Kamēr Freize notīrīja šķīvjus, Luka laiski aplūkoja telpu. Dūmvada siena virs kamīna bija veidota no pulēta koka un rotāta ar skaistiem grebumiem. Kad Luka bija mazs zēns, viņa vectēvs, galdnieks, bija uzbūvējis tādu grebtu dūmvada sienu viņu zemnieku mājas hallē. Toreiz tas bija kas neredzēts un izraisīja ciema ļaudīs skaudību. Aiz viena no grebumiem bija iebūvēts slepens trauku skapītis, kur Lūkas tēvs tika glabājis cukurotas plūmes. Viņš deva tās dēlam svētdienās, ja zēns visu nedēļu bija labi uzvedies. Spējas iegribas aizrauts, Luka citu pēc cita piespieda piecus izciļņus, kas bija izveidoti izgrebtās dūmvada sienas priekšpusē. Viens zem viņa plaukstas padevās, un, jauneklim par pārsteigumu, atvērās slepenas durtiņas tieši tādas kā tās, ko viņš atcerējās no bērnības. Aiz tām stāvēja stikla krūka, kurā atradās nevis cukurotas plūmes, bet gan kaut kāda garšviela kaltētas melnas sēklas. Tai līdzās bija nolikts kurpnieka īlens neliels rīks, ar kuru ādā izdur saišu caurumus.
Luka aizvēra trauku skapīša durvis. Tēvs vienmēr mēdza dūmvada sienas skapī slēpt cukurotas plūmes, viņš piezīmēja.
- Mums nekā tamlīdzīga nebija, rakstvedis Pēteris atteica. Mēs visi dzīvojām virtuvē, un māte kamīnā uz iesma grozīja cepešus, bet dūmenī kūpināja šķiņķus. Kad pienāca rīts, uguns bija izdzisusi un mēs, bērni, bijām krietni izsalkuši, mēs bāzām galvu sodrējainajā dūmenī un skrubinājām taukumus šķiņķu malās. Māte, lai Dievs viņu svētī, tēvam mēdza stāstīt, ka to sadarījušas peles.
- Kā jūs ieguvāt zināšanas, ja dzīvojāt tik nabadzīgā namā? Luka gribēja zināt.
Pēteris paraustīja plecus. Priesteris pamanīja, ka esmu gudrs zēns, un vecāki mani aizsūtīja uz klosteri.
- Un pēc tam?
- Milords man jautāja, vai es viņam kalpošu, vai kalpošu ordenim. Protams, es sacīju "jā".
Atvērās durvis, un atgriezās priesteris; mantijas piedurknē viņš bija paslēpis nelielu pudelīti. Tikai viena lāse man palīdz manā ceļā, viņš atzinās. Luka ielēja vienu stiprā dzēriena šļuku savā māla traukā, Pēteris atteicās, un priesteris ieņēma krietnu malku no pudeles. Freize ar ilgpilnu skatienu pavērās šurp no durvju puses, tomēr izlēma neko neteikt.
- Tagad es jūs aizvedīšu pie abates, rūpīgi aizkorķējis pudeli, priesteris sacīja. Un jūs paturiet prātā: ja
viņa jautā pēc padoma, sakiet, ka viņa varētu nodot sieviešu klosteri viņas brāļu vīriešu klostera paspārnē. Mēs to vadītu viņas vietā, un visas viņas raizes būtu galā.
- Es to atcerēšos, Luka atteica, nesolīdams atbalstu ne tam, ne citam viedoklim.
Abates māja atradās turpat līdzās; tā bija uzbūvēta pie klostera ārējās sienas, ar priekšpusi pret krusteju un ar aizmuguri pret mežu un augstajiem kalniem. Logi, kas bija vērsti uz ārpasauli, bija stingri noslēgti, un tos sargāja resni metāla režģi.
- Šis klosteris ir uzbūvēts kā laukums laukumā, priesteris pastāstīja. Iekšējais laukums būvēts kā baznīca: ar krusteju un tai apkārt mūķeņu cellēm. Šis nams plešas no krustejas līdz ārējam pagalmam. Puse saimniecības māsas mājas ir vērsta pret pagalmu un galvenajiem vārtiem, tā ka viņa var redzēt visus, kas nāk un iet, bet dienvidu pusē ir slimnīca trūcīgajiem.
Priesteris pamāja uz durvīm. Abate teica, lai ienākat. Viņš atkāpās, un Luka ar Pēteri iegāja iekšā; viņiem sekoja Freize. Visi attapās nelielā telpā, kur bija tikai divi koka soli un divi ļoti vienkārši krēsli. Stipras kaltas dzelzs restes tālākās malas sienā noslēdza ieeju nākamajā telpā, kuru aizsedza baltas vilnas aizkars. Kamēr viņi stāvēja un gaidīja, aizkars klusām tika atvilkts; otrā pusē varēja izšķirt tikai baltu tērpu, galvassegu, kas aizplīvuroja seju, un bālu seju, kas lūkojās caur skatu aizsedzošajām metāla cilpām.
