- Lai visi svētie ir ar viņu! Viņa noteikti ļoti skumst pēc mājām, Luka piebilda, lūkodamies uz augstajiem skaistās pils torņiem, uz celiņiem, kas veda dziļi iekšā mežā un tālāk garām ezeriem, kalniem un upēm. Vispirms visa šī bagātība un brīvība, un tad dzīve četrās sienās ieslodzījumā līdz nāvei! Kā gan tēvs, kurš mīlēja savu meitu, varēja audzināt viņu brīvībai šajā pilī un tad nolemt ieslodzījumam līdz mūža galam?
- Labāk tā nekā slikts vīrs, kurš viņu sistu, tiklīdz brālis pagrieztu muguru; labāk tā nekā nomirt radībās, brālis Pēteris norādīja. Labāk nekā tad, ja meiteni nogrābj kāds laimes meklētājs un viss dzimtas bagātība un labais vārds gada laikā tiek iznīcināts.
- Viss atkarīgs no paša laimes meklētāja, Freize ieteicās. Kaislīgs vīrietis, kuram piemīt nedaudz pievilcības, sniegtu viņai kaut ko tik patīkamu, ka tas liktu viņas vaigiem pietvīkt un viņa par to vien sapņotu.
- Diezgan! Luka pavēlēja. Jūs nedrīkstat tā par viņu runāt.
- Šķiet, mēs nedrīkstam viņu uztvert kā smuku meiču, Freize piebilda savam zirgam.
- Diezgan, Luka atkārtoja. Turklāt jūs nemaz nezināt, kā viņa izskatās, vismaz ne vairāk kā es.
- Ha, es to varu pateikt pēc viņas gaitas, Freize klusi sacīja zirgam. Pēc gaitas vienmēr var noteikt, vai meitene ir glīta. Skaista meitene staigā tā, it kā viņai piederētu visa pasaule.
Kad jaunie vīrieši atkal ienāca pa vārtiem, Izolde un Išraka stāvēja pie loga. Vai saod āra gaisu no viņu apģērba? pirmā nočukstēja. Kad viņš paliecās uz priekšu, es varēju saost meža smaržu un svaigo gaisu, un vēju, kas nāk lejup no kalna.
- Izolde, mēs varētu iziet laukā.
- Tu zini, ka es to nedrīkstu.
- Mēs to varētu darit slepeni, Išraka atteica. Naktī, pa mazajiem sānu vārtiņiem. Mēs varētu vienkārši pastaigāties mežā zvaigžņu gaismā. Ja tu ilgojies pēc ārpasaules, mums nav jāsēž šeit kā cietumniecēm!
- Tu taču zini, ka es devu zvērestus nekad neiziet no šejienes…
- Tik daudzi zvēresti jau ir lauzti, Išraka neatkāpās. Mēs esam sagriezušas abatiju ar kājām gaisā un atvedušas sev līdzi elli. Vai tad vēl vienam grēkam būtu nozīme? Kāda nozīme ir tam, ko mēs darām tagad?
Skatiens, ko Izolde raidīja draudzenei, bija satumsis no vainas apziņas. Es nevaru padoties, viņa nočukstēja. Lai ko ļaudis par mani domā vai runā, lai ko es
Visi trīs vīrieši apmeklēja kompletoriju pēdējo dievkalpojumu -, pirms mūķenes devās pie miera. Kad viņi iznāca no krustejas un izšķīrās, lai dotos uz savām istabām, Freize ilgpilni palūkojās uz saimniecības māsas kambariem. Ko gan es atdotu par glāzi salda vīna pirms gulētiešanas, viņš sacīja. Vai divām. Varbūt trim.
- Tu no visas tiesas esi bezcerīgs kalps reliģiozam vīram, Pēteris noteica. Vai tev nebūtu klājies labāk, kalpojot ela namā?
- Un kā mazais lords tiktu bez manis galā? Freize sašutis noprasīja. Kurš viņu klosterī pieskatīja un raudzījās, lai viņš būtu drošībā? Kurš mazo lordu baroja, kad viņš nebija nekas vairāk kā garkājains zvirbulēns? Kurš tagad viņam seko, kurp vien viņš dodas? Kurš sargā durvis?
- Vai viņš jūs klosterī pieskatīja? Pēteris jautāja, pārsteigumā pagriezdamies pret Luku.
Luka iesmējās. Viņš pieskatīja manas pusdienas un apēda visu, kas man palika pāri, jauneklis sacīja. Viņš izdzēra manu vīna devu. Tādā ziņā viņš nenovērsa no manis ne acu.
būtu izdarījusi, es nezaudešu uzticību sev. Es turēšu doto vārdu.
