- Vai mēs nevaram doties turp pēc saullēkta, kad būs pavisam gaišs?
- Nē, jauneklis maigi sacīja. Mums jāiet tagad.
Saimniecības māsa iekoda lūpā. Kā vēlaties, viņa
sacīja. Kā vēlaties.
Viņa izņēma lāpu no turekļa pie sienas un devās pa priekšu pāri pagalmam uz klēts telpām. Durvis bija ciet, un māsa tās atvēra, atkāpdamās, lai ļautu viņiem ienākt. Koka kāpnes joprojām atradās uz grīdas, kur bija nomestas. Freize tās pacēla un nolika vietā, pakustinot, lai pārliecinātos, ka tās stāv stingri. Šoreiz es aizslēgšu aiz mums durvis, viņš piebilda un pagrieza atslēgu.
- Ak, viņa var iziet cauri aizslēgtām durvīm! Saimniecības māsa nobijusies iesmējās. Es domāju, ka viņa spēj staigāt cauri sienām. Man šķiet, viņa var aiziet, kur vien vēlas.
- Kas? Luka noprasīja.
Sieviete paraustīja plecus. Dodieties vien augšā, es jums visu izstāstīšu. Vairs neglabāšu noslēpumus. Zem šī jumta ir nomirusi mūķene, kura bija mūsu gādībā, un jums ir pienācis laiks uzzināt visu, kas šeit ir darīts. Un jums tam jāpieliek punkts. Jums viņa jāaptur! Esmu aizgājusi par tālu, aizsargājot šo klosteri, un aizgājusi par tālu, aizstāvot šo abati. Tagad es jums visu izstāstīšu. Tomēr vispirms jums jāredz, ko viņa ir izdarījusi.
Luka piesardzīgi devās augšup pa kāpnēm. Saimniecības māsa sekoja, pacēlusi tērpa malu, lai neuzkāptu uz tās. Freize stāvēja lejā ar lāpu, apgaismodams viņiem ceļu.
Bēniņos bija tumšs, bet saimniecības māsa šķērsoja telpu un, aizgājusi līdz tālākajai sienai, atgrūda vaļā vienu durvju pusi, lai telpā ienāktu rītausmas gaisma. Lecošās saules stari pa atvērtajām durvīm ielija bēniņos un apspīdēja mirdzošo zelta vilnu, kas bija izkārta žāvēties, bet caur to sijājās zelta putekļi. Tie nokļuva uz auduma gabaliem, kuri bija izklāti uz grīdas. Telpa atgādināja dārgumu kambari ar zelta putekļiem zem kājām un zeltīto vilnu, kas karājās uz ielīkušajām auklām kā nenovērtējama veļa.
- Augstais Dievs! Luka nočukstēja. Tā patiešām ir taisnība! Zelts… Viņš paraudzījās apkārt, it kā nespētu noticēt savām acīm. Tik daudz! Tik spožs!
Māsa nopūtās. Tā tas ir. Vai esat redzējis pietiekami?
Luka noliecās un paņēma šķipsnu putekļu. Visur bija mazas tīra zelta drusciņas, kas atgādināja smilti. Cik? Cik vērts tas viss ir?
- Abate ievāc katru mēnesi pa pāris cirpumiem, saimniecības māsa sacīja. Ja viņai ļaus turpināt, tas radīs veselu bagātību.
- Cik ilgi tā jau notiek?
Sieviete aizvēra durvis, atstājot saules gaismu ārpusē, un aizbultēja tās. Kopš brīža, kad ieradās abate. Viņa pazīst šo zemi, tāpēc ka ir šeit uzaugusi; viņa to pazīst labāk nekā brālis, jo viņš tika aizsūtīts projām skoloties, bet māsa palika mājās pie tēva. Upe pieder mūsu abatijai, tā plūst mūsu mežos. Abates verdzene, būdama mauriete, zināja, kā viņas ļaudis skalo zeltu, un iemācīja māsām nostiprināt vilnu straumē, sakot, ka ūdens vilnu izmazgās. Māsām nebija ne jausmas, ko viņas dara; abates verdzene tur māsas par muļķēm. Viņa pateica, ka upei piemīt īpašas vilnu attīrošas īpašības, un māsas nenojauta neko ļaunu. Māsas nostiprina vilnu upē un atnes to šurp žāvēt; viņas nekad nav redzējušas, kā tā žūst un kā uz auduma gabaliem pakšķēdams birst zelts. Verdzene slepeni ierodas saslaucīt zelta putekļus, savāc zeltu, lai to pārdotu, un māsas ienāk, kad zelts ir projām un bēniņi tukši. Tad viņas aiznes vilnu izkārst un savērpt. Sieviete rūgti iesmējās. Dažkārt viņas brīnās, cik tā ir mīksta. Viņas acīs visas mūķenes ir muļķes. Viņa mūs visas ir pataisījusi par muļķēm.
- Vai verdzene nes naudu jums? Vai atdod to abatijai?
