42. zīm. Latviski kolonu pa.aug'. doc. Kundzirja.)
(Pēc
VII.
„Gandrīz pie visām tautām pasaulē atradīsim kādas liecības, ka debesis tiek uzskatītas par tēvu, zeme par māti. Tā arī pie indo-eiropiešu tautām mēs sastopam nevien debess valdnieku jeb tēvu, bet arī kādu zemes valdnieci. Pēdējai tomēr pieder mazāka loma un viņas vietu ieņem nereti arī zemes dievi . . „Pretī debess tēvam stāv zemes māte, ku^a vēlāk maz vairs izšķiras no veļu mātes . . .* „Vispārīgi var sacīt, ka zemes mātes loma ir palikusi loti niecīga un par tuvāku sakaru ar debess tēvu nav vairs uzglabājušās nekādas plašākas ziņas. Zemes mātes nozīmes ierobešošana būs jau iesākusies pirms kristīgiem laikiem, kad valdīšana par zemi būs pārgājusi veca Dieva ziņā . . .* „Par debess tēva sakaru ar zemes māti liecina tikai vairs sekoša mikla: „augsts tēvs (debess), plata māte (zeme), traks dēls (laiks), akla meita (nakts).“ Prof P. Šmidts, Latviešu mitoloģija.
No pievestiem citātiem izlobāms, ka blakus debess grafiskam apzīmējumam latviešu ornamentā varētu būt arī zemes zīme, kaut gan mazāk populārā. Ornamentalais „jumtiņš" latviešu rakstā parasti balstās uz kādu g u 11 e k u s (horicontalu) svītru. Šī švītra jeb līnija arī varētu būt tā, kas izteiktu grafiski jēdzienu „plats," kā tas norādīts pievestajā mīklā. Uz šādu apzīmējumu pavedina ari arāja gājums:
Es uzgāju ganīdama Tautu dēlu arumiņus:
Divi vagi mell’aruma Trešā balta ābulirja 27988.
Gar.os parasti tiek „uzieti" visi citi dekorativie moiivi, jo ganu galvenais darbs bij nākamā purā rakstīšana un locīšana.
Gultekus linija, ka ornamenta elements, savas vienkāršības dēl pielaiž pārāk maz variantu un tāpēc arī maz iemīļots no vēlākiem dekorētājiem. Šo varbūtējo zemes zimbolu var tikai atkārtot radot rindainu, svēdraiņu jeb strīpainu rakstu, kufš tik ļoti izplatits dažu apgabalu audumos ka devis pat nosaukumu galvenam sieviešu apģērba gabalam r i n d u k a m.
Zeme (dzeme — dzemdētāja) jeb zemes māte uzskatama ka sievišķīgs pretstats debesstēvam. Sievišķīgas dievības ir sastopamas pie daudzām tautām un tāda vēl ir latviešiem pazīstamā likteņa dieviete Laima. „Tautas dziesmu Dievam jeb Debesstēvam līdz ar Laimu pieder tagad svarīgāka loma latviešu tautas tradicijās. Pie citām tautām turpretī likteņa dievības tiek mazāk daudzinātas. Arī vecās kronikās trūkst ziņu, ka Laima būtu viena no lielākām latviešu dievietēm. Tāpat arī pie leišiem Laimai ir daudz mazāka nozīme, nekā mūsu tautas dziesmu Laimai. Pēc tam nu varam vērot, ka Laimas kults pie latvješīem būs attīstījies sevišķi vēl vēsturīgā laikā. Šādam novērojumam ir arī savs svarīgs iemeslis. Vidus laikos jumprava Mārija, kā zināms, tika turēta par sieviešu patroni. Tāda nozīme ir arī mūsu tautas dziesmu Mārai. Pēdējā atkal visos sīkumos līdzinās Laimai, tā kā starpība starp abām tagad nav viegli novērojama“ (P. Šmidts, Latv. mit.).
Šis citējums pievests lai redzētu, kurp meklējama zemes kulta tālākā nosvēršanās un paliekas no varbūtējiem grafiskiem apzīmējumiem. Tapa redzams, ka tas stāv sakaros ar Laimas kultu, kura kopā 8r Dēklu un Kārtu palīdz piedzimt dzīvībai un liek cilvēka mūžu.
„Pēc tautas māņiem Laima mitusi pie istabas sliekšņ a... Kad istabu slaukot smiltis atstāj paslieksnē, tad Laimes māte nevar tikt iekšā . . . Kad saslaucītos mēslus izsviež par slieksni pāri, tad Laimes' mātei aizber acis (Jelg rakst krāj. II. 84. Īp.). „Pār slieksni neko nevar dot, jo tad devējs nožņaudz savu Laimi, kas guļ apakš sliekšņa . . . Kad uz sliekšņa cērt žagarus, tad Laime atstāsies . . . (jeb) Pūķis aiznesīs Laimi . . . Kad uz sliekšņa cērt ar asu cirvi, tad Laimes mātei nocērt galvu (R. L. B. Z. K rakstu krāj. 6. 61. Īp.). Māra šādā lomā netiek minēta“. tP. Šmidts. Latv Mit.).
