- Tas ir mazs ciems, Luka kā aizsargādamies bilda. Ļaudīm nav nekā labāka, ko darīt, kā vien tenkot.
- Tomēr ir skaidrs, ka jūs esat glīts. Neapšaubāmi esat gudrs. Taču vecāki ar jums nelielījās un nedižojās, bet klusām turēja jūs mājās.
- Mēs bijām ļoti tuvi, Luka attrauca. Bijām maza ģimene, kas turas kopā. Mēs nevienu netraucējām, dzīvojām mierīgi trijatā.
- Tad kādēļ vecāki jūs atdeva Baznīcai? Vai tāpēc, ka domāja Baznīcas klēpī jūs būsiet lielākā drošībā? Ka jums piemīt īpaši dotumi? Ka jums nepieciešama Baznīcas aizsardzība?
Luka, kas joprojām tupēja uz ceļiem, juzdamies neērti, sagrozījās. Nezinu. Es biju bērns man bija tikai vienpadsmit gadi. Nezinu, ko viņi domāja.
Inkvizitors gaidīja.
- Vecāki vēlējās, lai es izmācos par priesteri, viņš beidzot sacīja. Mans tēvs… Jauneklis apklusa, iedomādamies karsti mīlēto tēvu, tā sirmos matus un ciešo apskāvienu, viņa maigumu pret savu jocīgo dēlēnu. Tēvs bija ļoti lepns, ka es iemācījos lasīt un apguvu skaitļus. Pats viņš neprata ne rakstīt, ne lasīt un uzskatīja, ka tā ir liela dāvana. Un tad, kad ciemam cauri devās čigāni, es iemācījos viņu valodu.
Vīrietis kaut ko piezīmēja. Jūs protat svešas valodas?
- Ļaudis ievēroja, ka es iemācījos čigānu valodu vienā dienā. Tēvs domāja, ka man piemīt īpašas spējas, ka tā ir Dieva dāvana. Bet tas nemaz nav tik neparasti, Luka mēģināja paskaidrot. Freize, virtuves zēns, labi saprotas ar dzīvniekiem; ar zirgiem viņš spēj izdarīt jebko, iejāt ikvienu. Tēvs uzskatīja, ka man ir līdzīgas spējas, tikai uz mācīšanos. Viņš gribēja, lai es kļūstu kas vairāk par zemnieku. Lai sasniedzu vairāk.
Inkvizitors atslīga krēslā, it kā klausīšanās būtu viņu nogurdinājusi un viņš būtu dzirdējis vairāk nekā pietiekami. Jūs drīkstat piecelties.
Kamēr Luka trausās kājās, vīrietis lūkojās uz papīru, uz kura vīdēja nedaudzās ar melnu tinti rakstītās piezīmes. Un tagad es atbildēšu uz jautājumiem, kas jums prātā. Es esmu kāda ordeņa garīgais vadonis, kuru iecēlis Svētais Tēvs, pats pāvests, un es atbildu viņa priekšā par mūsu darbu. Jums nav jāzina ne mans vārds, ne kā sauc ordeni. Pēc pāvesta Nikolaja V pavēles mums jāpēta noslēpumi, ķecerības un grēki. Jāizskaidro tie, kur iespējams, un, kur vien varam, jāsakauj. Ceļojot no Romas uz pašiem kristīgās pasaules nostūriem, lai uzzinātu, ko ļaudis saka, no kā tie baidās, ar ko cīnās, mēs zīmējam pasaules baiļu karti. Mums jāuzzina, kur pa pasauli staigā velns. Svētais Tēvs zina, ka tuvojas pasaules gals.
- Pasaules gals?
- Kad Kristus atkal atnāks tiesāt dzīvos, mirušos un dzīvos miroņus. Varbūt esat dzirdējis, ka osmaņi ir ieņēmuši Konstantinopoli, Bizantijas impērijas sirdi, Baznīcas centru austrumos?
Luka pārmeta krustu. Baznīcas austrumu galvaspilsētas krišana neuzveicamās ķeceru un neticīgo armijas rokās bija pats šausmīgākais, kas varēja atgadīties. Tas bija neiedomājams posts.
- Pēc tam tumsas spēki uzbruks Romai, un, ja kritīs Roma, tas būs pasaules gals beigas visam. Mūsu uzdevums ir aizsargāt kristīgo pasauli, aizsargāt Romu šinī pasaulē un neredzamajā pasaulē, kas slēpjas aiz tās.
- Neredzamajā pasaulē?
- Tā ir mums visapkārt, vīrietis stingri sacīja. Es redzu to, iespējams, tikpat skaidri, cik jūs redzat skaitļus. Un ik gadu, ik dienu tā nāk arvien tuvāk. Ļaudis ierodas pie manis ar stāstiem par asiņu straumēm, par suni, kas spēj saost mēri, par burvestībām, gaismām debesīs, ūdeni, kas pārvērties vīnā. Pasaules gals tuvojas, un ir simtiem pazīmju par labo un ļauno, brīnumiem un ķecerībām. Tāds jauns vīrietis kā jūs varbūt varēs man pateikt, kuras no tām ir patiesas, kuras nav, kuras ir Dieva un kuras velna roku darbs. Viņš piecēlās no milzīgā koka krēsla un pāri galdam Lūkam pretī pastūma citu papīra lapu. Vai redzat?
