Abats pievēra acis, un sakrustoja rokas virs izblīdušā vēdera. Debesu Tēvs^ svēti darbu, kas šodien te darāms! Lai šī abatija tiek attīrīta un šķīstīta no grēka un atgriežas pie Dieva un vīrieša noteiktās kārtības! Lai šīs sievietes saprot savus grēkus un attīra sirdis ar grēku nožēlu, un lai mēs, viņu tiesneši, esam taisnīgi savās dusmās! Lai mēs Tev sniedzam lāpu viņu sadedzināšanai, Kungs, vienmēr paturot prātā, ka tā ir ne mūsu, bet vienīgi Tava atriebe! Āmen!
Āmen! lords Lukretili apstiprināja. Viņš pamāja diviem priesteriem, kuri stāvēja sardzē pie ārējām durvīm. Vediet viņas augšā.
Brālis Pēteris piecēlās kājās. Freizem ir važu atslēga, viņš sacīja. Brālis Pēteris atvēra durvis, lai paņemtu atslēgu riņķi no Freizes, kurš mīdījās uz sliekšņa. Vīri, kas atradās tiesas telpā, varēja saskatīt staļļa pagalmu, kurā drūzmējās ziņkāres pilnas sejas. Brālis Pēteris aizslēdza durvis uz āru, pagājās uz priekšu un atvēra lūkas durvis, kas bija ierīkotas grīdas dēļos. Kad brālis Pēteris palūkojās lejup tumšajā pagrabtelpā, visi pieklusa. Pret vārtsardzes namiņa istabas sienu bija atslietas rupjas koka kāpnes. Viens no priesteriem tās pacēla un nolaida tumšajā alā. Visi aizturēja elpu. Dziļajā tumsā, kas valdīja apakšā, jautās kaut kas draudošs gandriz it kā tā būtu aka un sievietes, kuras atradās dziļi lejā, būtu nogrimušas tintes melnajos ūdeņos. Brālis Pēteris pasniedza atslēgas Lūkam, un visi paraudzījās uz viņu. Bija skaidrs visi gaidīja, ka tieši Luka dosies lejup, tumsā, un uzvedīs sievietes augšā.
Luka atskārta, ka viņam metas vēsi iespējams, no saltās gaisa pūsmas, kas nāca no dziļi lejā esošās bezlogu telpas. Viņš iedomājās par abām jaunajām sievietēm, kuras atradās lejā, pieķēdētas pie mitrajām sienām, un gaidīja spriedumu tumsā plati ieplestām, stiklainām acīm. Jauneklim atausa atmiņā melnais, blāvais mirušās mūķenes skatiens, un viņš nodomāja, ka varbūt ari abate un viņas mauru verdzene ir apreibinātas un redz halucinācijas. Iedomādamies par meiteņu tumšajām acīm, kas spīd tumsā kā gaidošu žurku redzokļi, Luka piecēlās kājās, nolēmis vēl pakavēties. Es dabūšu lāpu, viņš sacīja un izgāja ieejas pagalmā.
Ticis ārpusē, skaidrajā gaisā, Luka lika vienam no lorda kalpiem aizskriet pēc gaismekļa. Vīrs atgriezās ar vienu no refektorija sienas svečturiem, kas spoži dega. Luka to satvēra un iegāja atpakaļ vārtsardzes namiņā, jūtoties tā, it kā gatavotos doties iekšā mūžsenā alā, lai aci pret aci sastaptos ar kādu briesmoni.
Uzkāpis uz pirmā pakāpiena, Luka augstu pacēla lāpu. Viņam nācās kāpt atmuguriski, un viņš nespēja nelūkoties atpakaļ pār plecu un lejā zem kājām, cenzdamies saskatīt, kas viņu sagaida tumsā.
- Uzmanieties! asi uzsauca brālis Pēteris; viņa balsī skanēja brīdinājums.
- No kā gan? Luka nepacietīgi attrauca, slēpdams pats savas bailes. Vēl divi pakāpieni, un viņš ieraudzīja, ka sienas ir melnas un spīdīgas no mikluma. Sievietes būs pārsalušas, pieķēdētas šeit lejā, tumsā. Vēl pēc diviem soļiem jauneklis saskatīja mazu gaismas laukumiņu kāpņu lejasgalā, pats savu lēkājošo ēnu uz sienas un kāpņu ēnu, kas kā melna, iegravēta līnija stiepās lejup nebūtībā. Nu viņš jau atradās uz pēdējā pakāpiena. Vienu roku drošības dēļ atstājis uz raupjā koka, Luka pagriezās un paskatījās.apkārt.
Nekā.
Tur nekā nebija.
Tur neviena nebija.