- Lai Dievs jūs svētī un sargā, skaidra balss sacīja. Esiet sveicināti abatijā! Es esmu šī klostera abate.
- Es esmu Luka Vero. Luka piegāja pie režģa, taču cauri bagātīgajam dzelzs kalumam, kas attēloja vīnogas, augļus, lapas un ziedus, spēja saskatīt tikai sievietes siluetu. Gaisā bija jaušamas vieglas smaržas, kas atgādināja rožūdeni. Aiz abates jauneklis tikko samanīja ēnainas aprises; tās piederēja otrai sievietei, kura bija ģērbusies tumšā tērpā.
- Šis ir mans rakstvedis, brālis Pēteris, un tas mans kalps Freize. Esmu atsūtīts šurp, lai jūsu abatijā veiktu izmeklēšanu.
- Es zinu, sieviete klusām atteica.
- Nezināju, ka neesat pieejama, Luka sacīja, piesargādamies, lai abati neaizvainotu.
- Tā ir pieņemts, ka apmeklētāji runā ar mūsu ordeņa māsām caur režģi.
- Bet man ir ar viņām jārunā izmeklēšanas dēļ. Vajadzēs, lai viņas nāk un sniedz man liecības.
Cauri restēm jauneklis sajuta abates nepatiku.
- Lai tā būtu, viņa sacīja. Ja jau mēs esam piekritušas šai izmeklēšanai.
Luka lieliski zināja, ka šī nosvērtā abate nav piekritusi izmeklēšanai; viņai neviens nebija devis iespēju izvēlēties. Ordeņa kungs bija nosūtījis uz viņas namu izmeklētāju, un Luka izjautātu māsas ar abates piekrišanu vai bez tās.
- Man būs nepieciešama istaba personiskai lietošanai, un mūķenēm būs jānāk pie manis un jāsniedz ar zvērestu apstiprinātas liecības par šeit notiekošo, Luka jau pārliecinātāk sacīja. Viņam blakus stāvošais priesteris piekrītoši pamāja ar galvu.
- Esmu viņām vēlējusi sagatavot jums istabu līdzās šai telpai, abate sacīja. Domāju, ka būs labāk, ja jūs uzklausīsiet liecības manā namā abates namā. Tad viņas zinās, ka izmeklēšanā es sadarbojos ar jums, ka viņas nāk šurp ar jums runāt ar manu svētību.
- Vispār būtu labāk, ja tas notiktu kaut kur citur, priesteris klusām sacīja Lūkam. Jums vajadzētu doties uz mūsu klosteri un likt, lai mūķenes ierodas mūsu namā, mūsu uzraudzībā. Ziniet, vīru likumi… vīriešu saprāts… tas ir iedarbīgs, un to vienmēr var aicināt palīgā. Šai izmeklēšanai ir vajadzīgs vīrieša prāts, nevis sievietes gaistošās kaprīzes.
- Pateicos, bet es viņas pieņemšu šeit, Luka atbildēja priesterim. Tad vērsās pie abates: Esmu pateicīgs par jūsu palīdzību. Būšu priecīgs tikties ar mūķenēm jūsu namā.
- Es patiešām brīnos, kādēļ, Freize pusbalsī teica resnai bitei, kas sitās pret nelielo, noslēgto loga rūti.
- Es patiešām brīnos, kādēļ, Luka skaļi atkārtoja.
Freize atvēra nelielo lodziņu un izlaida biti ārā, saulē.
- Daudz baumu ir klīdušas, un dažas no tām bija vērstas tieši pret mani, abate atklāti sacīja. Es pati esmu tikusi apsūdzēta. Būs labāk, ja nams redzēs, ka izmeklēšana atrodas manā pārziņā un notiek ar manu svētību. Ceru, ka jūs nomazgāsiet tīru manu vārdu, tāpat kā atklāsiet visas ļaundarības un izravēsiet tās.
- Mums vajadzēs uzdot jautājumus jums un arī citām ordeņa loceklēm, Luka norādīja.
Cauri režģim viņš redzēja, ka baltā figūra pakustējās, un saprata, ka abate ir noliekusi galvu, it kā jauneklis būtu viņu apkaunojis.
- Mani sūta Roma, lai palīdzu jums atklāt patiesību, viņš neatkāpās.
Abate neatbildēja, bet vienkārši pagrieza galvu un uzrunāja kādu, ko jauneklis nevarēja saskatīt; tad atvērās durvis uz istabu, un pavecā mūķene, vārtsardze māsa Anna, kura bija sagaidījusi jaunos vīriešus viņu ierašanās vakarā, strupi ierunājās: Abates kundze liek, lai parādu telpu, kur varēsiet veikt izmeklēšanu.