Tā tad redzams, ka sievišķības patrone ir saistīta kopā ar savu atributu slieksni. Slieksnis ir vienmēr g u 11 e k u s virziens un šai ziņā līdzīgs zemes grafiskam attēlam. No citiem Laimas atribūtiem tautas tradicijās tiek biežāk minēta arī peramā slota (1101, 1268), bet Dēklai (arī Laimai) žagars, kuru tā met upē, slīkstošos glābjot.
Tik upē nenoslīka Mans raženis augumiņis,
Kaut Dēklīte nemetusi Žuburainu žagariņu. 31021.
Sakarā ar šādiem pārspriedumiem, sievišķie zimboli būtu jāmeklē intimākos sieviešu apģērba piederumos. Aplūkojot prievīšu rakstus, viņos uzkrīt daudzkārt atkārtotais, maz variētais motivs — dažas horicontalas linijas ar slotiņu virsū (44. zīm.), kufu tādēļ varētu pierakstīt Laimai. Sals prievietiņu rakstos slotiņa visbiežāk mijās ar kādu zīmi, līdzīgu burtam W, ku^ai jābūt saistītai savā nozīmē ar šo elementu grupu. Tai būtu šāds izskaidrojums.
Ar jēdzienu par zemi, sievieti un radīšanu vispār, stāv sakaros jēdziens par auglību. Latviešu auglības zimbols ir divžuburu vārpa, saukta „jumis“.
Jumu - jumu vārpas auga,
Jumī jauni cilvēciņi;
Dancos mani kumeliņi Kad es braukšu precībās. 28537.
Akmiņotu zemi aru Ar tērauda kumeliņu Tur uzauga duj vārpiņas Viena salma galiņā 27916.
Kūlāmi, kūlāmi — apkūlāmi —
Palika rudzīšu duj vārpiņas,
Kūlāmi, kūlāmi — apkūlāmi —
Palika pūrīšu d u j v ā r p iņ a s u.t.t. 28919,
„Šāda divžuburu vārpa noderējusi par bagātības un laimes zīmi nevien pie latviešiem, leišiem un baltkrieviem, bet arī pie citām tautām. Pie latviešiem un baltkrieviem šī vārpa ir jau
Sudraba saktas gabals no Mazsalaces. (Dom. muz.)
izvērtusies par dievību. Vairāk dziesmiņās jumis ir gluži vienkārši divžuburu vārpa un no valodniekiem tiek salīdzināts ar sanskritu «jama», «dvīnis» (Šmidts, Latv. mit.). Divžuburu vārpu grafiski nav labāk iespējams attēlot ornamentā, kā to varētu darīt burtam W līdzīgā zīmē. Tā arī varētu būt auglības un laimes zimbols, kurš lietojams kopā ar zemes un sievišķības patronu zimboliem. Jumja zīmi sastop nevien prievie-tiņās, bet arī metala izstrādājumos, sevišķi saktās (45. un 46. zīm).
Ja nu, vispār ņemot, gultekus linijās latviešu ornamentā varētu piešķirt sievišķības nozīmi, tad kāda gan varētu būt vīrišķību apzīmējoša zīme? Ir zināms, ka sakarā ar vīrišķību gandrīz pie visām tautām pastāv tā sauc. failus kults. Pie latviešiem .šādā nozīmē uzskatami «līgo» svētku svinēšana, kas lielākā vai mazākā mērā zīmējoties uz mīlestību un auglību. Fonētiski «līgot» jeb «ligāt» esot rada sanskritu vārdam 1 i n g-gam, kas nozīmējot failu. Par godu šim kultam tiek kokos un kārtis dedzinātas jāņugunis, kā tas vispār zināms. Šeit novērojama tā tad tieksme uz stāteniskiem jeb stāv-teķus virzieniem. Par stāteniskiem priekšmetiem šādā nozīmē raksta arī pazīstamais angļu pētnieks prof. Grant-Alens savā grāmatā par dievības ideju attīstību: „Ja pieņemts domāt, ka obelisks nozīmē saules staru, tad no cita redzes viedokļa var apgalvot, ka viņš ir arī dabas radošo spēku simbols. Mēs varam apgalvot, ka taisni akmeņa stabi jau senatnē tika lietoti nevien kā kapu pieminekļi, bet noderēja arī kā mistiski dzimšanas emblemi“. Par kanāniešiem tas pieved majora Kondera domas, ka konusveidīgais menhirf, visā Sirijā esot bijis auglības dievu zimbols. Viņš ved to sakarībā ar indiešu Linga kultu. Tā tad vīrišķīgais auglības zimbols arī pie latviešiem ir vertikāli mieti un stabi, kuros dedzina jāņugunis un kuri uzlūkojami kā plastisks tēlojums (47. zīm.).