Saimniecības māsai izlauzās drebelīga nopūta, un viņa paslēpa seju plaukstās. Luka pastiepa roku, lai viņu nomierinātu, un tikai Freizes brīdinošais skatiens atgādināja, ka šī sieviete joprojām kalpo Baznīcai un viņš nedrīkst tai pieskarties.
- Ko jūs iesāksiet? Luka mierīgi vaicāja.
- Nezinu. Visa mana dzīve ir pavadīta šeit. Kalpošu kā saimniecības māsa, līdz mēs nonāksim brāļu pārvaldībā. Pirmos mēnešus viņiem mani vajadzēs neviens, izņemot mani, nezina, kā šī vieta tiek vadīta. Pēc tam, iespējams, lūgšu atļauju iestāties citā ordenī. Man patiktu tāds ordenis, kas būtu savrupāks un mierīgāks. Šīs dienas ir bijušas briesmīgas. Gribu doties uz tādu ordeni, kurā zvēresti tiek ievēroti stingrāk.
- Kā ar nabadzību? Freize uz labu laimi iejautājās. Vai gribat dzīvot nabadzībā?
Sieviete pamāja ar galvu. Gribu dzīvot ordenī, kurš ievēro rīkojumus, ordenī, kurā valda lielāka pieticība. Zināt, ka mēs savos bēniņos glabājam veselu bagātību zelta… Nezināt, ko abate dara vai ir nodomājusi darīt, baidīties, ka viņa kalpo pašam velnam… Tas viss mocīja manu sirdsapziņu.
Zvans, atbalsojoties rīta gaisā, noskandināja uzaicinājumu uz kapelu. Rīta dievkalpojums, viņa sacīja. Man jādodas uz baznīcu. Māsām mani jāredz tur.
- Mēs arī iesim, Luka sacīja.
Viņi aizvēra klēts durvis un aizslēdza tās aiz sevis. Lūkam noraugoties, saimniecības māsa pagriezās pret Freizi un pastiepa roku pēc atslēgas. Luka pasmaidīja par viņas rāmo pašcieņu. Kamēr Freize taustījās pa kabatām, izrādīdams, ka meklē, un tad viņai negribīgi pasniedza atslēgu, sieviete mierīgi stāvēja. Pateicos, saimniecības māsa sacīja. Ja jums kas vajadzīgs no abatijas apcirkņiem, varat nākt pie manis.
Freize komiski paklanījās, kā atzīdams viņas pārākumu. Sieviete pagriezās pret Luku. Es varētu būt jaunā abate, viņa klusām ierunājās. Jūs varētu mani ieteikt šim amatam. Manās rokās abatija būtu drošībā.
Pirms jauneklis paspēja atbildēt, sieviete paskatījās uz slimnīcas logiem viņam aiz muguras, pēkšņi apstājās un uzlika roku Lūkam uz piedurknes. Viņš uzreiz sastinga, skaudri aptverot, ka māsa viņam ir pieskārusies. Freize aizmugurē apstājās. Saimniecības māsa pielika pie lūpām pirkstu, dodama zīmi klusēt, un lēnām norādīja uz priekšu, uz kapliču, kas atradās blakus slimnīcai. Cauri slēģu līstītēm vīdēja maza gaismiņa, un viņi ieraudzīja tur kādu kustamies.
- Kas tur ir? Luka nočukstēja. Kas ir tur iekšā?
- Gaismai vajadzētu būt aizklātai, un mūķenēm apstāvēšanā būtu jāizturas klusu un nekustīgi, saimniecības māsa tikko sadzirdami izdvesa. Taču tur kāds kustas.
- Varbūt tās ir māsas, kuras mazgā aizgājēju? Luka jautāja.
- Viņām jau būtu vajadzējis pabeigt darbu.
Visi trīs klusām pārgāja pāri pagalmam un palūkojās pa atvērtajām durvīm uz slimnīcu. Durvis, kuras veda no slimnīcas palātas uz kapliču, bija cieši noslēgtas. Saimniecības māsa atkāpās^jt kā būtu pārāk izbijusies, lai dotos tālāk.
- Vai ir kāds cits ceļš, kā tur iekļūt?
- Trūcīgo zārki tiek nesti laukā pa aizmugurējām durvīm, viņa nočukstēja. Tās varētu būt atbultētas.
Visi žigli šķērsoja staļļu pagalmiņu un piegāja pie divvērtņu durvīm, kas veda uz kapliču un bija pietiekami lielas, lai pa tām varētu izkļūt zirgs ar ratiem. Durvīm priekšā bija aizšauts resns baļķis. Abi jaunie vīrieši bez skaņas izcēla baļķi no padziļinājumiem. Durvis palika aizvērtas, turoties ciet tikai ar savu svaru. Freize paņēma dakšas, kas stāvēja pie blakussienas, lai vajadzības gadījumā liktu tās lietā, bet Luka pieliecās un no maksts zābakā izvilka savu dunci.