Atskanēja Freizes iebildumi, un Luka iebelza viņam pa plecu. Ak, labi jau, labi! Pagriezies pret Pēteri, viņš turpināja: Kad tikko biju ieradies klosterī, viņš
pieraudzlja, lai vecākie puiši mani nepiekautu. Kad mani apsūdzēja ķecerībā, viņš liecināja man par labu, lai gan nesaprata ne rīta, ne vakara no tā, par ko tiku apvainots. Freize vienmēr ir bijis man uzticīgs: no mūsu pirmā iepazīšanās mirkļa, kad es biju nobijies novicis, bet viņš laisks virtuves zēns. Un tad, kad man uzticēja šo uzdevumu, Freize lūdza, lai viņam ļauj doties man līdzi.
- Tā, lūk! Freize triumfējoši iesaucās.
- Bet kādēļ viņš jūs sauc par mazo lordu? Pēteris neatkāpās.
Luka pašūpoja galvu. Kas to lai zina? Man nav ne jausmas.
- Tādēļ, ka mans kungs nebija parasts zēns, Freize dedzīgi paskaidroja. Viņš bija tik gudrs un bērnībā bija skaists kā eņģelis. Un visi runāja, ka viņš nav cēlies no šīs zemes…
- Diezgan! Luka atcirta. Viņš dēvē mani par mazo lordu, lai apmierinātu pats savu iedomību. Ja Freize domātu, ka viņam par to nekas nedraud, viņš izliktos, ka kalpo princim.
- Gan redzēsiet, Freize sacīja, nopietni pamājot ar galvu brālim Pēterim. Viņš nav parasts jauneklis.
- Degu nepacietībā pats savām acīm ieraudzīt neparastus dotumus, brālis Pēteris sausi noteica. Un pēc iespējas drīzāk. Bet nu es dodos pie miera.
Luka pacēla roku, novēlēdams abiem arlabunakti, un iegāja priestera mājā. Viņš aizslēdza aiz sevis durvis un novilka zābakus, uzmanīgi pabāžot slepeno dunci zem spilvena. Vienā galda malā jauneklis izplāja papīra lapu par skaitli nulle, bet otrā brāļa Pētera pierakstītās liecības. Luka bija apņēmies visu nakti strādāt: vispirms izpētīt liecības un pēc tam sevi atalgot, izskatot manuskriptu par nulli. Pēc tam viņš dosies uz nakts dievkalpojumu.
Aptuveni divos naktī atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm. Luka spēji pielēca kājās un paķēra zem spilvena paslēpto dunci. Kas tur ir?
- Māsa. __
Luka aizbāza nazi aizmugurē aiz jostas un nedaudz pavēra durvis. Pie durvīm stāvēja sieviete; viņas seju pilnībā aizklāja biezu mežģīņu plīvurs. Luka pārlaida ašu skatienu tukšajai galerijai un pakāpās atpakaļ, tādējādi dodams zīmi, ka viņa drīkst ienākt. Kādā prāta nostūrī pazibēja doma, ka, ļaujot māsai šeit ienākt bez lieciniekiem un bez brāļa Pētera, kas pierakstītu visu, kas tiktu teikts, viņš uzņemas risku. Tomēr arī viņa uzdrošinājās pārkāpt savus zvērestus un palikt divatā ar vīrieti. Māsai noteikti bija kāds ļoti svarīgs iemesls, kura dēļ viņa viena spēra kāju vīrieša guļamistabā.
Jauneklis ieraudzīja, ka sieviete ir salikusi plaukstas tā, it kā tajās būtu paslēpusi kaut ko mazu.
- Jūs gribējāt mani redzēt, viņa klusām ierunājās. Balss bija zema un patīkama. Jūs vēlējāties redzēt šo.
Māsa pastiepa Lūkam pretī plaukstas. Ieraudzījis, ka katras delnas vidū atrodas skaidrs, sekls iedobums un plaukstas ir pielijušas asinīm, jauneklis šausmās sarāvās. -Jēzu, stāvi mums klāt!
- Āmen, sieviete tūliņ noteica.
Luka pasniedzās pēc auduma vīkšķa un rupji noplēsa strēmeli. Uzšļācis no krūzes uz tās ūdeni, viņš saudzīgi piespieda audumu pie brūcēm. Sajuzdama Lūkas pieskārienu, sieviete nedaudz sarāvās. Piedodiet, piedodiet!
- Brūces īpaši nesāp. Tās nav dziļas.
Luka nosusināja asinis un ieraudzīja, ka abi ievainojumi ir pārstājuši asiņot un sākuši pārklāties ar nelielu kreveli. Kad tas notika?
- Es tikai nupat pamodos, un manas rokas jau bija šādas.
- Vai tā ir gadījies arī agrāk?
- Pagājšnakt. Man rādījās briesmīgs sapnis, un, kad pamodos, atrados savā cellē, savā gultā, taču manas kājas bija sabristas un plaukstas pilnas asiņu.