Kad viņi gāja garām malkas krāvumiem, Freize panāca Luku. Tie ir sārti, viņš ar lūpu kaktiņu sacīja. Sārti divām raganām. Lords Lukretili ir ceļā, lai spriestu tiesu, taču izskatās, ka ir jau izlemts, kāds būs spriedums, un viss tiek gatavots soda izpildei. Tie ir stabi un malka raganu dedzināšanai.
Luka satriekts apcirtās apkārt. Nē!
Freize drūmu seju pamāja ar galvu. Kādēļ gan ne? Mēs paši redzējām, ko viņas dara. Nav nekādu šaubu, ka viņas bija iesaistījušās burvestībās, sātaniskā mesā vai arī līķa sagriešanā. Jebkurā gadījumā tas ir noziegums, kas sodāms ar nāvi. Bet es teikšu, ka jūsu saimniecības māsa ar sagatavošanās darbiem nekavējas. Abi sārti ir gatavi, pirms vēl tiesa vispār ir sākusies.
Gaidošā mūķene padauzīja ar kāju pret zemi. Luka atkal pievērsās viņai. Kam paredzētas šīs malkas kaudzes?
- Es domāju, ka mēs pārdodam malku, viņa atteica. Saimniecības māsa pavēlēja laicīgajām māsām, lai tās sakrauj divas šādas grēdas. Vai tagad drīkstu jūs pavadīt uz kapelu? Man jāatgriežas slimnīcā un jāizmazgā grīda.
- Jā, piedodiet, ka esmu jūs aizkavējis.
Luka un Freize sekoja viņai garām refektorijam caur krustejām uz kapelu. Tiklīdz mūķene atstūma vaļā smagās koka durvis, viņi izdzirdēja, kā māsas, kuras apstāvēja nelaiķi, klusi un melodiski kaut ko skandē. Mirkšķinādami acis, jo tumsā nevarēja neko saskatīt, viņi lēnām devās uz priekšu pa eju, līdz ieraudzīja, ka laukums altāra priekšā ir pārklāts ar sniegbaltu drānu un uz tās novietots svaigi tēsts, vienkāršs koka zārks ar cieši aiznaglotu vāku.
To redzot, Luka saviebās. Mums jāapskata līķis, viņš nočukstēja. Tas ir vienīgais ceļš, kā varam uzzināt, vai viņa tika noindēta.
- Tad labāk to dariet jūs, nevis es, Freize skarbi atteica. Es negribētu saimniecības māsai stāstīt, ka atvēru svētītu zārku, jo man rādījās jokains sapnis.
- Mums ir jāzina!
- Viņa negribēs, lai kāds ierauga līķi, Freize atčukstēja. Māsa bija šausmīgi sagraizīta. Un, ja tās raganas ēda viņas miesu, tad nabaga meitene, lai Dievs viņai palīdz, brīdī, kad mēs atvērsim zārku, asiņos. Saimniecības māsa negribēs, ka mūķenes to uzzina.
- Mums būs jādabū priestera atļauja, Luka izlēma. Būs labāk, ja prasīsim viņam, nevis saimniecības māsai. Iesniegsim viņam rakstisku lūgumu. Pēteris to var uzrakstīt.
Viņi pakāpās atpakaļ un paraudzījās uz priesteri. Viņš turēja rokās smagu sudraba kvēpināmo trauku un visapkārt zārkam kūpināja vīraku. Kad gaiss no spēcīgās smaržas kļuva smacīgs, priesteris vienai no mūķenēm pasniedza trauku un tad no citas paņēma svētīto ūdeni un apslacināja zārku. Tad priesteris piegāja pie altāra un, pagriezis visiem muguru, pacēla rokas lūgšanā par aizgājušo māsu.
Abi jaunie vīrieši paklanījās pret altāri, pārmeta krustu un klusām izgāja no baznīcas. Pēkšņi no staļļa pagalma atskanēja kņada: ierikšoja vairāki zirgi, un tika atvērti lielie vārti.
- Lords Lukretili, Luka uzminēja un platiem soļiem atgriezās pagalmā.
Lords, abatijas patrons, sēdēja uz milzīga, melna karazirga, kas kārpīja zemi, tā dzelzs pakavi pret bruģi šķīla dzirksteles. Kamēr Luka skatījās, lords Lukretili pasvieda sarkanās ādas pavadu savam pāžam un viegli izlēca no segliem. Pie viņa piegāja saimniecības māsa, pakniksēja un tad palika mierīgi stāvam, rokas paslēpusi garajās piedurknēs, noliekusi galvu; seju atturīgi aizklāja kapuce.
Sekojot lordam Lukretili, iekšpagalmā iejāja pusducis vīru lorda ietērpā ar izšūtu olīvu zaru, kam pārlikts zobens, tā vēstot, ka tērpa nēsātājs ir miermīlīgs krustnešu pēctecis. Jāšus uz ziigiem ieradās trīs vai četri rakstveži drūmām sejām; tiem sekoja Lukretili abats ar savu priesteru svītu.
Kad viri nolēca no zirgiem, Luka paspēra soli uz priekšu.
- Jūs noteikti esat Luka Vero. Priecājos, ka esat šeit, lords Lukretili laipni ierunājās. Es esmu Džordžo, lords Lukretili. Šis ir mans abats. Viņš spriedīs tiesu kopā ar mani. Kā noprotu, jūs šeit turpināt izmeklēšanu?
