Luka paņēma abu zirgu pavadas un ļāva tiem padzerties ūdeni, bet Freize pieliecās, lai noslaucītu zābaku ar skābenes lapu.
- Nu es būšu…
- Kas ir?
Nebildis ne vārda, Freize izstiepa uz priekšu ar mēsliem notriepto lapu.
- Kas tas ir? Luka pāijautāja, paraujoties nost.
- Paskatieties tuvāk! Ļaudis vienmēr runā, ka tur, kur ir mēsli, ir ari nauda. Un te nu tā ir! Palūkojieties tuvāk man šķiet, ka būšu kļuvis bagāts!
Luka palūkojās tuvāk. Tumšzaļie zosu mēsli bija izraibināti ar sīkiem smilšu graudiņiem, kuri spoži mirdzēja. Kas tas ir?
- Tas ir zelts, mazo lord! Freizē kūsāja prieks. Redzat? Zoss barojas upes niedrēs, un upes ūdeņi nes sīkus zelta graudiņus, kuri tiek izskaloti kaut kur kalnos; varbūt neviens nezina, kur īsti. Zoss to apēd, izlaiž laukā, un es atrodu to uz sava zābaka. Viss, kas man tagad jādara, jāuzzina, kam pieder zeme ap upi, par smiekla naudu tā jānopērk, jāizskalo zelts, un es pats būšu kungs, jāšu ar skaistu zirgu, un man pašam piederēs medību suņi!
- Ja zemes īpašnieks to pārdos, Luka brīdināja. Un es domāju, ka mēs joprojām atrodamies uz Lukretili lorda zemes. Iespējams, viņš gribēs skalot zeltu pats.
- Nopirkšu to no viņa, neko nesakot, Freize līksmoja. Pateikšu, ka gribu dzīvot pie upes. Es viņam pastāstīšu, ka jūtu aicinājumu, kā tā nabaga meiča, viņa māsa. Sacīšu, ka mani ir pārņēmusi tieksme kļūt par svētu eremītu, dzīvot pie ūdens un augu dienu lūgties.
Luka skaļi iesmējās, iedomājoties Freizes aicinājumu kļūt par vientuļu dievlūdzēju, taču Freize pēkšņi satvēra viņa roku. Kāds nāk, viņš brīdināja. Cst! Taisāmies, ka tiekam.
- Kādēļ mums jāslēpjas? Mēs neko sliktu nedarām.
- Nekad nevar zināt, Freize nočukstēja. Un es negribētu, ka mani uziet pie upes, kas nes zeltu.
Abi jaunekļi apgrieza zirgus un iejāja dziļāk mežā, nost no takas, un gaidīja. Luka uzsvieda zirgam uz galvas savu apmetni, lai dzīvnieks nesaceltu troksni, un Freize pieliecās pie sava zirdziņa auss un kaut ko tam aši pačukstēja. Dzīvnieks nolieca galvu un stāvēja nepakustēdamies. Vīrieši cauri kokiem noraudzījās, kā pusducis mūķeņu, apvilkušas tumšbrūnos darba tērpus, dodas uz priekšu pa līkumoto taciņu, koka tupelēm plakšķinot pa dubļiem. Freize maigi satvēra sava zirga purnu, lai tas neiebubinātos.
Beidzamās divas mūķenes veda mazu ēzelīti; tam mugurā bija sakrauta krietna kaudze netīras aitas vilnas no klostera ganāmpulka. Kamēr Freize un Luka no krūmu aizsega nolūkojās notiekošajā, sievietes upē iestiprināja vilnu, lai ūdeņi to izskalotu tīru, pagrieza ēzelīti un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradušās.
Ievērodamas dotos zvērestus, mūķenes strādāja klusēdamas, taču, vedot mazo ēzelīti projām, viņas uzsāka psalmu, un abi jaunie vīrieši izdzirdēja mūķenes dziedam:
Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka…
- Man netrūks nenieka, Freize murmināja, kad viņi iznāca no paslēptuves. Sasodīts! "Man netrūks nenieka" patiesi! Man trūkst gan. Man trūkst. Un man trūks, trūks, un es sapņošu un vienmēr vilšos.
- Kādēļ? Luka vaicāja. Viņas tikai mazgā vilnu. Tu joprojām vari nopirkt to savu upi un skalot zeltu.
- Ne jau par viņām es runāju, Freize atteica. Ne jau par viņām šīm viltīgajām, mazajām lapsiņām! Ne jau vilnu viņas tur mazgā. Kādēļ nākt visu šo ceļu, tikai lai izmazgātu vilnu, ja starp šo vietu un abatiju ir pusducis citu upju? Nē, viņas skalo zeltu pēc vecumvecā paņēmiena. Mūķenes ieliek vilnu upē. Vai redzat, kā viņas to ir nostiprinājušas straumē, lai ūdens tecētu cauri? Vilnas šķiedras notver zelta graudiņus pat mazāko puteklīti. Pēc kādas nedēļas viņas atgriezīsies un savāks ražu slapju vilnu, ko zelts būs padarījis smagu. Vilnu aizvedīs atpakaļ uz abatiju, izžāvēs, izsukās zelta putekļus, un, lūk, tāda bagātība uz grīdas! Mazās zaglenes!
