- Manuprāt, tā bijāt jūs, ko es redzēju, Luka sacīja. Priekšpagalmā. Vai jūs neko neatminaties?
Mūķene papurināja galvu, un plīvurs sakustējās, tomēr seju neatklāja. Es vienkārši pamodos, un manas plaukstas bija šādas svaigi iezīmētas. 1a ir gadījies arī agrāk. Dažkārt es no rīta pamodos un atklāju, ka plaukstas ir savainotas, tomēr vairs neasiņo, it kā tas būtu noticis agrāk naktī, mani pat neuzmodinot. Brūces nav dziļas; saprotiet, tās sadzīst dažu dienu laikā.
- Vai jūs redzējāt vīziju?
- Šausmu vīziju! viņai negaidot izlauzās. Nespēju noticēt, ka tas ir Dieva darbs likt man mosties ar asiņojošām rokām. Es nejūtu svētumu; nejūtu neko, izņemot bailes. Tas, kas mani sadur, nevar būt Dievs. Domāju, ka šīs brūces ir zaimojošas.
- Varbūt Dievs darbojas caur jums neizprotami… Luka pieļāva.
Sieviete papurināja galvu. Es to izjūtu drīzāk kā sodu. Tādēļ, ka atrodos šeit, kalpoju, kā noteikts, tomēr esmu nolādēta ar dumpīgu sirdi.
- Cik daudzas nojums šeit atrodas ne pēc savas gribas?
- Kas to lai zina? Kas zina, ko domā cilvēki, kas katru dienu pavada klusējot, lūdzoties, kā viņiem tiek likts, dziedot, kā pavēlēts? Dienā mums nav atļauts sarunāties ne ar vienu, izņemot brīžus, kad jāatkārto pavēles vai jālūdzas. Kurš zina, ko kāds vispār domā? Kurš zina, ko mēs katra pie sevis domājam?
Māsas dedzīgā runāšana saskanēja ar Lūkas paša nojautām, ka klosteris ir noslēpumu pilns. Viņš nespēja sevi piespiest pavaicāt vēl kaut ko, tādēļ izvēlējās rīkoties. Jauneklis paņēma tīru papīra lapu. Uzlieciet plaukstas uz šī te, viņš pavēlēja. Vispirms labo un tad kreiso.
Izskatījās, ka sieviete grib atteikties, tomēr viņa paklausīja, un abi šausmās skatījās uz diviem skaidriem trīsstūrveida plankumiem, ko māsas asinis bija atstājušas uz baltās lapas, un tad uz izplūdušajiem, asiņainajiem plaukstas nospiedumiem tiem apkārt.
- Jūsu plaukstas jāredz brālim Pēterim, Luka izlēma. Jums būs jāsniedz liecība.
Viņš gaidīja, ka sieviete iebildīs, tomēr viņa to nedarīja. Mūķene paklausīgi palocīja galvu.
- Rīt vispirms atnāciet uz manu istabu, kurā notiek izmeklēšana, Luka sacīja. Uzreiz pēc rīta dievkalpojuma.
- Kā vēlaties, mūķene nepiespiesti atteica. Viņa atvēra durvis un izslīdēja laukā.
- Un kāds ir jūsu vārds, māsa? Luka iejautājās, tomēr sieviete jau bija prom. Un tikai tanī mirklī jaunais vīrietis atskārta, ka māsa neatnāks uz izmeklēšanas telpu sniegt liecību un ka viņš nezina ne viņas vārdu, ne to, kā viņa izskatās.
Pēc rīta dievkalpojuma Luka nepacietīgi gaidīja, tomēr mūķene neieradās. Jauneklis bija pārāk saskaities uz sevi, lai paskaidrotu Freizem un brālim Pēterim, kādēļ netiksies ne ar vienu citu, un sēdēja istabā pie vaļējām durvīm, uz galda viņiem priekšā izklājis papīrus.
Visbeidzot Luka paziņoja, ka viņam jāizjāj, lai izvēdinātu galvu, un devās uz staļļiem. Kāda laicīgā māsa, kas no staļļu pagalma veda laukā mēslus, atveda Lūkas zirgu un apsegloja to. Lūkam, kurš bija tik ilgu laiku nodzīvojis pasaulē bez sievietēm, bija nepierasti noskatīties, kā visus smagos darbus veic sievietes, visus reliģiskos rituālus izpilda sievietes un tās dzīvo pilnīgi pašas par sevi tādā pasaulē, kur nav vīriešu, izņemot priesteri, kas viņas apmeklē. Luku neatstāja neomulība un izjūta, ka kaut kas nav kārtībā. Šīs sievietes dzīvoja kopienā tā, it kā vīrieši nepastāvētu, it kā Dievs nebūtu viņus radījis par sieviešu pavēlniekiem. Māsas dzīvoja pilnīgi vienas pašas, un viņas vadīja meitene. Tas bija pretēji visam, ko Luka bija novērojis, un visam, kas viņam bija mācīts, tāpēc jauneklim šķita, ka nav ko brīnīties, ja viss ir aizgājis greizi.