Jauneklis aplūkoja zīmes uz papīra. Tas bija ķeceru raksts mauru skaitļu pieraksts. Lūkam bērnībā bija mācīts, ka viens rakstāmspalvas vilciens I nozīmē "viens". Divi vilcieni II nozīmē "divi" un tā tālāk. Toties šie bija dīvaini izlocīti apveidi. Luka tādus bija redzējis jau agrāk, tomēr tirgotāji ciemā un klostera saimniecības pārzinis stūrgalvīgi atteicās tos izmantot, turoties pie ierastajām rakstu zīmēm.
- Šis nozīmē "viens": 1, šis "divi": 2, un šis "trīs": 3, vīrietis skaidroja, ar melnās spalvas galu norādot uz zīmēm. Ierakstīsiet "1" šeit, šinī slejā, un tas nozīmēs "viens", bet, ja ierakstīsiet to šeit un tam blakus šo zīmi, tas būs "desmit". Vai ari ierakstīsiet to šeit un tam blakus divas šīs zīmes, un tas nozīmēs "viens simts".
Lūkam atkārās žoklis. Cipara novietojums parāda skaitļa vērtību?
- Tieši tā. Vīrs ar melno spalvu norādīja uz zīmes aprisēm. Slejas aizpildīja tāds kā izstiepts 0 burts. Vīrieša roka pastiepās laukā no mantijas piedurknes, un
Lūkas skatiens aizslīdēja no 0 uz balto vīrieša plaukstas locītavas iekšpuses ādu. Tur vīdēja tetovējums, kas šķita gandrīz iegrebts ādā. Luka saskatīja tikai pūķa galvu un savītu asti ar sarkanu tinti uzvilktu pūķa atveidu, kurš saritinājies kamolā.
- Tā nav tikai zīme, tas nav tikai 0 burts. Viņi to sauc par nulli. Paskatieties, kā tā ir novietota, tas kaut ko nozīmē. Ja nu tai ir pašai sava nozīme?
- Vai tā nozīmē tukšu vietu? Luka vaicāja, no jauna palūkodamies uz lapu. Vai tā nozīmē neko?
- Tas ir tāds pats skaitlis kā visi pārējie, vīrs sacīja. Viņi no neesamības ir izveidojuši skaitli. Lai varētu veikt aprēķinus līdz pat neesamībai un aiz tās.
- Aiz? Aiz neesamības?
Vīrietis norādīja uz citu skaitli: -10. Tas ir aiz neesamības. Desmit vienības aiz nekā; tas ir neesības aprēķins.
Domas Lūkas prātā virpuļoja, un viņš pasniedzās pēc papīra lapas, tomēr vīrietis mierīgi pavilka to atpakaļ pie sevis un apsedza ar plato plaukstu, turot lapu nostāk, it kā tā būtu balva, kas jānopelna. Piedurkne noslīdēja pār plaukstas locītavu, apslēpjot tetovējumu. Zināt, kā viņi nonāca līdz šai zīmei, nulles skaitlim? viņš vaicāja.
Luka papurināja galvu. Kas tie bija?
- Arābi, mauri, osmaņi sauciet viņus, kā vēlaties. Musulmaņi, austrumnieki, neticīgie, mūsu ienaidnieki, mūsu jaunie iekarotāji. Vai zināt, kā viņi ieguva šo zīmi?
- Nē.
- Tā ir forma, ko smiltīs atstāj zābaka papēdis, kad esat aizgājis. Tas ir neesamības simbols un izskatās pēc nekā. Lūk, ko tas nozīmē. Tā viņi domā. Un mums tas ir no viņiem jāmācās.
- Es nesaprotu. Kas mums ir jāmācās?
- Skatīties, skatīties un skatīties. Tieši to viņi dara. Viņi skatās uz visu, viņi domā par visu, un tāpēc viņi ir redzējuši debesīs zvaigznes, ko mēs nekad neesam ievērojuši. Tādēļ viņi izgatavo zāles no augiem, kurus mēs nekad neesam pamanījuši. Vīrietis vēl vairāk pārvilka kapuci pāri galvai, tā ka viņa seja nu pilnīgi atradās ēnā. Tādēļ viņi mūs sakaus, ja vien neiemācīsimies skatīties tā, kā to dara viņi, domāt, kā domā viņi, rēķināt līdzīgi viņiem. Varbūt tāds jauns vīrietis kā jūs spētu arī apgūt viņu valodu.
Luka nespēja novērst skatienu no papīra lapas, kur vīrietis bija atzīmējis desmit vietas saskaitīšanai līdz nullei un vēl zem tās.
- Nu, kā jums šķiet? inkvizitors vaicāja. Vai jūs domājat, ka desmit neesamības ir neredzamās pasaules radītas? Kā desmit neredzamas lietas? Desmit rēgi? Desmit eņģeļi?
- Ja jūs spētu aprēķināt to, kas slēpjas aiz nekā, Luka iesāka, jūs varētu parādīt, ko esat zaudējis. Sacīsim tā: ja kāda tirgotāja parādi vienā zemē vai vienā braucienā ir lielāki nekā visa viņa mantība, jūs spētu parādīt, tieši cik liels ir šis parāds. Jūs varētu parādīt viņa zaudējumus: cik daudz mazāk par neko viņam pieder; cik daudz šim tirgotājam būtu jānopelna, lai viņam atkal kaut kas piederētu.