Izskatījās, ka saruna ar abati ir beigusies, un viņi pat nebija ieraudzījuši jaunās sievietes seju.
Tā bija vienkārša istaba ar skatu uz mežu, kas atradās tūliņ aiz abatijas, tā ka vīrieši nevarēja saskatīt ne krusteju, ne mūķeņu celles, ne tos, kas ienāca baznīcas pagalmā vai izgāja no tā. Tomēr tādā veidā arī kopiena nevarēja ieraudzīt tos, kuri ieradās sniegt liecību.
- Diskrēti, rakstvedis Pēteris piezīmēja.
- Slepeni, Freize jautri piebilda. Vai man būs jāstāv ārpusē un jāpierauga, lai neviens jūs netraucē vai slepus nenoklausās? -
- Jā. Luka pievilka krēslu pie tukšā galda un pagaidīja, līdz brālis Pēteris sagatavoja papīrus, melnu spalvu un tintnīcu; tad rakstvedis apsēdās galda galā un gaidoši paraudzījās uz Luku. Trīs jaunie vīrieši pieklusa. Luka, gaidāmā uzdevuma pārņemts, neizteiksmīgi paraudzījās uz abiem pārējiem jaunekļiem. Freize viņam plati uzsmaidīja un parādīja iedrošinošu kustību, kā pamājot ar karogu. Uz priekšu! viņš sacīja. Šeit viss ir tik ļauni, ka mēs nevaram situāciju padarīt vēl sliktāku.
Luka norija puicisku smiekliņu. Laikam jau tā ir, viņš piekrita, ieņemdams vietu, un pagriezās pret brāli Pēteri. Sāksim ar saimniecības māsu, viņš turpināja, cenzdamies runāt pārliecinoši. Mēs vismaz zinām viņas vārdu.
Freize pamāja ar galvu un piegāja pie durvīm. Atvediet saimniecības māsu, viņš sacīja māsai Annai.
Saimniecības māsa tūlīt ieradās un apsēdās iepretim Lūkam. Jauneklis centās neskatīties uz viņas sejas rāmo skaistumu, uz pelēkajām, saprotošajām acīm, kuras šķita viņam smaidām ar kādu tikai viņai vien zināmu gudrību.
Luka, rīkodamies pēc priekšrakstiem, atzīmēja sievietes vārdu, viņas vecumu divdesmit četri gadi vecāku vārdus un to, cik ilgi viņa uzturas abatijā. Saimniecības māsa jau divdesmit gadus bija atradusies aiz abatijas sienām kopš agras bērnības.
- Kā jūs domājat kas šeit notiek? Luka viņai jautāja. Jaunekli bija iedrošinājusi viņa izmeklētāja loma, savas nozīmības apziņa un veicamā darba papildinājumi: pie durvīm stāvošais Freize un brālis Pēteris ar savu melno rakstāmspalvu.
Sieviete palūkojās uz vienkāršo koka galdu. Es nezinu. Notiek dīvaini atgadījumi, un manas māsas ir ļoti noraizējušās.
- Kādi atgadījumi?
- Dažas no māsām ir sākušas redzēt vīzijas, un divas miegā ceļas augšā pieceļas no gultas un staigā, lai gan viņu acis joprojām ir aizvērtas. Viena nevar ieēst ēdienu, ko pasniedz refektorijā. Viņa cieš badu un nav pierunājama ēst. Un ir vēl ari cits kas. Citas izpausmes.
- Kad tas sākās? Luka vaicāja.
Sieviete gurdeni pamāja ar galvu, it kā būtu gaidījusi šādu jautājumu. Aptuveni pirms trim mēnešiem.
- Vai tas sākās ar jaunās abates ierašanos?
īsa nopūta. Jā. Taču esmu pārliecināta, ka viņai ar to nav nekāda sakara. Es negribētu sniegt izmeklēšanai liecību, kas tiktu vērsta pret viņu. Mūsu nelaimes sākās tieši tad, tomēr jums jāatceras, ka abatei, kura ir tik jauna, tik nepieredzējusi, turklāt paziņojusi, ka tas viss notiek pret viņas gribu, nav nekādas ietekmes uz mūķenēm. Klosterim nepieciešama stingra roka, spēcīga vadība sieviete, kas mīl šādu dzīvi. Jaunā abate, pirms ieradās pie mums, vadīja ļoti mierīgas dienas. Viņa bija dižena kunga mīļākais bērns, izlutināta meita no ietekmīga nama. Viņa nav pieradusi vadīt reliģisku namu. Abate netika uzaudzināta šeit. Nav nekas pārsteidzošs, ka viņa neprot pavēlēt.
- Vai mūķenēm varētu pavēlēt izbeigt redzēt vīzijas? Vai tas ir atkarīgs no viņu izvēles? Vai abate viņas ir pievīlusi, nespēdama pavēlēt?
Rakstvedis Pēteris pierakstīja jautājumus.
