī tautu dziesmas. Tas apstāklis varētu analoģiski radīt ari debesu
zne, zaķis, vēzis) (Prof. P. Šmidts „Latviešu mitoloģija“ 1918). No mūsu viedokļa izejot drīkstētu teikt, ka dabas parādība un viņas dievības parasti apzīmētas arī ar vienu zīmi, zimbolu vai ideogramu. Šis apstāklis palīdzētu šo zīmi atrast, kas tagad liekas, jau galīgi aizmirsta.
33. zīm.
Raksts uz bronzas rokas sprādzes. (Etn. mur.)
zimbolu šo pirmatnējo celtņu veidā. Lercha - Puškaiša sakrātās teikās vairāk vietās teikts, ka dievs mājojot mietu starpā. ________
Kopā saņemot debess jeb debesstēva zīme varētu būt trijstūra A vai pusloka veidā. Ar tamlīdzīgu ideogramu dievi tiek apzīmēti ari lapu un citu tautu bilžu rakstā (29. zīm.) jo viņu galvenā sastāvdaļa ir trijstūris. Šāds ornamentals trijstūris visbiežāk ar kādu izrotājumu vidū vai virsū ir patiesi viens no plašāk izplatitiem elementiem latviešu rakstā (30., 31. zīm.) gan apaļi gan stūraini izveidots.
Daiņās kopā ar šo elementu tiek minēti dieva dēli un tas tiek saukts gan par spārēm, gan par jumtu, gan ari par kaudzi. Cauri spārēm iet saule vai saules meita.
Dieva dēli klēti cirta Zelta spāres spārēdami; Saules meita cauri gāja Kā lapiņa drebēdama. 33754.
Dieva dēlis jumtu juma Zelta spāru spārodamis.
Cauren teka saules meitas Kā lapiņas drebēdamas. 33754.
Kas varēja tā darīt,
Jū^as vidū kaudzi mest.
Tā darīja dieva dēls Saules meitu precēdams. 33819.
Sals dieva dēla spārētās pirtis iet pēc citām dainām saule pērties (33770). Uz šo varētu zīmēties tas apstāklis, ka šais trīsstūros vidū parasti ievietots ari saules zimbols (32 , 33. zīm.) viens pats vai vairākos atkārtojumos. Vēl biežāki apaļa ripiņa viena vai vairāk tiek likta šā raksta elementa virspusē. Tādā gadījumā uz viņu varētu attiecināt Dieva atributu sētuvi, kā to daudzina daiņas :
Dieviņš gāja rudzu sēt Ar sudraba sētu vīti. 27954. Dieviņš gāja lauciņā Ar zeltītu sētavlti. 27953.
Mīļš Dieviņš miežus sēja Sudrabiņa sētuviņu. 28018.
Kur tu esi mīļš dieviņi Ar sudraba sētuvīti. 28028.
tams, šeit minētā setuve ari varētu būt tā pati saule, ku^ai tā jau daudz visādu nosaukumu.
Nav apgalvojams, ka aplūkojamais dekorativais elements būtu sastopams tikai latviešu ornamentā. To sastop paretam ari citās Eiropas zemēs. Tā- Teodoriķa mauzolejā, kuyš celts V. g. s. pēc Kristus, šo elementu redz izlietotu grieķisko ki-
macionu vietā (34., 35. zīm.). Aiz tā iemesla šo barbarisko elementu mākslas vēsturnieki pierakstīja gotiem. Tikai jaunākā laikā viņa izcelšanos attiecina uz citām Ziemeļ - Eiropas zemēm. (Saliņ, altgermanische Thierornamentik).
38. zīm.
Raksts no Annas muižas. (Etnogr. muz.)
Tik bagātos variantos, kādos šo ornamentalo elementu atrod latviešu ornamentikā, viņu nevar redzēt nekur citur (36. zīm.). Pārējās zemēs viņš parādas tikai savā nabadzīgākā veidā. Latviešu ornaments to lieto gan kopā ar skuju un līkloču liniju (37. zīm) gan ar citiem elementiem. Bez bronzas priekšmetiem tas ieraugams ari iekalts drēbēs ar bronzas gre-drentiņiem. Kā piemērs pievedams Etn. muz. esošoš Annas muižas izrakumus, kur šī „pajumte", redzama oriģinelos variantos (38. zīm.).
Gluži līdzīgs bronzas lietu „pajumtei,“ šis elements redzams ari dažos cimdu rakstos (39. zīm.). Kādā rakstā no Rieksta krājuma, šā elementa gredzeni, kas parasti atrodas virsū, telpu trūkuma dēļ novietoti sānos un tā radies atkal jauns variants (40. zīm.). "
Plastiski veidotu šo debesu zīmi atrod pakarinos tāpat, kā daudzus citus latviešu raksta elementus (41. zīm.). Tektonisiki tas izveido latviešu kolonu (42. zīm.). Šaīs kolonās trijstūra un lodes jeb gredzena princips viscauri izturēts un laimīgi atrisināts.
Jēgums par debesi pārgrozās zem kristīgās ticības iespaida un vēlākās daiņas piemin dievu kā būtni ar cilvēcīgām īpašībām. Zem šāda iespaida ari ornaments šur tur rāda ‘JSpļpajumtes veidošanos uz „cilvēcīgo“ pusi. 43. zīm. mums pazīstamais motivs itkā dabūjis rokas un galvu, atgādinādams antropomor-firētu dievu pie lapiem. Tomēr līdz tādam veidam, kādā dievs sastopams vēlākā grieķu mākslā, šeit vēl tālu.
No šā latviešu rakstā plaši izplatītā elementa šeit pievesti zīmējumos tikai nedaudzi paraugi. Etnogrāfisko un arheoloģisko lietu krājumos netrūkst vēl daudz un dažādu šā elementu va-rējumu un kombinējumu. Pašā pēdējā laikā, šķiet šim elementam piegriežam pārāk maz vērības, neraugoties uz to, ka viņš atrisina starp citu arī daudzus arķitektoniskus jautājumus. „Pajumte,“ kā to sauc daži dekoratori, bez šaubām uzlūkojama, kā vīens no galvenājiem latviešu stila klasiskā laikmeta elementiem.