Abas jaunās sievietes pagrabā bija tītas tādā tumsā, it kā jau gulētu kapā. Viņas jutās tā, it kā būtu apraktas dzīvas. Meitenes mirkšķināja un sasprindzināja acis, tomēr neko nespēja saskatīt.
- Es tevi neredzu, Izolde sacīja; viņas balsi ieskanējās šņuksts.
- Es gan tevi redzu, no piķa melnās tumsas atskanēja nesatricināma atbilde. Un jebkurā gadījumā vienmēr jūtu, kad esi līdzās.
- Mums jāsazinās ar izmeklētāju. Jāatrod veids, kā ar viņu parunāt.
- Zinu.
- Viņi atvedīs manu brāli. Viņš mums liks atbildēt tiesas priekšā.
Išraka klusēja.
- Išraka, man vajadzētu būt pārliecinātai, ka brālis mani uzklausīs, noticēs manis sacītajam un mani atbrīvos. Tomēr man arvien vairāk un vairāk šķiet, ka viņš mani ir nodevis. Viņš iedrošināja princi atnākt uz manu istabu un neatstāja man citu iespēju kā vien doties šurp un kļūt par abati. Un ja nu viņš visu laiku ir centies padzīt mani no mājām? Ja nu viņš ir mēģinājis mani iznīcināt?
- Man tā šķiet, otra meitene noteikti sacīja. Tas patiešām tā varētu būt.
Kamēr Izolde apsvēra šo domu, brīdi valdīja klusums. Kā viņš varēja būt tik melīgs? Kā spēja būt tik ļauns?
Išraka paraustīja plecus, un važas nodžinkstēja.
- Ko mēs iesāksim? Izolde bezcerīgi vaicāja.
- Cst!
- Cst? Kāpēc? Ko tu dari?
- Es vēlos…
- Išraka, mums vajadzīgs plāns; vēlēšanās mūs neglābs.
Luka bija domājis, ka no sāpēm kaklā un plecos grozīsies no viena sāna uz otru, bet, tiklīdz zābaki bija novilkti un galva nolikta uz spilvena, jauneklis iegrima dziļā miegā. Gandrīz uzreiz viņš sāka sapņot.
Ļauj man vēlēties. Tā ir dziļa vēlēšanās. Un ta varētu mūs izglābt.
Sapnī Luka redzēja, ka atkal dzenas pakaļ abatei un tā viņu viegli apsteidz. Zeme zem kājām mainījās: no pagalma bruģa tā pārvērtās par meža zemsegu, un lapas čabēja kā rudenī. Luka ieraudzīja, ka tās bijušas iemērktas zeltā un viņš skrien pa zelta mežu. Abate joprojām turējās viņam priekšā, te pazuzdama, te parādīdamās starp zelta koku stumbriem. Viņa traucās garām krūmiem, kuri bija klāti ar zeltu kā sarmu. Pēkšņi jauneklim izdevās paātrināt skrējienu, un viņš metās meitenei virsū kā kalnu lauva briedim un satvēra viņu ap vidukli, lai nogāztu zemē. Bet brīdī, kad meitene krita, viņa Lūkas rokās pagriezās un jauneklis ieraudzīja, ka viņa smaida, it kā alktu, it kā jau no paša sākuma būtu vēlējusies, lai viņš viņu noķer un tur pēdu pie pēdas, kāju pie kājas; lai viņa spēcīgais, jaunais augums kļaujas pie viņas lokanā, slaidā stāva; lai jauneklis raudzītos viņai acīs; lai abu sejas atrodas pietiekami tuvu skūpstam. Viņam apkārt vijās meitenes biezo, gaišo matu klājiens, un jauneklis atkal sajuta reibinošo rožūdens smaržu. Abates acis bija tumšas, tik tumšas… Viņam bija licies,
ka tās ir zilas. Luka paskatījās vēlreiz, tomēr meitenes acīs zils bija tikai šaurs ietvars ap tumšo zīlīti. Viņas zīlītes bija tik ieplestas, ka acis neizskatījās zilas, bet gan melnas. Lūkas galvā ieskanējās vārdi "daiļa dāma", un viņš nodomāja: "Jā, viņa ir daiļa dāma."
"Bella donna." Luka sadzirdēja šos vārdus latīņu valodā, un tā bija abates verdzene, kas ar savu svešādo svešzemju akcentu dīvainā neatlaidībā atkārtoja: "Bella donna! Luka, klausies! Bella donna!"
Kad Luka uzrāvās no sapņa un satvēra sāpošo galvu, durvis uz viesu istabu atvērās.
- Tas esmu tikai es, sacīja Freize un ar joni ienāca telpā, no krūkas izšļakstinādams uzsildītu vieglo elu. Rokā viņš turēja krūzi un paplāti ar maizi, gaļu un sieru.
- Pie visiem svētajiem, Freize! Priecājos, ka mani pamodināji. Man nupat rādījās ārkārtīgi savāds sapnis.
- Man arī, Freize sacīja. Visu nakti sapņoju, ka vācu ogas no krūma kā čigāns.
