Выбрать главу

Abas atkāpās no loga un nedzirdami aizvēra slēģus. Kā es vēlētos skaidri zināt, kāds ir mans ceļš! Izolde atzinās. Kā es gribētu zināt, kas man jādara! Kaut man būtu kāds, kas varētu dot padomu!

-     Kā būtu rīkojies tavs tēvs?

Izolde īsi iesmējās. Mans tēvs nekad nebūtu pie­ļāvis, ka viņu piespiedu kārtā turētu šeit. Viņš būtu atdevis savu dzīvību, pirms būtu pieļāvis, ka viņu kāds iesloga. Vai ari, ja tomēr būtu sagūstīts, tēvs ietu bojā, mēģinot izbēgt. Viņš nebūtu šeit tā vienkārši sēdējis kā lelle, kā gļēvulīga meitene, kas raud un skumst pēc tēva, un nezina, ko darīt.

Izolde aizgriezās un sparīgi izberzēja acis. Išraka maigi uzlika roku draudzenei uz pleca. Nepārmet sev, viņa sacīja. Kad šeit ieradāmies, mēs neko nevarējām iesākt. Un tagad, kad visa abatija mums apkārt grūst, mēs joprojām neko nevaram darīt, iekams nesapratīsim, kas notiek. Bet arī, kamēr mēs bezspēcīgi gaidām, viss mainās. Pat ja neko neiesāksim, kaut kas notiks. Tā ir mūsu iespēja. Varbūt šis ir tas brīdis, kad mūsu priekšā atvērsies durvis. Un tad mēs būsim gatavas savai iespējai.

Izolde noņēma draudzenes roku no pleca un pie­glauda to pie sava vaiga. Vismaz man esi tu.

-     Uz mūžu.

Luka gulēja ciešā miegā; pat baznīcas zvans, kas tornī virs viņa galvas nosita kārtējo stundu, nespēja viņu uzmodināt. Tomēr tieši brīdī, kad nakts bija vistumšākā, pirms trijiem rītā, jaunekļa miegu pāršķēla ass klie­dziens un viņš izdzirdēja skrejošu soļu troksni.

Luka vienā mirklī uztrūkās un izlēca no gultas, viņa roka pakampa zem spilvena pabāzto dunci, un jauneklis pa logu ar skatienu ieurbās tumšajā pagalmā. Mēnesgaismas mirdzums, kas apspīdēja bruģakmeņus, viņam parādīja sievieti baltā tērgā; viņa pārskrēja pāri pagal­mam un centās uzrāpties uz baļķiem, kas bija aizšauti priekšā smagajiem koka vārtiem. Viņai pakaļ dzinās trīs sievietes; vecā vārtsardze, kas skriešus izmetās no vārt­sarga namiņa, sakampa sievietes rokas, bet viņa kā kaķis skrāpējās gar baļķiem.

Pārējās bija pietiekami ašas, lai notvertu meiteni no mugurpuses, un Luka izdzirdēja skaudras, izmisuma pilnas vaimanas, kad viņas meiteni sakampa. Jauneklis ieraudzīja, kā viņas ceļi ielīkst un viņa noslīgst zemē zem sieviešu svara. Luka uzrāva kājās bikses un zāba­kus, kailajos plecos uzsvieda apmetni un izmetās no istabas pagalmā, paslēpis dunci zābaka makstī. Jaunek­lis atkāpās mājas ēnā, būdams drošs, ka sievietes viņu nav pamanījušas; viņš bija apņēmies saskatīt šo sieviešu sejas mēness ēnainajā gaismā, lai tās atpazītu, kad atkal ieraudzīs.

Vārtsardze turēja lāpu gaisā, un sievietes pacēla mei­teni; divas turēja viņu aiz pleciem, trešā balstīja kājas. Kad sievietes nesa meiteni garām, Luka ierāvās atpakaļ tumsā, kas apslēpa ieeju. Viņas atradās tik tuvu, ka jau­neklis saklausīja sieviešu saraustīto elpu; viena klusītēm šņukstēja.

Tas bija ļoti savāds skats. Kad sievietes meiteni pa­cēla, viņas roka bija noslīgusi lejup. Nu viņa bija pilnīgi bez samaņas. Izskatījās, ka brīdī, kad sievietes viņu at­vilka no aizbultētajiem vārtiem, viņa bija paģībusi. Sie­vietēm meiteni nesot, viņas galva bija atkritusi atpakaļ; sīkās mežģīnes, kas greznoja naktscepuri, skāra zemi; garais naktstērps vilkās pa putekļiem. Tomēr tas nebija parasts ģībonis. Viņa bija ļengana kā līķis, acis aizvēr­tas, jaunavīgā seja rāma. Tad Luka klusi aizelsās šaus­mās. Meitenes roka, kas, viņu nesot, šūpojās, delnā bija sadurta, un no brūces sūcās asinis. Otru roku sievietes bija pārlikušas pār meitenes trauslo augumu, un jaunek­lis uz viņas naktstērpa ieraudzīja asiņu plankumu. Viņas rokas izskatījās kā sista krustā. Luka sastinga; viņš pie­spieda sevi palikt ēnā, taču nespēja novērst skatienu no dīvainajām, šausminošajām brūcēm. Un tad viņš ierau­dzīja ko tādu, kas šķita pat vēl briesmīgāks.

