- Un ko vēlaties jūs pati? Luka jautāja. Jūs, kas esat šeit, lai gan sakāt, ka negribat te atrasties. Jums ir kalpone, kura runā trīs valodās, bet apgalvo, ka ir mēma. Jūs lūdzat Dievu, kas ar jums nerunā. Sakāt, ka jums sāp, ka esat satricināta. Kāda ir jūsu griba?
- Man tās nav, Izolde vienkārši atteica. Ir pārāk agri par to domāt. Mans tēvs nomira tikai pirms četrpadsmit nedēļām. Vai spējat iedomāties, kā jūtas viņa meita? Es tēvu dziļi mīlēju, viņš man bija vienīgais no vecākiem, manas bērnības varonis. Viņš pārvaldīja visu; tēvs bija saule manā valstībā. Man katru rītu mostoties sev jāatgādina, ka viņš ir miris. Es ierados klosteri tikai dažas dienas pēc viņa nāves, pirmajā sēru nedēļā. Vai jūs to spējat iedomāties? Un uzreiz sākās šīs jukas. Mans tēvs ir miris, un visi, kas man apkārt, vai nu izliekas, ka ir jukuši, vai arī zaudē prātu.
Un tā ja jūs man jautājat, ko vēlos, es pateikšu. Viss, ko es vēlos, ir raudāt un gulēt. Gribu vienīgi, kaut nekas no tā visa nekad nebūtu noticis. Pašos ļaunākajos brīžos es vēlos zvanu tornī aplikt sev ap kaklu zvana auklu un ļaut tam šūpot mani gaisā, līdz tas zvanīdams pārlauž man kaklu.
Pats Izoldes vārdu spēks klusajā istabā nošķindēja kā dimdošs zvans. Pielikt sev rokas ir zaimošana, Luka aši iebilda. Pat domāt par to ir grēks. Jums būs jāatzīstas šajā vēlmē priesterim, jāpieņem grēku nožēla, ko viņš jums uzliks, un jūs nekad vairs nedrīkstēsiet par to domāt.
- Zinu, abate atteica. Es zinu. Tādēļ es to tikai vēlos, bet nedaru.
- Jūs esat raižu mākta sieviete. Lūkam nebija ne jausmas, ko pateikt, lai viņu nomierinātu. Raižu mākta meitene.
Izolde pacēla galvu, un Lūkam šķita, ka tumsā, ko meta kapuce, viņš ieraudzījis pazibam smaida atblāzmu. Man nav vajadzīgs izmeklētājs, kas mērojis visu tālo ceļu no Romas, lai man to pateiktu. Tomēr vai jūs man palīdzēsiet?
- Ja vien spēšu, viņš atteica. Ja vien varēšu, palīdzēšu.
Iestājās klusums. Luka juta: kaut kādā ziņā viņš ir devis abatei solījumu; Izolde lēnām atbīdīja kapuci pavisam nedaudz, tā ka jauneklis ieraudzīja tikai viņas godīgo, zilo acu mirdzumu. Tad brālis Pēteris trokšņaini iegremdēja tintnīcā spalvu, un Luka saņēmās.
- Pagājušo nakti es redzēju, kā pāri pagalmam skrien mūķene, un viņai pakaļ dzinās trīs citas, viņš ieteicās. Sieviete tika līdz ārējiem vārtiem un dauzīja pa tiem ar dūrēm, kliegdama kā lapsu mātīte. Tā bija briesmīga skaņa nolādētās raudas. Pārējās viņu notvēra un aiznesa atpakaļ uz krusteju. Es pieņemu, ka viņas aiznesa sievieti atpakaļ uz viņas celli.
- Tā viņas izdarīja, Izolde auksti apstiprināja.
- Es redzēju tās sievietes plaukstas, Luka turpināja; nu viņš jutās tā, it kā neveiktu izmeklēšanu, bet gan izteiktu apsūdzību it kā viņš apsūdzētu abati. Viņas delnas bija iezīmētas ar krucifiksa zīmi, it kā viņai būtu parādījušās stigmas vai arī viņa tās tēlotu.
- Viņa netēlo, abate ar rāmu cieņu Lūkam sacīja. Tās viņai ir sāpju, nevis lepnuma avots.
- Jūs to zināt?
- Es to zinu pilnīgi droši.
- Tad es šopēcpusdien gribēšu viņu satikt. Jūs viņu atsūtīsiet pie manis.
- To es nedarīšu.
Izoldes rāmā atteikšanās lika Lūkam zaudēt savaldīšanos. -Jums tas ir jādara!
- Šopēcpusdien es viņu pie jums nesūtīšu. Manas mājas durvis novēro visa kopiena. Jūs esat ieradies ar pietiekami lielu troksni; visa abatija, brāļi un māsas, zina, ka esat šeit un uzklausāt liecības. Es viņai nelikšu justies vēl vairāk apkaunotai. Jau tā ir ļauni, jo visi zina, ka viņai parādījušās šīs zīmes un šie sapņi. Jūs varēsiet ar viņu tikties, tomēr tas būs manis noliktajā laikā, kad neviens nenovēros.
- Man ir paša pāvesta rīkojums uzdot jautājumus ļaundariem.
