Выбрать главу

-    Vai jūsu vārds ir Išraka? Luka viņai jautāja.

-     Es nerunāju itāliski, meitene atteica nevaino­jamā itāļu valodā.

-    Šobrīd jūs tanī runājat.

Viņa pakratīja galvu un vēlreiz atkārtoja: Es neru­nāju itāliski.

-    Jūsu vārds ir Išraka. Luka mēģināja franciski.

-     Es nerunāju franciski, Išraka atbildēja nevaino­jamā franču izrunā.

-    Jūsu vārds ir Išraka, viņš sacīja latīniski.

-     Tā ir, viņa piekāpdamās atteica latīņu valodā. Taču es nerunāju latīniski.

-     Kurā valodā jūs runājat?

-     Es nerunāju.

Luka saprata, ka nonācis strupceļā, un paliecās uz priekšu, mēģinot izskatīties tik ietekmīgs, cik vien spēja. Klausieties, sieviete: pats Svētais tēvs mani ir norīkojis veikt izmeklēšanu par šajā klosterī notiekošo un nosūtīt viņam ziņojumu. Es jums ieteiktu labāk man atbildēt, vai ari saskarsieties ne tikai ar manu neapmie­rinātību, bet arī ar viņējo.

Išraka paraustīja-plecus. Es esmu mēma, viņa latīņu valodā vienkārši pateica. Varbūt viņš ir jūsu svē­tais tēvs, taču manējais nav.

-    Skaidrs, ka jūs protat runāt, brālis Pēteris iejau­cās. Skaidri redzams, ka jūs runājat vairākās valodās.

Meitene pagrieza nekaunīgās acis pret viņu un papu­rināja galvu.

-    Jūs taču runājat ar abati.

Klusums.

-    Mums ir vara piespiest jūs runāt, brālis Pēteris brīdināja.

Išraka uzreiz nodūra skatienu, un viņas tumšās skrop­stas aizplīvuroja acis. Kad meitene pacēla galvu, Luka ieraudzīja, ka Išrakas tumšbrūno acu kaktiņi ir samiegti un viņa cenšas apvaldīt vēlmi skaļi iesmieties. Es ne­runāju, bija viss, ko viņa pateica. Un nedomāju, ka jums ir pār mani jelkāda vara.

Luka notvīka purpursarkans kā jau ātrsirdīgs jauns vīrietis, par kuru pazobojusies sieviete. Ejiet projām! viņš izmeta.

Freizem, kurš bija pabāzis savu gareno seju pa dur­vīm, Luka strupi pavēlēja: Aizsūti pēc abates. Un paturi to nerunīgo sievieti tuvumā vienu pašu.

Izolde stāvēja iekšējās durvīs, kapuci pārvilkusi pāri acīm tik tālu, ka tā meta uz meitenes sejas dziļu ēnu; rokas bija apslēptas garajās piedurknēs, zem tērpa vīdēja vienīgi Izoldes lokanās, baltās pēdas, ieautas vienkāršās sandalēs. Lūkam nebūtu vajadzējis to pamanīt, tomēr viņš ievēroja, ka meitenes nagi ir no aukstuma sārti un pēdas pacēlums augsts. Nāciet iekšā, Luka ierunā­jās, cenšoties atgūt savaldīšanos. Lūdzu, apsēdieties!

Viņa paklausīja, taču neatbīdīja atpakaļ kapuci, un Luka saprata: lai ieskatītos zem tās un ieraudzītu abates seju, viņš ir spiests noliekt galvu. Kapuces mestajā ēnā varēja izšķirt tikai sirdsveida žokļa līniju un apņēmīgu muti. Pārējais palika noslēpumā tīts.

-    Vai jūs nenoņemtu kapuci, abates kundze?

-     Es labprāt to nedarītu.

-     Saimniecības māsa sēdēja mums pretī bez kapuces.

-    Man bija jāzvēr izvairīties no vīriešu sabiedrības, abate ledaini sacīja. Man pavēlēja zvērēt, ka palikšu šajā ordenī, netikšos un nerunāšu ar vīriešiem, izņemot dažus vārdus un visīsāko tikšanos. Es ievēroju zvēres­tus, kurus biju spiesta dot. Tā nebija mana izvēle. Baz­nīca mani piespieda to izdarīt. Jums, kas nākat Baznīcas vārdā, vajadzētu būt apmierinātam ar manu padevību.

Brālis Pēteris sastūma savus papīrus kopā un gaidīja, turēdams spalvu gaisā.

-    Vai jūs mums pastāstītu par apstākļiem, kādos nonācāt klosteri?