Saimniecības māsa pasmaidīja. Nē, ja tās ir patiesas vīzijas, ko sūta Dievs, viņa nešaubīdamās atteica. Ja tās ir īstas vīzijas, tās neapturēs nekas. Tomēr, ja tā ir maldīšanās un neprāts, ja šīs sievietes šausmina pašas sevi un ļauj pār sevi valdīt bailēm… Ja viņas sapņo un izdomā pasakas… Piedodiet manu skarbumu, brāli Luka, bet es esmu pavadījusi šajā kopienā divdesmit gadus un zinu, ka divi simti sieviešu, kuras dzīvo kopā, var sacelt vētru ūdens glāzē, ja viņām atļauj to darīt.
Luka pacēla uzacis. Viņas var radīt mēnessērdzību? Spēj izraisīt skriešanu ārā naktī un mēģinājumus tikt laukā pa vārtiem?
Viņa nopūtās. Jūs redzējāt?
- Pagājušajā naktī, jauneklis apstiprināja.
- Esmu pārliecināta, ka mums šeit ir pāris māsu, kuras patiešām ir mēnessērdzīgas. Zinu, ka viena vai, iespējams, divas no visas tiesas ir redzējušas vīzijas. Bet nu man ir dučiem jaunu sieviešu, kuras dzird eņģeļu balsis, redz zvaigžņu kustību, naktī trūkstas augšā un kliedz aiz sāpēm. Jums jāsaprot, brāli, ne visas mūsu novices atrodas šeit patiesa aicinājuma dēļ. Ļoti daudzas meitenes šurp ir atsūtījušas viņu ģimenes, kurās bija pārāk daudz bērnu, vai ari meitene bija pārāk gudra vai zaudējusi savu saderināto, vai ari nevarēja apprecēties kāda cita iemesla dēļ. Dažkārt mums tiek atsūtītas meitenes, kas bijušas nepaklausīgas. Protams, viņas atnes līdzi savas likstas. Ne visas izjūt aicinājumu, ne katra grib šeit atrasties. Un, ja reiz jauna sieviete pretēji noteikumiem naktī pamet savu celli un skrien apkārt pa krustejām, vienmēr atradīsies kāda, kas tai pievienosies. Viņa uz mirkli pieklusa. Un tad vēl viena, un vēl.
- Un kā ar stigmām? Ar krusta zīmi uz viņu delnām?
Luka ieraudzīja sievietes sejā milzīgu pārsteigumu.
- Kas jums to izstāstīja?
- Es pats pagājušajā naktī redzēju meiteni un pārējās sievietes, kuras skrēja viņai pakaļ.
Sieviete nolieca galvu un sažņaudza rokas. Lūkam uz mirkli šķita, ka viņa lūdzas pēc padoma, ko teikt tālāk.
- Varbūt tas ir brīnums, saimniecības māsa klusām sacīja. Stigmas. Mēs nevaram droši zināt. Varbūt nav. Varbūt lai Dievmāte sargā mūs no ļauna! tas ir kas sliktāks.
Luka paliecās pāri galdam, lai saklausītu viņas teikto. Sliktāks? Ko jūs ar to gribat sacīt?
- Dažkārt dievbijīgas jaunas sievietes iezīmē sevi ar piecām Kristus brūcēm. Kā dievbijības pierādījumu. Šad tad viņas iet tik tālu. Viņa satraukti ievilka trīcošu elpu. Tādēļ mūsu namā jāvalda stingrai kārtībai. Mūķenēm jājūt, ka par viņām parūpēsies, tāpat kā tēvs rūpējas par savu meitu. Māsām jāzina, ka viņu uzvedībai ir stingri ierobežojumi. Viņas jāvada piesardzīgi.
- Jūs baidāties, ka sievietes pašas nodara sev pāri? Luka milzīgā pārsteigumā vaicāja.
- Tās ir jaunas sievietes, saimniecības māsa atkārtoja. Un, ja viņas neviens nevada, viņas kļūst straujas un neapvaldītas. Savainot pašām sevi vai citai citu jaunām meitenēm nav nekas svešs.
Brālis Pēteris un Luka pārmija šausmu pilnus skatienus. Rakstvedis nodūra galvu un atzīmēja dzirdēto.
- Abatija ir bagāta, Luka piebilda uz labu laimi, lai novirzītu domas no piedzīvotā šoka.
Sieviete papurināja galvu. Nē. Mēs katra un ikviena esam devušas nabadzības zvērestu. Nabadzība, paklausība un šķīstība. Mums nekas nedrīkst piederēt, mēs nevaram sekot savai gribai, un mēs nedrīkstam mīlēt vīrieti. Mēs visas esam devušas šos zvērestus; nav nekādas iespējas no tiem izvairīties. Mēs visas tos esam devušas. Mēs visas esam labprātīgi piekritušas.
- Izņemot abati, Luka ieteicās. Es saprotu, ka viņa iebilda, nevēlējās uz šejieni nākt. Viņai tika pavēlēts iestāties abatijā. Abate neizvēlējās būt paklausīga, nabadzīga un dzīvot bez vīrieša mīlas.