Kamēr Luka gaidīja, kad izvedīs viņa zirgu, viņš ieraudzīja, kā zem arkas parādās Freize, vezdams līdzi savu ābolaino zirdziņu. Luka noskatījās, kā Freize ieraušas seglos.
- Es jāšu viens, Luka asi izmeta.
- Jūs to varat darīt. Es arī jāšu viens, Freize nosvērti atteica.
- Es negribu, ka tu jāj kopā ar mani.
- Es nejāšu ar jums.
- Nu tad dodies uz citu pusi.
- Kā teiksiet.
Freize uz mirkli apstājās, savilka ciešāk seglu jostu un izjāja pa vārtiem, ar izsmalcinātu laipnību paklanīdamies vecajai vārtsardzei, kura veltīja viņam drūmu skatienu. Tad viņš aiz vārtiem pagaidīja, līdz izrikšos Luka.
- Es jau tev sacīju negribu, ka tu jāj kopā ar mani!
- Tāpēc jau es arī gaidīju, Freize pacietīgi skaidroja. Lai redzētu, uz kuru pusi dosieties, un tad es visādā ziņā jātu uz pretējo. Tomēr te, protams, varētu būt vilki vai zagļi, lielceļa laupītāji vai bandīti, tā ka es neiebilstu pret jūsu sabiedrību kādu pirmo stundu vai tamlīdzīgi.
- Vienkārši aizveries un ļauj man padomāt, Luka nelaipni sacīja.
- Ne vārda, Freize noteica zirgam, kurš pagrieza brūnu ausi uz jātnieka pusi. Būšu kluss kā kaps.
Patiesībā viņam izdevās noturēties klusu vairākas stundas visu laiku, kamēr viņi apņēmīgā solī jāja uz ziemeļiem prom no abatijas, prom no Lukretili pils un mazā ciema, kas bija atradis pajumti aiz pils mūriem. Viņi jāja pa platu, gludu taku, kurai pa vidu auga savijusies zāle, un Luka palaida zirgu vieglos rikšos, tikko saskatot nomaļus stāvošo zemnieku māju, izklīdušo aitu baru un rūpīgi koptos vīnogulājus. Kad, pusdienlaikam tuvojoties, diena kļuva karstāka, Luka, pēkšņi atskārtis, ka viņi atrodas jau labu gabalu no abatijas, pieturēja zirgu un ierunājās: Es domāju, ka mums vajadzētu griezties atpakaļ.
- Varbūt jūs sākumā vēlētos kādu vieglā ela lāsīti un kripatu maizes un šķiņķa? Freize kārdināja.
- Vai tev tas ir?
- Ir gan manā somā. Tikai gadījumam, ja mēs nonāktu pārāk tālu un pēkšņi iedomātos, ka vēlamies nedaudz vieglā ela un kādu kumosu ēdiena.
Luka pasmaidīja. Paldies, viņš sacīja. Paldies, ka paņēmi līdzi ēdamo, un paldies, ka izjāji kopā ar mani.
Freize pašapmierināti pamāja ar galvu un, nogriezies no ceļa, vadīja zirgu uz nelielu jaunaudzi, kura varētu viņiem sniegt pavēni. Viņš nolēca no zirga un vaļīgi pārmeta pavadu pāri segliem. Zirgs nevilcinādamies nodūra galvu un sāka šķīt smalko meža zāli. Freize izklāja zemē savu apmetni, lai Lūkam būtu, uz kā sēdēt, un izņēma no somas akmens krūku ar vieglo elu un divus maizes klaipus. Abi vīrieši klusēdami ēda, līdz Freize ar plašu žestu uzbūra puspudeli izmeklēti laba sarkanvīna.
- Tas ir lielisks, Luka novērtēja.
- Labākais šajā namā, Freize atbildēja, izdzerdams pēdējos pilienus.
Luka piecēlās, notrausa drupatas un pacēla pavadu, kuru bija uzmetis uz krūma.
- Pirms dodamies atpakaļ, vajadzētu padzirdīt zirgus, Freize ieteica.
Abi jaunie vīrieši vadīja zirgus atpakaļ pa taku, tad uzlēca tiem mugurā, lai dotos uz māju pusi. Viņi kādu brīdi jāja, līdz kreisajā pusē, dziļāk mežā, izdzirdēja straumes šalkoņu. Viņi nogriezās no takas un, klausīdamies ūdens tecēšanā, vispirms uzgāja platu straumi un tad sekoja tai lejup, kur tā izveidoja platu, dziļu dīķi. Krasts bija dubļains un iestaigāts, it kā daudzi nāktu šurp pēc ūdens, visai savāds skats pamestā mežā. Luka dubļos saskatīja pēdas, ko bija atstājušas koka tupeles, kādas virs kurpēm parasti uzāva mūķenes, kad strādāja abatijas dārzos un laukos.
Freize paslīdēja un gandrīz nokrita. Viņš izsaucās, ka esot iekāpis tumšzaļā, zosu mēslu peļķītē. Paskat tik! Sasodītais putns! Es to nojvertu lamatās un apēstu patiešām.