- Tas mums ir noslēpums, Luka īsi attrauca. Lai gan es gribu zināt, lūk, ko: kas mums jādara tagad, kad mums vairs nav aizdomās turamo, kad viņu pazušana un tas, kā viņas tikušas projām, noteikti pierāda viņu vainu? Vai man jāturpina izmeklēšana? Vai arī tā ir noslēgusies? Jūs esat saimniecības māsa un abates prombūtnes laikā galvenā saimniece abatijā. Kādas ir jūsu domas?
Jauneklis redzēja, kā sieviete pietvīkst no labpatikas, ka viņš ir pajautājis viņas viedokli un nosaucis viņu par galveno saimnieci abatijā. Domāju, ka jūs savu izmeklēšanu esat beidzis, viņa Lūkam rāmi sacīja. Šķiet, esat izdarījis visu, kas no jums varētu tikt prasīts. Jūs uzgājāt šo nelaimju iemeslu, pierādījāt, ko abate dara, aizturējāt viņu un viņas ķecerīgo verdzeni un nosaucāt viņas par raganām. Un nu tās ir prom. Bēgšana pierāda viņu vainu. Jūsu izmeklēšana ir noslēgusies, un ja Dievs ir žēlīgs abatija ir šķīstīta no viņu klātbūtnes. Mēs varam atgriezties pie savas ierastās dzīves.
Luka pamāja ar galvu. Vai jūs iecelsiet jaunu abati? viņš vērsās pie lorda Lukretili.
Saimniecības māsa sakrustoja rokas piedurknēs un kautri nolaida skatienu.
- Es to labprāt darītu. Lords Lukretili apklusa, joprojām ļoti satraukts. Ja vien atrastos kāda, kam es uzticētu ieņemt manas melīgās māsas vietu! Kad es iedomājos par ļaunumu, ko viņa būtu varējusi nodarīt!
- Ko viņa ir nodarījusi! saimniecības māsa atgādināja. Nams ir iznīcināts un ievests ārprātā, viena mūķene mirusi…
- Vai tas ir viss, ko viņa izdarījusi? Luka skaidri noprasīja.
- Viss? lords Lukretili izsaucās. Atbrīvoties no ķēdēm un piekopt burvestības, turēt pie sevis mauru verdzeni, nodarboties ar ķecerīgām lietām un slepkavot vai ar to vēl nepietiek?
- Ļaujiet man brīdi apdomāties, Luka domīgi sacīja. Viņš piegāja pie durvīm un kaut ko klusām pateica Freizem, tad atgriezās pie pārējiem. Piedodiet! Es zināju, ka viņš te gaidīs visu dienu, līdz izdabūs no manis kādu vārdu. Esmu licis viņam sakravāt mūsu mantas, lai šo pēcpusdienu varam doties prom. Vai esat gatavs nosūtīt savu ziņojumu, brāli Pēteri?
Luka palūkojās uz brāli Pēteri, bet ar acs kaktiņu pamanīja, ka lords Lukretili un saimniecības māsa jau otrreiz aši pārmij skatienus.
- Ak, protams. Luka pagriezās pret sievieti. Saimniecības māsa, jūs noteikti gcātojat, kuru es ieteikšu par nākamo abati.
- Tas man ļoti rūp, viņa atteica, no jauna nodūrusi acis. Jūs saprotat, ka šeit ir mana dzīve. Esmu jūsu rokās. Mēs visi esam jūsu rokās.
Luka mirkli klusēja. Nevaru iedomāties nevienu citu, kas varētu būt labāka abate par jums. Ja sieviešu klosteris netiks nodots vīriešu klostera pārvaldībā, bet paliks māsu nams, neatkarīgs māsu nams sievietēm, vai jūs uzņemsieties abates pienākumus?
Viņa palocījās. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsu svētie brāļi šo ordeni vadītu lieliski, tomēr, ja es tiktu aicināta kalpot…
- Un ja nu es ieteiktu, lai šis nams paliek sieviešu pārvaldībā? Tikai uz mirkli Lūkam atausa atmiņā abates nesatricināmais lepnums, kad viņa sacīja: viņa nekad nav tikusi mācīta, ka sievietēm būtu jāklausa vīriešiem. To atminēdamies, viņš gandrīz pasmaidīja.
- Mani varētu iecelt tikai pats lords, saimniecības māsa godbijīgi atteica, atsaucot Luku atpakaļ īstenībā.
- Ko jūs par to domājat? Luka pagriezās pret lordu Lukretili.
- Ja šo vietu pamatīgi šķīstīs priesteri, ja saimniecības māsa ir gatava uzņemties šos pienākumus un ja jūs to iesakāt, tad es nevaru iedomāties nevienu citu, kura labāk vadītu šo nabaga jauno sieviešu dvēseles.