Visām trim sievietēm, kuras nesa gulošo meiteni, sejā bija redzama tā pati rāmā, aizgrābtā izteiksme. Kad viņas šļūcošā gaitā devās uz priekšu, nesdamas savu ļen­gano, asiņojošo nastu, visas trīs viegli smaidīja staroja, it kā viņas apmirdzētu iekšējs, slepens prieks.

Un viņu acis bija aizvērtas tāpat kā meitenei.

Luka nogaidīja, līdz sievietes, noteiktas kā zārka nesēji, mēnessērdzīgā gaitā paiet viņam garām, un tad devās atpakaļ uz viesu namiņa istabu, kur pie gultas malas noslīga ceļos, dedzīgi lūdzoties pēc padoma, lai, par spīti savām šaubām, kaut kādā veidā rastu gudrību, kā atklāt, kas šajā svētajā vietā nogājis tik ļoti greizi, un vērst to par labu.

Kad tieši pirms rītausmas Freize ar blīkšķi atvēra durvis, nesdams karsta ūdens krūku, Luka joprojām bija noslīdzis uz ceļiem lūgšanā. Nodomāju, ka gribēsiet doties uz rīta dievkalpojumu.

-    Jā. Luka stīvi piecēlās, pārkrustījās un noskūpstīja krustu, kas vienmēr karājās viņam kaklā. Tā bija dāvana no mātes viņa četrpadsmitajā dzimšanas dienā pēdējo­reiz, kad Luka tika viņu redzējis.

-    Te notiek nelāgas lietas, Freize nelaimi vēstošā balsī noteica, ielejot ūdeni bļodā un noliekot tai blakus tīru audekla strēmeli.

Luka aplaistīja seju un delnas ar ūdeni. Es to zinu. Dievs zina, ka esmu šo to redzējis. Ko tu esi dzirdējis?

-     Mēnessērdzības gadījumi, mūķenes, kas gavē svētku dienās, no bada kapelā paģībstot. Dažas debesīs saskata gaismas kā zvaigzni, ko ieraudzīja Austrumu gudrie, un pēc tam vairākas gribēja doties uz Betlēmi un viņas nācās ieslodzīt. Ciema ļaudis un pils kalpotāji runā, ka viņas visas kļūstot trakas. Cilvēki saka: visu abatiju esot skāris ārprāts, un sievietes zaudējot prātu.

Luka pašūpoja galvu. Tikai svētie vien zina, kas šeit notiek. Vai tu naktī dzirdēji kliedzienus?

-    Lai Dievs pasarg', nē. Es gulēju virtuvē, un viss, ko dzirdēju, bija krākšana. Taču virējas runā, ka pāves­tam būtu jāsūta šurp bīskaps, lai tas izmeklētu šo lietu. Viņas domā, ka šeit staigā sātans. Pāvestam būtu jāsa­rīko izmeklēšana.

-     Viņš to jau ir izdarījis! Es esmu klāt, Luka atcirta. Es vadīšu izmeklēšanu. Es būšu tiesnesis.

-     Protams, jūs to darīsiet, Freize viņu atbalstīja.

-    Nav nozīmes, cik vecs esat.

-     Tam, cik vecs es esmu, patiešām nav nozīmes. Sva­rīgi ir tas, ka esmu iecelts veikt izmeklēšanu.

-    Tādā gadījumā jums vajadzētu sākt ar jauno abati.

-     Kādēļ?

-    Tādēļ, ka tas viss iesākās tad, kad šeit ieradās viņa.

-     Es neklausīšos virtuves tenkās, Luka augstprātīgi paziņoja, berzēdams seju. Viņš pameta drānu Freizem.

-     Vadīšu pienācīgu izmeklēšanu, iztaujājot aculiecinie­kus un cilvēkus, kas ar zvērestu sniegs liecības. Tādēļ ka es esmu izmeklētājs, ko iecēlis pāvests, un būtu labi, ja visi to atcerētos. īpaši tie ļaudis, kuri man kalpo un kuriem būtu jāatbalsta mana labā slava.

-     Protams, es to daru! Protams, jūs tas esat! Pro­tams, jūs tā rīkosieties! Jūs esat lords, un es to nekad neaizmirstu, lai gan joprojām esat tikai jauns zēns. Freize izpurināja Lūkas linu kreklu un pasniedza jaunek­lim viņa noviča tērpu, kuru tas nēsāja augstu sajoztu, lai tērps nekavētu viņa garos soļus. Luka piestiprināja savu īso zobenu pie jostas un aplika to ap vidukli, iero­cim pāri pārmetot apmetni, lai to apslēptu.

-     Tu runā ar mani tā, it kā es būtu bērns, Luka aiz­kaitināti sacīja. Bet ari tu pats nemaz neesi īpaši vecs.

-     Tā ir pieķeršanās, Freize noteikti atbildēja. Tā es izrādu pieķeršanos. Un cieņu. Man jūs vienmēr būsiet Zvirbulēns, kalsnais novicis.