- Kad es teikšu, ātri veriet durvis vaļā, viņš sacīja saimniecības māsai. Sieviete pamāja ar galvu; viņas seja bija tikpat balta kā plīvurs.
- Tagad!
Saimniecības māsa atrāva durvis, abi jaunie vīrieši, turēdami gatavībā ieročus, iebrāzās telpā un aiz šausmām atsprāga atpakaļ.
Viņu acīm pavērās aina no nakts murga tā atgādināja lopkautuvi, kur miesnieks un viņa zellis darbojas pie svaigi kauta ķermeņa. Tomēr šeit bija krietni ļaunāk. Tas nebija miesnieks, un uz plāksnēm negulēja dzīvnieks. Abate bija savā brūnajā darba tērpā, galvā uzsējusi lakatu, un Išraka savā parastajā melnajā ģērbā, aplikusi baltu priekšautu. Abas meitenes, uzlocījušas piedurknes līdz elkoņiem un notriepušās ar asinīm, stāvēja, noliekušās pār māsas Augustes nedzīvo ķermeni. Išraka turēja rokās nazi un ķidāja mirušo meiteni. Mūķenes, kam bija jāvāķī pie mirušās, nekur nebija redzamas. Kad vīrieši iebrāzās iekšā, abas jaunās sievietes pacēla skatienus un sastinga; nazis palika gaisā virs mirušās mūķenes vēdera. Asinis bija uz sieviešu priekšautiem, uz gultas; asinis bija uz viņu abu plaukstām.
- Atkāpieties! Luka pavēlēja; no milzīgā pārsteiguma viņa balss skanēja ledaini. Jauneklis norādīja ar dunci uz Išraku, kura skatījās uz abati, gaidot viņas pavēli. Freize pacēla dakšas, it kā grasītos meiteni uzdurt uz zariem.
- Atkāpieties no tā ķermeņa, un neviens necietīs, Luka sacīja. Izbeidziet to lai kas būtu tas, ko jūs darāt! Viņš nespēja piespiest sevi paskatīties un nevarēja atrast īstos vārdus, kā to nosaukt. Ejiet nost un nostājieties pie sienas!
Jauneklis dzirdēja, kā aiz viņa telpā ienāk saimniecības māsa un šausmās noelšas, ieraudzīdama lopkautuvi, kas pavērās acu priekšā. Žēlīgais Dievs! Viņa sagrīļojās, un Luka dzirdēja viņu atslīgstam pret sienu un norīstāmies.
- Dabūjiet virvi, Freize saimniecības māsai sacīja, nepagriezis galvu. Dabūjiet divas virves. Un atvediet brāli Pēteri!
Sieviete apslāpēja nelabumu. Ko jūs, Dieva vārdā, darāt? Abates kundze, atbildiet man! Ko jūs ar viņu darāt?
- Ejiet! Luka norīkoja. Ejiet taču!
Viņi dzirdēja saimniecības māsas skrejošos soļus pāri bruģētajam staļļu pagalmam. Tad abate pacēla acis uz Luku. Es varu paskaidrot, viņa ierunājās.
Jauneklis, sakampis dunci, pamāja. Šo ainu nekas nevarēja izskaidrot. Nevarēja izskaidrot līdz elkoņiem uzrotītās piedurknes un meitenes rokas, notrieptas ar mirušās mūķenes asinīm.
- Esmu pārliecināta, ka šī sieviete ir noindēta, abate turpināja. Mana draudzene ir ārste…
- Tas nevar būt, Freize klusām sacīja.
- Tā ir, abate nepiekāpās. Mēs… mēs nospriedām atgriezt vaļā viņas vēderu un apskatīties, kas viņai iebarots.
- Viņas to ēda. No durvīm atskanēja saimniecības māsas drebošā balss. Viņa ienāca telpā. Sievietei sekoja nobālējušais brālis Pēteris. Viņas abas to ēda sātaniskajā mesā. Viņas ēda māsas Augustes ķermeni! Paskatieties uz asinīm, ar ko klātas viņu rokas! Viņas dzēra māsas asinis! Abate ir pārgājusi sātana kalpībā un kopā ar savu verdzeni notur mesu velnam uz mūsu svētītās zemes!
Luka nodrebēja un pārmeta krustu. Brālis Pēteris pagājās pretim verdzenei, sev priekšā izstiepis virvi. Noliec nazi un izstiep rokas, viņš sacīja. Padodies! Dieva vārdā es pavēlu tev, dēmon vai sieviete, vai kritušais eņģeli, padoties!
Nenovērsdamās no Freizes ciešā skatiena, Išraka nolika nazi uz gultas līdzās mirušajai mūķenei un tad negaidot metās uz durvīm, kas veda uz tukšo slimnīcu. Viņa atrāva vaļā durvis un izšāvās laukā; abate sekoja viņai pa pēdām. Luka un Freize metās abām jaunajām sievietēm pakaļ. Išraka turējās priekšā. Viņa skrēja pāri pagalmam uz galvenajiem vārtiem.