- Tā ir, Luka sacīja. Atvainojiet, bet man jādodas uz viesu namu. Meklēju savu rakstvedi.
Lords Lukretili iejaucās. Atved izmeklētāja rakstvedi, viņš pavēlēja pāžam, kurš skriešus metās uz /iesu namiņu. Lords no jauna pagriezās pret Luku. Man stāstīja, ka tas bijāt jūs, kas apcietināja abati un viņas /erdzeni.
- Viņa māsu, Freize aiz muguras izdvesa. Es gan /arētu piebilst, ka viņš neizskatās visai sarūgtināts.
- Es pats, mans rakstvedis brālis Pēteris un mans kalps Freize kopā ar saimniecības māsu, Luka apstiprināja. Brālis Pēteris ar manu kalpu ieslēdza abas sievietes vārtsarga namiņa pagrabā.
- Mēs noturēsim tiesu vārtsarga namiņa pirmā stāva telpā, lords Lukretili izlēma. Tā viņas varēs uzvest augšā pa kāpnēm un mēs to visu varēsim nokārtot, neiesaistot klostera māsas.
- Man arī tā patiktu labāk, saimniecības māsa piekrita. Jo mazāk būs ļaužu, kas viņas redzēs un par to visu zinās, jo labāk.
Lords pamāja ar galvu. Tas apkauno mūs visus, viņš sacīja. Dievs vien zina, ko mans tēvs būtu par to domājis. Tādēļ izdarīsim to un aizmirsīsim.
Divi melni zirgi ievilka ratus pagalmā un apstājās, lai pagaidītu. Zārkam, lords Lūkam paskaidroja. Pievērsies saimniecības māsai, viņš sacīja: Vai pieskatīsiet, lai tas tiek iecelts iekšā un vīri to aizved uz manu kapelu?
Saimniecības māsa pamāja ar galvu, tad pagriezās un devās pa priekšu uz vārtsarga namiņa telpu, kur noskatījās, kā rakstveži novieto garu galdu un krēslus lordam Lukretili, abatam, Lūkam un brālim Pēterim. Kamēr viņi sagatavoja telpu, Luka piegāja pie lorda. Domāju, ka mums jāatver zārks, pirms māsa Auguste tiek apglabāta, viņš klusām sacīja. Man žēl to teikt, bet mani māc aizdomas, ka māsa tika noindēta.
- Noindēta?
Luka piekrītoši pamāja.
Lords satriekts pašūpoja galvu. Lai Dievs mielo viņas dvēseli un piedod manai māsai viņas grēkus! Tomēr mēs nevaram zārku atvērt šeit. Tas pārāk satrauks mūķenes. Atnāciet šovakar uz manu pili, un mēs to izdarīsim paši manā kapelā. Pa to laiku nopratināsim abati un viņas verdzeni.
- Viņas neatbildēs, Luka ar pārliecību sacīja. Kad es pratināju verdzeni, viņa trijās valodās apgalvoja, ka esot mēma.
Lords īsi iesmējās. Es domāju, viņas var piespiest atbildēt. Jūs esat Baznīcas izmeklētājs, un jums ir tiesības izmantot moku ratu un spiedni; varat tām nolaist asinis. Tās ir tikai jaunas meitenes, tukšas un vājas kā jau visas sievietes. Jūs redzēsiet, ka viņas atbildēs uz jūsu jautājumiem, pirms vēl tiks izgrieztas viņu locītavas. Viņas ierunāsies drīzāk, nekā uz viņu krūtīm tiks sakrauti laukakmeņi. Es jums varu apsolīt, ka mana māsa pateiks jebko, pirms vēl viņai uz sejas uzliks dēles.
Luka nobālēja. Tā es izmeklēšanu neveicu. Es nekad neesmu… viņš iesāka. Es nekad nevarētu…
Vecākais vīrietis maigi uzlika roku jauneklim uz pleca. Es to paveikšu jūsu vietā, viņš sacīja. Jūs cīnīsieties par viņu dvēselēm, līdz viņu velnišķais lepnums tiks salauzts un viņas raudās, lai atzītos. Esmu redzējis, kā tas tiek darīts, tas ir viegli paveicams. Jūs varat man uzticēt sagatavot šīs sievietes viņu atzīšanās runai.
- Es nevaru pieļaut… Lūkam aizžņaudzās rīkle.
- Telpa ir sagatavota jūsu augstībai. No vārtsarga namiņa iznāca saimniecības māsa un nostājās malā, bet lords, vairs nebildis ne vārda, iegāja iekšā. Viņš apsēdās aiz galda, kur viņam bija nolikts milzīgs krēsls, kas līdzinājās tronim. Abats ieņēma vietu pa kreisi no lorda. Luka apsēdās labajā pusē, rakstvedis vienā galda galā un brālis Pēteris otrā. Kad visi bija apsēdušies, lords Lukretili pavēlēja aizslēgt durvis uz pagalmu, un Luka ieraudzīja Freizes bažīgo seju lūram iekšā. Tad lords Lukretili ierunājās: Abata kungs, vai svētīsiet šo darbu, kas mums šodien jāpaveic?