Luka pašūpoja gaismas kūli sev priekšā; uz akmens grīdas nebija nekā, un tumšo sienu, kas atradās sešus soļus uz abām pusēm no viņa, veidoja tikai kails, melns akmens. Pagrabs bija tukšs. Sieviešu šeit nebija.
Luka izbrīnā iekliedzās un pacēla lāpu augstāk, raugoties visapkārt. Uz mirkli viņu pārņēma bailes, ka sievietes pēkšņi brāzīsies pie viņa no tumsas abas atsvabinājušās metīsies viņam virsū kā tumši velni. Taču tur neviena nebija. Viņa skatienu piesaistīja metāla spīdums uz grīdas.
- Kas ir? No augšas lejup raudzījās brālis Pēteris. Kas noticis?
Luka pacēla lāpu augstu, tā ka gaismas stari viņam visapkārt caururba apaļās telpas tumsu. Nu viņš ieraudzīja zemē gulošās kāju un roku važas, joprojām droši saslēgtas, joprojām cieši pieķēdētas pie sienas, neskartas un nebojātas. Bet no abates un mauru meitenes nebija ne vēsts.
- Burvestība! iešņācās lords Lukretili, lūkodamies lejup uz Luku; lorda seja bija balta kā palags. Lai Dievs mūs pasargā no tām! Viņš pārmeta krustu, noskūpstīja īkšķa nagu un no jauna pārkrustījās. Vai važas nav salauztas?
- Nē. Luka paspēra tās ar kāju, un važas nograbēja, tomēr vaļā neatsprāga.
- Es pats tās saslēdzu, neko nepareizi neizdarīju, brālis Pēteris sacīja, notrausies lejā pa kāpnēm, un trīcēdams pārbaudīja ķēdes pie sienas.
Luka pastūma lāpu Pēterim un, pakļāvies bailēm tikt iesprostotam tumšajā pagrabā, no kura tik noslēpumainā kārtā bija izgaisušas abas sievietes, rāpās augšup pa kāpnēm pretī gaismai. Lords Lukretili saņēma Lūkas roku un, uzvilcis augšā no pēdējiem pakāpieniem, paturēja jaunekļa roku savējā. Luka apjauta, ka viņa plauksta lorda siltajā tvērienā ir ledusauksta, un viņu pārņēma atvieglojums, jūtot cilvēka pieskārienu.
- Nezaudējiet dūšu, izmeklētāj, lords Lukretili sacīja. Šie ir tumši un baisi laiki. Tā noteikti ir burvestība. Nekas cits. Mana māsa ir ragana. Esmu viņu zaudējis sātanam.
- Kur viņas varētu būt pazudušas? Luka vaicāja vecākajam vīrietim.
- Jebkur, kur vien vēlas, ja jau spējušas atsvabināties no aizslēgtām ķēdēm un noslēgta pagraba. Viņas varētu atrasties jebkur uz šīs pasaules vai aiz tās.
No tumsas iznāca brālis Pēteris, rokā turēdams lāpu. Izskatījās, ka viņš iznirst no akas un aiz viņa sakļaujas tumšie ūdeņi. Brālis Pēteris aizvēra lūku un aizšāva bultu, it kā baidītos no dziļās tumsas zem kājām. Ko mēs tagad iesāksim? viņš jautāja Lūkam.
Luka, neziņā vilcinādamies, pameta skatienu uz lordu Lukretili, kurš mierīgi uzņēmās vadību. Sarīkosim pakaļdzīšanos, izsludinot viņas par raganām, tomēr neceru, ka viņas atradīsim, lords teica. Manas māsas prombūtnes laikā es pasludināšu viņu par mirušu. Viņš aizgrieza galvu, lai apslēptu skumjas. Es pat nevaru pasūtīt viņas dvēseles aizlūgumu… Svēts tēvs un nolādēta māsa abi aizgājuši četru mēnešu laikā. Viņš nekad savu meitu nesatiks pat debesīs.
Luka deva viņam brīdi, lai saņemtos. Ielaidiet saimniecības māsu, viņš sacīja brālim Pēterim.
Sieviete gaidīja ārpusē pie durvīm. Luka uztvēra Freizes ziņkāres pilno sejas izteiksmi, kad saimniecības māsa klusi ienāca telpā un aizslēdza aiz sevis durvis. Viņa ievēroja noslēgto lūku un paraudzījās uz Luku, gaidot paskaidrojumu. Piesardzības dēļ viņa nevērsās pie lorda Lukretili. Luka pieņēma, ka māsas zvēresti aizliedz jebkādu, izņemot pašu niecīgāko saziņu ar vīriešiem, kuri nav ordinēti garīdzniecībā. Kas noticis, manu brāli? viņa klusām vaicāja.
- Apsūdzētās sievietes ir pazudušas.
Sieviete strauji pacēla galvu un pārmija ašu skatienu ar lordu Lukretili. Kā tas ir iespējams? viņa noprasīja.