- Vai jums uzbruka, kamēr gulējāt? saimniecības māsa vaicāja. Kā tas notika?
- Es nezinu, Freize sacīja, pārāk apdullis no sitiena, lai kaut ko apjēgtu. Turklāt arī māsa varēja saskatīt vaļējās durvis uz klēti un viņa bija uzgājusi Luku pagalmā. Es neko neatceros, jaunais vīrietis nedroši noteica, un, kad saimniecības māsa uzmanīgi pieskārās vainām un, ieraudzījusi brūces un skrambas Freizes sejā, iekliedzās, viņš labpatikā izstiepās, izbaudīdams rūpes, ko sniedza sievietes rokas, un ātri ieslīga miegā.
Freize pamodās ļoti pelēkā un aukstā rītausmā. Pretējā gultā vieglītēm krāca Luka; mazam iekrācienam sekoja garš, atvieglots svilpiens. Freize brīdi gulēja acīm ciet, klausīdamies griezīgajā skaņā, tad samirkšķināja acis un paslējās uz viena elkoņa. Viņš nespēja noticēt ieraudzītajam. Blakusgultā uz muguras bija noguldīta kāda mūķene. Viņas seja izskatījās tikpat balta kā kapuce, kas bija atstumta atpakaļ, atsedzot lipīgi auksto, noskūto galvu. Pirksti, salikti kā lūgšanā uz pilnīgi nekustīgajām krūtīm, bija zilgani; ienadži izskatījās kā ar tinti iezīmēti. Tomēr visļaunāk izskatījās acis: tās šausminoši stāvēja vaļā, un ieplestās zīlītes vīdēja melnākas par melnām. Viņa gulēja pavisam nekustīgi. Mūķene acīm redzami to saprata pat Freize ar savu nepieredzējušo un baiļpilno skatienu bija mirusi.
Nelaiķei pie kājām bija nometusies lūgšanā iegrimusi mūķene, kas nebeidzami murmināja rožukroņi. Otra tupēja pie mirušās sievietes galvas, bubinot tās pašas lūgšanas. Šauro gultu ietvēra sveces, izgaismodamas tādu kā mocību ainu. Freize piecēlās sēdus, pārliecināts, ka sapņo, cerot, ka sapņo. Viņš sev ieknieba, domādams, ka pamodīsies, un nolaida kājas uz grīdas, mēmi nolādēdams dunošo galvu un vēl neuzdrīkstēdamies piecelties kājās. Māsa, lai Dievs jūs svētī! Kas atgadījies šai nabaga meitenei?
Mūķene, kura tupēja galvgalī, neatbildēja, iekams nebija pabeigusi lūgšanu, taču paraudzījās jaunajā vīrietī
ar acīm, kas bija satumsušas no aizturētajām asarām. Viņa nomira miegā, mūķene beidzot ierunājās. Mēs nezinām, kāpēc.
- Kas viņa ir? Freize pārkrustījās pēkšņās, māņticīgās bailēs, ka tā ir viena no mūķenēm, kuras nāca sniegt liecību izmeklēšanā. Lai Dievs mielo viņas dvēseli!
- Māsa Auguste, mūķene atbildēja. Šis vārds Freizem bija svešs.
Viņš pameta ašu skatienu uz balto, salto seju un novērsās, ieraudzījis, cik tukšs ir mirušās skatiens.
- Pie visiem svētajiem! Kāpēc jūs neesat aizvērušas un aizspiedušas viņai acis?
- Tās neveras ciet, mūķene, kura tupēja kājgalī, nodrebēdama sacīja. Mēs mēģinājām vairākkārt. Tās neveras.
- Bet tām ir jāveras! Kādēļ tā nenotiek?
Mūķene ierunājās vienmuļā balsī: Viņas acis ir melnas, jo viņa atkal tika sapņojusi par Nāvi. Viņa vienmēr sapņoja par Nāvi. Un nu Tā ir atnākusi viņai pakaļ. Viņas tumšās acis piepilda pēdējais redzējums kā Tā ierodas viņai pakaļ. Tādēļ māsas acis neaizveras, tādēļ tās ir tik melnas kā ahāts. Ja dziļi ielūkosies viņas šausminošajās, melnajās acīs, ieraudzīsi tur pašas Nāves atspulgu. Ieraudzīsi Nāves seju, kura no dziļumiem lūkojas tevī.
Pirmajai mūķenei izlauzās kluss vaids salta, dobja skaņa. Tā atnāks pakaļ mums visiem, viņa nočukstēja.
Abas pārmeta krustu un atsāka pusbalsī skaitīt lūgšanas, bet Freize nodrebinājās un nolieca galvu lūgšanā par mirušo. Piesardzīgi piecēlies kājās un sakodis zobus, lai atvairītu reiboni, viņš uzmanīgi apgāja mūķenēm apkārt un piegāja pie gultas, kurā joprojām krāca Luka. Freize pakratīja viņa plecu: Mazo lord, mostieties!