Saimniecības māsa pagriezās, lai dotos lejup pa kāpnēm. Un kā jūs domājat? Vai šī abatija izskatās bagāta, jo tai pieder pašai savs zelts? Vai esat redzējis manu slimnīcu? Esat redzējis jebkādas dārgas zāles? Zinu, ka esat apskatījis manu klēti. Vai mēs jums šķietam bagātas?
- Kur viņa to pārdod? Kā viņa pārdod zeltu?
Sieviete paraustīja plecus. Es nezinu; pieņemu, ka
Romā. Es par to neko nezinu. Viņa verdzeni turp sūta slepeni.
Luka mirkli vilcinājās, it kā viņam būtu vēl kas jautājams, bet tad pagriezās un devās lejup saimniecības māsai pakaļ, neņemdams vērā savainojumu plecā un sāpes kaklā. Jūs sakāt, ka abate izmanto mūķenes, lai tās skalotu zeltu, un naudu patur sev?
Viņa pamāja ar galvu. Tagad jūs to esat redzējis pats savām acīm. Un es domāju, ka abate cer pavisam slēgt klosteri. Esmu pārliecināta, ka viņa plāno šeit, mūsu laukos, atklāt zelta raktuves. Domāju, ka viņa tīšām apkauno klosteri, lai jūs ieteiktu to slēgt. Kad klostera vairs nebūs, viņa pateiks, ka viņu vairs nesaista tēva pēdējā griba. Abate atsacīsies no saviem zvērestiem, paziņos, ka šis ir viņas tēva atstātais mantojums, turpinās šeit dzīvot, palikušas ar verdzeni vienas.
- Kādēļ jūs man to nepastāstījāt agrāk? Luka noprasīja. Tad, kad es sāku izmeklēšanu. Kāpēc to noklusējāt?
- Tāpēc, ka šī vieta ir visa mana dzīve, viņa kvēli atteica. la ir bijusi kā bāka kalnā, kā patvērums sievietēm un vieta, kur kalpot Dievam. Es cerēju, ka abate iemācīsies šeit dzīvot mierā. Cerēju, ka Dievs viņu uzrunās, ka viņas aicinājums kļūs spēcīgāks. Tad cerēju, ka viņai pietiks ar to, ka iegūs šeit bagātību. Domāju varbūt viņa tiešām ir ļauna sieviete, taču mēs viņu varēsim apvaldīt. Tomēr, kopš nomira mūķene, kas bija mūsu gādībā… Saimniecības māsa apspieda šņukstu. Māsa Auguste, viena no šķīstākajām un vienkāršākajām sievietēm, kura mitusi šeit gadiem… Viņai aizlūza balss.
- Nu, tagad tas viss ir beidzies, viņa ar cieņu turpināja. Es vairs nevaru noslēpt, ko abate dara. Viņa izmanto šo Dieva mājokli, lai apslēptu savu dzīšanos pēc bagātības, un esmu pārliecināta, ka viņas verdzene pret mūķenēm izmanto burvestības. Tās redz sapņus, staigā miegā, rāda dīvainas zīmes, un nu viena ir miegā nomirusi. Dieva priekšā varu teikt, ka abate un viņas verdzene dara visu, lai mēs zaudētu prātu un viņas tiktu pie zelta.
Saimniecības māsas roka uzmeklēja krustu, kas karājās viņai pie vidukļa, un Luka redzēja, kā viņa to cieši satver, it kā tas būtu talismans.
- Saprotu, jaunais vīrietis sacīja, cik mierīgi spēdams, lai gan viņa rīkle bija izkaltusi no māņticīgām šausmām. Esmu atsūtīts šurp, lai izbeigtu šīs ķecerības un grēkus. Pats pāvests mani ir pilnvarojis izmeklēt un tiesāt. Manām acīm nekas nepaliks apslēpts. Nekas nepaliks nejautāts. Vēlāk es atkal runāšu ar abati, un, ja viņa nespēs savu rīcību paskaidrot, panākšu, ka viņa tiek atcelta no šī amata.
- Un aizsūtīta projām no šejienes?
Luka pamāja ar galvu.
- Bet zelts? Vai jūs ļausiet abatijai to paturēt, lai mēs varētu paēdināt trūcīgos un iekārtot bibliotēku? Lai mēs varētu būt bāka, kas apspīd neizglītotos?
- Jā, jauneklis sacīja. Abatijai vajadzētu paturēt tās dārgumus.
Viņš ieraudzīja, ka sievietes seja priekā iemirdzas. Nekam nav lielākas nozīmes par abatiju, viņa apgalvoja. Vai ļausiet manām māsām palikt šeit un dzīvot svēto dzīvi, kādu viņas bija dzīvojušas iepriekš? Vai iecelsiet par jauno abati krietnu sievieti, lai tā viņas izrīkotu, pār viņām valdītu un viņas vadītu?
- Es nodošu klosteri brāļu dominikāņu pārraudzībā, Luka izlēma. Viņi skalos no upes zeltu un uzturēs abatiju. Šis nams vairs nekalpo Dievam, jo tas ir izmantots, lai slepeni nodarbotos ar nelāgām lietām. Es to nodošu vīriešu uzraudzībā, un nekādas abates vispār nebūs. Zelts tiks atdots Dievam, abatija brāļiem.