- Piekrītu, Luka sacīja un mirkli pieklusa, it kā viņu būtu pārņēmusi kāda pēkšņa doma. Bet vai tas nav pretrunā ar jūsu tēva pēdējo gribu? Vai abatija nebija pilnībā atstāta jūsu māsai? Abatija un zemes, kas to ieskauj? Meži un upes? Vai tiem nebija jāpaliek jūsu māsas pārraudzībā, un vai viņai nebija jākalpo par abati līdz pat nāvei?
- Būdama slepkavniece un ragana, viņa likuma priekšā ir mirusi sieviete, lords atteica. Viņa ir zaudējusi mantojumu par saviem grēkiem; turpmāk būs tā, it kā viņa nekad nebūtu vispār dzimusi. Mana māsa tiks pasludināta ārpus likuma, un kristīgajā pasaulē viņai nekur neatradīsies mājvieta. Paziņojums par viņas vainu nozīmēs, ka neviens nedrīkstēs viņai piedāvāt pajumti; nebūs tādas vietas, kur viņa varētu nolikt savu melīgo galvu. Likuma priekšā viņa būs mirusi; ļaudīm viņa būs rēgs. Saimniecības māsa var kļūt par jauno abati un pārvaldīt zemes, abatiju un visu pārējo. Lords Lukretili pacēla roku, lai aizklātu acis. Piedodiet, es nespēju nesērot par savu māsu!
- Kā teiksiet, Luka sacīja.
- Es uzrakstīšu spriedumu, kurā abate tiks atzīta par vainīgu, un apcietināšanas pavēli, ierunājās brālis Pēteris, atlocīdams savus papīrus. Jūs varēsiet parakstīt visus šos dokumentus uzreiz.
- Un tad jūs dosieties projām, un mēs vairs nekad nesatiksimies, saimniecības māsa Lūkam klusām sacīja. Viņas balss bija nožēlas pilna.
- Man tas ir jādara, Luka, tikai viņai vien dzirdot, atteica. Man ir pienākumi un ari mani zvēresti.
- Bet man ir jāpaliek šeit, viņa turpināja. Jākalpo manām māsām, cik labi vien spēju. Mūsu ceļi vairs nekrustosies tomēr es jūs neaizmirsīšu. Es jūs nekad neaizmirsīšu.
Luka piegāja māsai tik tuvu, ka viņa mute gandrīz skāra sievietes plīvuru? Viņš saoda tikko jaušamu smaržu, kas nāca no auduma. Kas notiks ar zeltu?
Māsa papurināja galvu. Es to atstāšu tur, kur tas guļ, upes ūdeņos, viņa apsolīja. Tas mums ir maksājis pārāk daudz. Vadīšu māsas, lai tās atjaunotu nabadzības zvērestu. Es pat neteikšu neko par to lordam Lukretili. Tas būs mūsu noslēpums jūsu un manējais. Vai jūs to glabāsiet kopā ar mani? Vai tas būs mūsu pēdējais kopējais noslēpums?
Luka nolieca galvu tā, ka saimniecības māsa nevarēja redzēt rūgto grimasi viņam ap muti. Tātad manas izmeklēšanas beigās jūs esat kļuvusi par abati, zelts mierīgi plūst pa upi un lēdija Izolde ir mirusi sieviete.
Kaut kas viņa balsī brīdināja māsas aso prātu. 1a ir taisnīgi! viņa attrauca. Tā tam jābūt!
- Es pavisam noteikti sāku saprast: daži ļaudis domā, ka tā tam jābūt, Luka sausi noteica.
- Te būs apcietināšanas pavēle un spriedums par lēdijas Izoldes, iepriekš pazīstamas kā Lukretili abatijas abates, atzīšanu par vainīgu, ierunājās brālis Pēteris, pastumjot pāri galdam dokumentu. Tinte joprojām bija mitra. Un šis ir dokuments, kas apstiprina saimniecības māsu par jauno abati.
- Ļoti prasmīgi, Luka piezīmēja. Tas gan bija ātri.
Brālis Pēteris izskatījās iztrūcies no dzedruma, kas skanēja Lūkas balsī. Es domāju, ka mēs visi tam piekritām?
Vēl ir palicis tikai viens jautājums, Luka sacīja. Viņš atvēra durvis, un aiz tām stāvēja Freize, turēdams rokā ādas maisiņu. Luka, nebilzdams ne vārda, to paņēma un uzlika uz galda, tad atsēja auklu. Jauneklis pēc kārtas ņēma ārā priekšmetus. Kurpnieka īlens no saimniecības māsas slepenā skapīša izgrebtajā dūmvada sienā viņas viesu istabā… Viņš dzirdēja, kā sieviete asi noelšas un noliedzoši kaut ko nočukst. Luka iebāza roku jakas kabatā un izņēma papīra gabalu. Telpā, kuru bija pārņēmis klusums un uzmanība, viņš to lēnām atlocīja un parādīja visiem asiņainās plaukstas nospiedumu, kas piederēja mūķenei, kura tonakt bija ieradusies pie Lūkas un parādījusi stigmas. Jauneklis pielika kurpnieka īlena aso trisstūrveida galu pie asins traipa tie pilnībā sakrita.