- Es nevēlos, lai tu mani tā sauktu, Luka neskaidri izteica.
- Celieties, celieties! Viena no mūķenēm ir mirusi.
Luka uztrūkās sēdus, tad saķēra galvu un sašūpojās. Vai viņai uzbruka?
Freize pamāja uz lūgšanā iegrimušajām mūķenēm. Viņas teica, ka mūķene esot nomirusi miegā.
- Vai tu kaut ko redzi? Luka nočukstēja.
Freize papurināja galvu. Viņai nav brūces galvā; neko citu es nevaru saskatīt.
- Ko viņas saka? Luka norādīja uz mūķenēm, kuras skaitīja lūgšanas un bija no jauna nodevušās reliģiskajai ceremonijai. Sev par pārsteigumu, jauneklis ieraudzīja, ka Freize nodreb, it kā viņu būtu skāris auksts vējš.
- Tanī, ko viņas saka, nav nekādas jēgas, Freize atteica, negribēdams pat domāt par to, ka pēc viņiem visiem ieradīsies Nāve.
Tieši tanī brīdī atvērās durvis un ienāca saimniecības māsa; viņai sekoja četras laicīgās māsas. Mūķenes, kas atradās gultas galvgali un kājgali, piecēlās un atkāpās, bet sievietes brūnajos tērpos uzmanīgi novietoja bez dzīvības palikušo ķermeni uz rupjām nestuvēm un iznesa to cauri velvētajai akmens ieejai uz blakusistabu.
- Viņas to pārģērbs un sagatavos rītdienas apbedīšanai, saimniecības māsa paskaidroja, atbildot uz Lūkas vaicājošo skatienu. Viņa bija bāla no sasprindzinājuma un noguruma. Mūķenes paņēma sveces un izgāja, lai turpinātu apstāvēšanu aukstajā ārējā telpā. Kad viņas nolika zemē gaismekļus un nometās ceļos, lai lūgtos,
Luka ieraudzīja, kā uz akmens sienām lēkā milzīgās sieviešu ēnas, melnas kā lieli briesmoņi. Tad kāda no māsām aizvēra durvis.
- Kas ar viņu notika? Luka klusu vaicāja.
- Viņa nomira miegā, saimniecības māsa atteica.
- Dievs vien zina, kas šeit norisinās! Kad māsas agri devās viņu modināt, jo viņai bija jākalpo rīta dievkalpojumā, viņa jau bija izdzisusi. Māsa bija auksta, stinga, viņas acis bija vaļā un raudzījās nekustīgi. Kas zina, ko māsa ieraudzīja vai nosapņoja vai arī kas bija ieradies viņu spīdzināt? Sieviete aši pārmeta krustu un pieskārās mazajam zelta krustiņam, kas karājās zelta ķēdē viņai pie jostas.
Saimniecības māsa pienāca Lūkam tuvāk un ieskatījās viņam acīs. Un kā ar jums? Vai galva reibst? Ir vājums?
- Būšu dzīvotājs, jauneklis sāji atteica.
- Es jūtos vārgs, Freize cerīgi ieminējās.
- Iedošu jums nedaudz vieglā ela, sieviete sacīja, tad ielēja nedaudz no krūkas un pasniedza abiem kausu. Vai jūs redzējāt savu assassin?
- Assassin, Freize atkārtoja svešo vārdu, kas parasti nozīmēja algotu arābu slepkavu.
- Lai ari kas tas bija, tas mēģināja jūs nogalināt, viņa piebilda. Un vispār ko jūs darījāt klētī?
- Es tur kaut ko meklēju, Luka izvairīgi atbildēja.
- Vai tagad aizvedīsiet mani uz turieni?
- Mums būtu jānogaida līdz saullēktam, sieviete atteica.
- Vai jums ir atslēgas?
- Es nezinu…
- Tad Freize mūs ielaidīs ar savējo.
Skatiens, ko saimniecības māsa uzmeta Freizem, bija ledains. Jums ir manas klēts atslēga?
Freize pamāja ar galvu; viņa sejā bija lasāma vainas apziņa. Tikai lai mēs tiktu pie nepieciešamākā. Lai nesagādātu jums neērtības.
- Man gan nešķiet, ka jūs jūtaties pietiekami labi, lai varētu staigāt apkārt, viņa Lūkam sacīja.
- Jūtos gan, jauneklis iebilda. Mums jāiet.
- Kāpnes ir salauztas.
- Tad dabūsim pieslienamās trepes.
Saimniecības māsa saprata, ka viņš paliks nepielūdzams. Es baidos. Godīgi sakot, es baidos turp doties.
- Saprotu. Luka aši pasmaidīja. Protams, baidāties. Pagājšnakt notika briesmu lietas, tomēr jums jāsaglabā drosme. Jūs būsiet kopā ar mums, un šoreiz mūs nepārsteigs kā muļķus. Saņemiet drosmi un nāciet!