-    Tie ir pietiekami labi zināmi, Izolde atteica. Pirms trīsarpus mēnešiem nomira mans tēvs un pili un zemes pilnībā atstāja manam brālim, jaunajam lordam, tā arī ir labi un pareizi. Māte bija mirusi, un tēvs man neat­stāja neko citu kā vien izvēli starp iziešanu pie vīra un vietu abatijā. Mans brālis, jaunais lords Lukretili, piekrita manam lēmumam neprecējies un parādīja man lielu lab­vēlību, ieceļot mani par atbildīgo šajā klosteri. Un tā nu es te ierados, nodevu zvērestus un sāku kalpot kā abate.

-     Cik veca jūs esat?

-     Man ir septiņpadsmit gadi, Izolde sacīja.

-    Vai neesat par jaunu, lai būtu par abati?

Pusaizsegtā mute savilkās greizā smaidā. Nē. Pro­tams, ja tavs vectēvs ir nodibinājis abatiju un tavs brālis ir tās vienīgais aizbildnis. Lukretili lords var iecelt, ko vien vēlas.

-    Vai jūs izjutāt aicinājumu?

-     Ak vai! Neizjutu gan. Ierados šeit, paklausīdama brāļa vēlmei un tēva gribai. Ne tādēļ, ka justu aicinā­jumu kalpot Baznīcai.

-    Vai negribējāt sacelties pret brāļa vēlmi un tēva gribu?

Uz mirkli iestājās klusums. Izolde pacēla galvu, un Luka ieraudzīja, ka no kapuces dziļumiem meitene do­mīgi viņu nopēta, it kā uzskatītu par vīrieti, kurš varētu viņu saprast.

-     Protams, mani kārdināja nepaklausības grēks, viņa mierīgi atteica. Es nesapratu, kādēļ tēvam bija pret mani tā jāizturas. Viņš nekad nebija ar mani runājis par abatiju vai licis noprast, ka ir izraudzījis man svētu dzīvi. Tieši pretēji, tēvs man stāstīja par pasauli ārpus pils sienām, par tādas sievietes dzīvi, kurai pasaulē pie­der gods un vara, par savu zemju pārvaldīšanu un atbal­stu Baznīcai, ja tai uzbruktu vai nu šeit, vai Svētajā zemē. Taču mans brālis bija kopā ar tēvu, kad tas gulēja uz nāves gultas. Brālis dzirdēja tēva pēdējos vārdus un pēc tam parādīja man tēva testamentu. Mana tēva pēdējā griba bija skaidra: man bija jādodas šurp. Es mīlēju tēvu, joprojām viņu mīlu. Es viņam paklausu nāvē, kā paklau­sīju, dzīvam esot. Abates balss nedaudz ietrīcējās, kad viņa ierunājās par tēvu. Esmu viņam laba meita; tagad tāpat kā toreiz.

-    Runā, ka jūs esat paņēmusi līdzi savu verdzeni, mauru meiteni, vārdā Išraka, un ka viņa nav nedz laicīgā māsa, nedz ir devusi zvērestus.

-    Viņa nav mana verdzene. Išraka ir brīva sieviete. Viņa drīkst darīt, kas viņai labpatīk.

-     Ko tad viņa dara šeit?

-     Ko vien vēlas.

Luka bija pārliecināts, ka redzējis meitenes apēnota­jās acīs pazibam to pašu nepakļaušanās dzirksti, kādu bija izrādījusi viņas verdzene. Abates kundze, jau­neklis stingri sacīja, jums nevajadzētu citu biedreņu kā vien jūsu ordeņa māsas.

Izolde palūkojās jaunajā vīrietī ar nepakļaujamu pār­liecību. Es tā nedomāju, viņa attrauca. Un nedo­māju, ka jums ir tiesības man pavēlēt. Nez vai es jūsos klausītos pat tad, ja jūs teiktu, ka jums šādas tiesības ir. Ciktāl zinu, nav tāda likuma, kas aizliegtu sievietei, neticīgajai, doties klosterī un kalpot līdzās mūķenēm. Nav tādas paražas, kas to nepieļautu. Mēs esam no

Augustīniešu ordeņa, un kā abate es varu vadīt šo namu, kā uzskatu par piemērotu. Neviens man nevar pavēlēt, kā to darīt. Padarot mani par abati, man tiek piešķirtas tiesības izlemt, kā šis nams jāvada. Tiku piespiesta uz­ņemties šos pienākumus, un varat būt droši, ka es val­dīšu. Šie vārdi bija izaicinoši, tomēr balss skanēja ļoti rāmi.

-    Man stāsta, ka viņa neesot atkāpusies no jums ne soli, kopš ieradāties abatijā.

-    Tā ir.

-     Išraka nekad nav izgājusi ārpus vārtiem?

-     Es arī ne.

-    Viņa ir kopā ar jums nakti un dienu? -Jā-