- Runā, ka viņa guļot jūsu gultā, Luka drosmīgi ieminējās.
- Kurš to saka? abate neizteiksmīgā balsī vaicāja.
Luka palūkojās uz savām piezīmēm, un brālis Pēteris
pāršķirstīja papīrus.
Izolde paraustīja plecus, it kā viņu būtu pārmācis nicinājums pret viņiem un viņu tenku pilno izmeklēšanu. Droši vien jums jāiztaujā visi par visu, kas vien tiem ienāk prātā, viņa sacīja, it kā tam nebūtu lielas nozīmes. Jums būs jāpļāpā, kā tarkšķ krauķi. Jūs dzirdēsiet vistrakākās runas no visbailīgākajiem cilvēkiem, kas apveltīti ar vislielāko iztēli. Jūs prasīsiet, lai muļķa meitenes stāsta jums pasakas.
- Kur viņa guļ? Luka neatkāpās, juzdamies kā muļķis.
- Kopš abatijā sākās visas šīs nekārtības, Išraka izvēlējās gulēt manā gultā tāpat kā tolaik, kad bijām bērni. Tā viņa var mani aizsargāt.
- No kā?
Abate nopūtās, it kā jaunekļa ziņkārība viņu būtu nogurdinājusi. Protams, to es nezinu. Nezinu, kādēļ viņa baidās par mani. Nezinu, kādēļ es pati baiļojos par sevi. Patiesību sakot, domāju, ka neviens nezina, kas šeit norisinās. Vai tad tieši tas jums nav jāatklāj?
- Šķiet, ka viss sācis iet greizi, kopš ieradāties jūs.
Izolde klusēdama uz mirkli nolieca galvu. Jā, tas
nu ir tiesa, viņa piekrita. Tomēr es tīši neko sliktu neesmu darījusi. Es nezinu, kas šeit notiek. Man ir ļoti žēl, ka tā notiek. Man pašai tas sagādā lielas ciešanas. Esmu apjukusi. Esmu… apmaldījusies.
- Apmaldījusies? Luka atkārtoja vārdu, kas šķita pilns vientulības.
- Apmaldījusies, abate apstiprināja.
- Jūs nezināt, kā vadīt abatiju?
Izoldes galva noliecās, it kā viņa atkal lūgtos, un tik tikko manāma, mēma galvas palocīšana apstiprināja izteikto patiesību: viņa neprot pārvaldīt abatiju. Šādi ne, viņa nočukstēja. Kad viņas runā, ka ir apsēstas; kad mūķenes uzvedas kā prātā jukušas.
- Jūs nejūtat aicinājumu, Luka abatei ļoti klusām sacīja. Vai vēlaties atrasties ārpus šīm sienām vēl tagad?
Izolde izdvesa garu, ilgpilnu nopūtu. Luka gandrīz spēja sajust viņas ilgas būt brīvai, apzināšanos, ka viņai jābūt brīvai. Pilnīgi bezjēdzīgi jauneklim ienāca prātā bite, ko Freize bija izlaidis laukā saulē; viņš nodomāja, ka ikviena dzīvības forma, pat sīkākā bite, ilgojas būt brīva.
- Kā gan šī abatija var cerēt uz uzplaukumu, ja abate vēlas būt brīva? jauneklis bargi vaicāja. Jūs zināt, ka mums jākalpo tur, kur esam zvērējuši atrasties.
-Jums nav. Izolde gandrīz metās Lūkam virsū. -Jūs bijāt zvērējis būt priesteris mazā lauku klosterī, bet te nu jūs esat brīvs-kā putns! Jūs jājat ar labākajiem zirgiem, kādus vien Baznīca jums var sagādāt, un jūs pavada ieroču nesējs un rakstvedis. Jūs dodaties, kurp ienāk prātā, un izjautājat visus, ko satiekat. Jūs drīkstat izjautāt mani jums tas ir pat pavēlēts -, mani, kura dzīvo šeit un kalpo šeit, un šeit lūdzas, un nedara neko citu kā vien dažkārt slepenībā vēlas…
- Jums nav jāizsaka savas domas par mums, brālis Pēteris iejaucās. Mūs ir iecēlis pats pāvests. Ne jau jūs esat tā, kura drīkst uzdot jautājumus.
Luka neko neiebilda; viņš slepus jutās atvieglots, jo viņam nenācās abatei atzīties priekā par to, ka ir ticis projām no sava klostera, sajūsmā par savu zirgu un nebeidzamajā, neremdināmajā zinātkārē.
Dzirdot brāļa Pētera sacīto, Izolde atmeta galvu. Es domāju, ka jūs viņu aizstāvēsiet, viņa bezkaislīgi piezīmēja. Domāju, ka jūs turaties kopā, kā vīrieši dara kā vīrieši vienmēr dara.