- Cik tas varētu būt vērts? Luka noprasīja. Cik zelta varētu noturēt viens vilnas cirpums?
- Un kāpēc neviena netika pieminējusi šo viņu mazo nodarbošanos? Freize uzstājīgi turpināja. Diez vai Lukretili lords par to zina? Viņš būtu smalki iznests cauri, ja būtu ievietojis savu māsu klosterī, bet tā brālim no deguna priekšas čieptu bagātību, izmantodama tās pašas mūķenes, kuras viņš tai licis vadīt.
Luka samulsis palūkojās uz Freizi. Ko?
- Es jau tikai jokoju…
- Nē, varbūt tas nav nekāds joks. Un ja nu abate bija atnākusi šurp un atradusi zeltu, tieši tāpat kā tu, un likusi mūķenes pie darba? Un tad nospriedusi, ka pavērsīs visu tā, it kā klosteris būtu kritis grēkā, lai neviens viņas vairs neapmeklētu, lai neviens vairs neticētu mūķeņu vārdiem…
- Un viņu neviens nepieķertu šajā mazajā darbiņā. Lai gan viņa joprojām būtu abate, viņa atkal varētu dzīvot kā lēdija, Freize pabeidza. Dzīvotu vienos priekos, gremdēdamās zelta putekļos.
- Nolādēts! Luka drūmi izsaucās. Viņi abi ar Freizi ilgu bridi stāvēja klusēdami, un tad Luka, nebildis ne vārda, uzlēca zirgā un palaida to vieglos rikšos. Jādams jauneklis atskārta, ka viņu ir satriecis ne tikai milzu noziegums, kurā iesaistās viss klosteris. Viņu personiski bija aizskārusi pati abate it kā viņš būtu domājis, ka darītu jelko, lai viņai palīdzētu! It kā viņa solījums palīdzēt tai meitenei būtu kaut ko nozīmējis! It kā viņa nebūtu gribējusi no jaunekļa neko citu kā vien viņa naivo uzticēšanos un ticību viņas stāstam! Nolādēts! Luka atkārtoja.
Viņi jāja klusēdami. Freize šūpoja galvu par iedomātās bagātības zudumu, un Luka vārījās niknumā, jo bija pataisīts par muļķi. Kad abi piejāja pie klostera, Luka pievilka pavadu un pieturēja zirgu, līdz Freize viņu panāca. Tu patiešām domā, ka to dara viņa? Uz mani abate atstāja iespaidu kā visnelaimīgākā sieviete uz zemes un sērojoša meita. Esmu pārliecināts, ka savās sērās par tēvu viņa bija patiesa. Un tomēr skatīties man acīs un melot par visu pārējo… Vai tu domā, ka abate ir spējīga uz tādu nekrietnību? Man tā neliekas.
- Varbūt mūķenes rīkojas viņai aiz muguras, Freize pieļāva. Lai gan ārprāts klosteri ir labs paņēmiens, kā likt svešiniekiem turēties pa gabalu. Tomēr es domāju, ka abate par to visu varētu ari neko nezināt. Mums vajadzētu noskaidrot, kurš zelljLnogādā pārdošanai, tā jūs uzzinātu, kurš tiek pie bagātības. Un mums būtu jāizdibina, vai zelta skalošana jau notika, pirms šeit ieradās abate.
Luka pamāja ar galvu. Brālim Pēterim neko nesaki.
- Spiegam, Freize mundri piebilda.
- Šonakt mēs ielauzīsimies klētī un apskatīsimies, vai nevaram atrast kādu pierādījumu žūstošu vilnu vai zeltu.
- Ielauzties nav vajadzības. Man ir atslēga.
- Kā tad tu to dabūji?
- Un kā jums šķiet kā jūs pēc pusdienām tikāt pie tāda pirmšķirīga vīna?
Luka nogrozīja galvu un klusām pateica: Tiksimies divos.
Abi jaunie vīrieši turpināja ceļu, bet aiz viņiem, nesaceldama troksni, kas būtu skaļāks par skaņu, ar kādu vējā nopūšas koki, jaunekļiem pakaļ noraudzījās verdzene Išraka.
Izolde gulēja savā gultā, piesieta pie četriem gultas stabiem kā cietumniece. Viņas kājas bija piesprādzētas pie stabiem gultas galā, rokas piesietas pie stabiem, kuri atradās gultas galvgalī. Išraka uzvilka segu līdz pat Izoldes zodam un to nogludināja. Nevaru ciest tevi redzēt šādu. Tas ir neizturami. Tava Dieva dēļ saki, ka mēs varam pamest šo vietu. Es nespēju tevi siet pie gultas kā tādu trako.