- Es redzēju sapnī skaistu sievieti un dzirdēju vārdus bella donna.
Freize uzreiz iedziedājās:
Bella donna, man savu mīlu sniedz;
Bella donna, virs galvas zvaigznes mirdz…
- Ko? Luka nosēdās pie galda un ļāva, lai kalps saliek viņam priekšā ēdienu.
- Tā ir dziesma, pazīstama dziesma. Vai tad klosterī jūs to nekad nedzirdējāt?
- Mēs mūždien dziedājām tikai himnas un psalmus baznīcā, Luka viņam atgādināja. Ne jau mīlas dziesmas virtuvē kā tu.
- Lai vai kā, pagājušo vasaru to dziedāja ikviens. Bella donna daiļā dāma.
Luka nogrieza šķēli gaļas no gurna gabala, domīgi sakošļāja to un iedzēra trīs lielus malkus vieglā ela. Vārdi bella donna nozīmē ari ko citu, viņš sacīja. Tā nav tikai daiļa dāma. Tas ir augs, krūms.
Freize iebelza sev pa galvu. Tas ir augs no mana sapņa! Es sapņoju, ka stāvu pie krūma un meklēju ogas, melnas ogas. Tomēr, lai gan es meklēju kazenes vai dzeloņplūmes, vai plūškoka ogas, varēju atrast vienīgi naktenes… nāvējošās naktenes melnās ogas.
Luka piecēlās kājās, rokā paņēmis biezu maizes riku. Tā ir inde, viņš sacīja. Abate teica viņas esot pārliecinātas, ka mūķene ir noindēta. Viņas esot atgriezušas vaļā māsas vēderu, lai redzētu, ko tā apēdusi, kas atrodas tai vēderā.
- Tā ir apreibinoša zāle, Freize turpināja. To izmanto moku kambaros, lai piespiestu cilvēkus runāt, lai novestu viņus līdz ārprātam. Tā izraisa trakākos murgus, tā var likt… Viņš aprāvās.
- Tā var likt veselam sieviešu klosterim zaudēt prātu, Luka viņa vietā pabeidza. Tā varētu viņām izraisīt vīzijas un likt staigāt miegā sapņot un iztēloties to, kā nav. Un, ja to iedod par daudz… tā nonāvē.
Nebilduši vairs ne vārda, abi jaunie vīrieši piegāja pie viesu namiņa durvīm un ašā solī devās uz slimnīcu. Priekšpagalma vidū laicīgās māsas krāva divas milzīgas malkas kaudzes, it kā taisītos kurināt ugunskurus. Freize apstājās, bet Luka pagāja sievietēm garām, neuzmetis tām ne skatiena. Viņš bija pilnībā pievērsies slimnīcai, kur caur vaļējiem logiem varēja saskatīt, kā māsas kopējas staigā šurpu turpu, lai visu savestu kārtībā. Luka ienāca pa atvērtajām durvīm un izbrīnā palūkojās apkārt.
Viss bija tik tīrs un kārtīgs, it kā nekas ļauns tur nebūtu noticis. Durvis uz kapliču bija vaļā, un mirušās mūķenes ķermenis aiznests prom, sveces un kvēpināmie trauki aizvākti. Pusducis gyļtu bija pārklātas ar tīriem, vienkāršiem palagiem. Balsinātās sienas vidū karājās krusts. Kamēr Luka apmulsis tur tā stāvēja, ienāca mūķene, rokā turēdama krūku ar ūdeni, kas bija pietecināts no sūkņa. Viņa ielēja ūdeni bļodā un nometās uz ceļiem, lai izberztu grīdu.
- Kur ir tās māsas līķis, kura nomira? Luka vaicāja. Tukšajā, klusajā telpā viņa balss izskanēja pārāk skaļi. Mūķene iztaisnojās un atbildēja: Viņa guļ kapelā. Saimniecības māsa pati aizvēra zārku, aiznagloja to un pavēlēja, lai apstāvēšana notiktu kapelā. Vai man jūs aizvest uz lūgšanu?
Jauneklis pamāja ar galvu. Pilnīgajā telpas atjaunošanā slēpās kas baismīgs. Viņš tik tikko spēja noticēt, ka bija iebrāzies pa tām durvīm, pieķēris abati un viņas verdzeni, notriecis abati gar zemi un aizsūtījis abas sievietes, saslēgtas važās, uz pagrabu, kuram nebija logu. Viņš nespēja noticēt, ka bija redzējis tās rakņājamies pa mirušās mūķenes ķermeni, notriepušās ar asinīm līdz elkoņiem.
- Saimniecības māsa sacīja, ka māsai Augustei jāguļ uz svētītās zemes Lukretili kapelā, mūķene ieteicās, dodamies Lūkam pa priekšu laukā no slimnīcas. Gan apstāvēšanā, gan bērēs. Lords Lukretili atvedīs īpašus līķratus un aizvedīs māsu, lai tā nakti nogulētu pils kapelā. Tad māsu apglabās mūsu kapsētā. Lai Dievs mielo viņas dvēseli!