Viņa pagriezās pret Luku. Protams, esmu domājusi, ka nepavisam neesmu piemērota abates lomai. Bet ko man darīt? Mana tēva vēlmes bija skaidras, un tagad pavēles dod mans brālis. Tēvs gribēja, lai esmu abate, un brālis man pavēlēja ieņemt šo amatu. Un tā nu es esmu šeit. Tas, iespējams, ir pret manu gribu, pret kopienas vēlmēm, taču tāda ir brāļa un tēva pavēle. Es darīšu, kas manos spēkos. Esmu devusi zvērestus. Esmu iesprostota šeit līdz savai nāvei.
- Jūs devāt visus zvērestus? -Jā-
- Noskuvāt matus un atsacljāties no bagātības?
Neliela plīvurotās galvas kustība Luku brīdināja, ka
viņš ir pieķēris abati kādā mazā blēdībā. Es nogriezu matus un noliku nost mātes dārglietas, Izolde piesardzīgi sacīja. Es vairs nekad neatsegšu galvu un nekad nenēsāšu viņas safīrus.
- Vai domājat, ka jūs esat izraisījusi šīs ciešanu un raižu izpausmes? Luka atklāti pajautāja.
Izolde smagi nopūtās. Izdzirdējusi Lūkas vārdus, viņa gandrīz atsprāga atpakaļ, bet tad saņēma drosmi un paliecās viņam pretī. Jauneklis notvēra meitenes kvēlo, tumšzilo acu mesto zibsni. Varbūt. Ļoti iespējams. Un to atklāsiet tieši jūs. Jūs taču esat iecelts par izmeklētāju, lai atklātu šādas lietas. Es nekādā ziņā negribu, lai notiek tā kā pašlaik. Es to nesaprotu, un tas arī mani sāpina. Nav runa tikai par māsām; ari es esmu…
- Jūs esat…?
- Satricināta, viņa mierīgi noteica.
Lūkam griezās galva, un viņš paskatījās uz brāli Pēteri, kura rakstāmais bija sastindzis gaisā virs lapas un mute vaļā.
- Satricināta? Luka atkārtoja, juceklīgi prātodams, vai viņa ar to bija domājusi, ka zaudē prātu.
- Ievainota, Izolde izlaboja.
- Kā ievainota?
Viņa pašūpoja galvu, it kā nevēlētos atbildēt pilnībā. Dziļi, tā bija visa atbilde.
Saules pielietajā istabā iestājās ilgs klusums. Freize, kas stāvēja ārpusē, izdzirdis, ka saruna apraujas, atvēra durvis, palūkojās iekšā un saņēma tik drūmu Lūkas skatienu, ka žigli atkāpās. Piedošanu, viņš pateica, aizvērdams durvis.
- Vai klosteri nevajadzētu nodot jūsu brāļu nama, dominikāņu, pārziņā? Pēteris skarbi ievaicājās. Jūs varētu tikt atbrīvota no dotajiem zvērestiem, un vīriešu klostera priekšnieks varētu vadīt abas kopienas. Mūķenes pakļautos abata rīkojumiem, bet klostera darījumus nodotu pilij. Jūs būtu brīva un varētu doties projām.
- Iecelt vīriešus, lai viņi vadītu sievietes? Izolde pacēla skatienu, it kā smietos par viņu. Vai tas ir viss, ko jūs varat ieteikt jūs trīs? Rakstvedis, izmeklētājs un kalps papūlas sēsties savos skaistajos zirgos un jāt šurp no pašas Romas, un pats labākais ieteikums, kas jums ir, sieviešu klosterim jāatsakās no savas neatkarības un jāļauj pār sevi valdīt vīriešiem? Tā jūs sagrautu mūsu seno un ierasto kārtību, iznīcinātu mūs, kas esam radītas pēc mūsu Dievmātes Marijas līdzības, un pakļautu mūs vīriešu likumiem?
- Dievs deva vīriešiem tiesības valdīt pār visu, Luka norādīja. Radot pasauli.
Izoldes smejošā nepakļāvība izgaisa tikpat ātri kā bija parādījusies. Ak, var jau būt, viņa sacīja, pēkšņi sagurusi. Ja jūs tā sakāt. Es nezinu. Netiku audzināta tā domāt. Tomēr zinu, ka tieši to dažas māsas vēlas un tieši tam, pēc brāļu domām, vajadzētu notikt. Nezinu, vai tā ir Dieva griba. Es nezinu, vai Dievs īpaši vēlas, lai vīrieši valdītu pār sievietēm. Tēvs man nekad netika neko tādu mācījis, un viņš bija krustnesis, kurš bija aizgājis uz Svēto Zemi un lūdzies pašā Jēzus piedzimšanas vietā. Viņš mani audzināja tā, lai es uzskatītu sevi par Dieva bērnu un pasaulīgu sievieti. Viņš nekad man nestāstīja, ka Dievs vīriešus ir nolicis augstāk par sievietēm. Tēvs teica, ka Dievs vīrieti un sievieti ir radījis kopā, lai tie palīdzētu viens otram un viens otru mīlētu. Tomēr pavisam noteikti es zinu tikai to, ka Dievs ja Viņš vispār nolaižas līdz tam, lai runātu ar sievieti, ar mani nerunā.