- Vai tā jūs domājat par mani? Ka esmu ļaundare? Izolde pēkšņi pajautāja.
- Nē. Man vajadzēja teikt, ka man ir pāvesta pavēle veikt izmeklēšanu.
- Tad dariet tā, viņa nekaunīgi atcirta. Tomēr jūs netiksieties ar jauno sievieti, iekams viņai nebūs droši ierasties pie jums.
- Kad tas būs?
- Drīz. Kad es izlemšu, ka pienācis īstais brīdis.
Luka saprata, ka nekur tālāk ar abati netiks. Sev par
pārsteigumu, viņš nejutās nikns. Jauneklis atskārta, ka šo sievieti apbrīno; viņam patika abates paustās goda jūtas, un ari viņš bija neizpratnē par klosteri notiekošo. Tomēr vairāk par visu viņš juta Izoldei līdzi. Luka zināja, ko nozīmē zaudēt vecākus, kā ir dzīvot bez kāda, kurš par tevi rūpētos, tevi mīlētu un aizsargātu. Viņš zināja, kā ir stāties pretī pasaulei vienam un kā jūties, kad esi bārenis.
Jauneklis atskārta, ka uzsmaida abatei, taču nevarēja saskatīt, vai viņa smaida pretī. Abates kundze, jūs neesat sieviete, kuru viegli izjautāt.
- Brāli Luka, jūs neesat vīrietis, kuram var viegli atteikt, viņa atsaucās un, nepalūgusi atļauju, piecēlās no galda un atstāja telpu.
Atlikušo dienas daļu Luka un brālis Pēteris iztaujāja mūķenes citu pēc citas, pierakstot katras dzīvesstāstu, cerības un bailes. Viņi ēda vieni saimniecības māsas viesu istabā, un Freize viņus apkalpoja. Pēcpusdienā Luka piezīmēja, ka viņš vairs nespēs noklausīties vēl kādu bālu meiteni stāstām, ka viņai bijuši ļauni sapņi un ka viņai sagādā raizes pašas saprāts; viņam esot vajadzīgs pārtraukums no sieviešu uztraukumiem un bailēm.
Viņi apsegloja zirgus, un visi trīs izjāja lielajā dižskābaržu mežā, kur augstu virs galvas liecās milzīgie koki, birdinot vara krāsas lapas, un zemē nerimstoši čaukstēja rieksti. Zirgi pārvietojās gandrīz nedzirdami, jo dzīvnieku nagu sacelto troksni apslāpēja biezā zemsega. Luka jāja pa priekšu viens, noguris no daudzajām žēlabainajām balsīm, ko dienā bija dzirdējis, un prātoja, vai viņa spēkos būs saprast visa dzirdētā jēgu. Jauneklis baidījās, ka nedara neko citu kā vien uzklausa bezjēdzīgus sapņus un ļauj, lai viņu biedē ar iedomu tēliem.
Taka veda jājējus arvien augstāk un augstāk, līdz viņi nonāca virs mežaines. Jaunie vīrieši noraudzījās lejup uz ceļu, pa kuru bija ieradušies. Virs viņiem taka kļuva arvien šaurāka un akmeņaināka; tā stiepās augšup līdz augstajiem kalniem, kas, kaili un skaisti, slējās viņiem visapkārt.
Tas jau ir labāk. Kad viņi uz mirkli apstājās, Freize paplikšķināja sava zirga kaklu. Lejā zem viņiem vīdēja nelielais Lukretili ciems, abatijas pelēkais šīfera jumts; tai līdzās stāvēja abi reliģiskie nami katrs savā pusē. Un pāri visam pacēlās pils; virs apaļā sarga namiņa torņa vējā plivinājās jaunā lorda karogs.
Gaiss bija auksts. Debesīs viņiem virs galvas aizlidoja vientuļš ērglis. Brālis Pēteris savilka apmetni ciešāk ap pleciem un paraudzījās uz Luku, lai atgādinātu, ka viņi nedrīkst pārāk ilgi būt projām.
Jaunekļi reizē apgrieza zirgus un jāja pa kalna kori, turoties pa kreisi no meža, un pa pirmo mežcirtēju taku atkal devās lejup uz ieleju, pieklustot, kad ap viņiem sakļāvās koki.
Taka vijās cauri mežam. Vienreiz jājēji saklausīja ūdens urdzēšanu un pēc tam dzeņa ašos klauvējienus. Kad jaunekļi jau nosprieda, ka būs pajājuši ciemam garām, viņi nonāca izcirtumā un ieraudzīja platu taku, kas veda uz Lukretili pili, kura stāvēja kā pelēka akmens sargpostenis, pārlūkojot ceļu.
- Viņš ir labi iekārtojies, Freize atzina, raudzīdamies uz augstajām pils sienām, paceļamo tiltu un karogiem, kas viļņojās vējā. No pils kunga staļļiem varēja dzirdēt kurtu bara kaucienus. Nav slikti. Ir bagātība, lai baudītu dzīvi; var medīt pats savus briežus, dzīvot, kā vēlas; naudas ir tik daudz, ka pietiktu, lai aizjātu apskatīt Romu, kad uznāk vēlēšanās, un pagrabs ir pilns ar paša vīnu.