Luka nošņirkstināja zobus, saprazdams, ka viņa aizdomas bijušas pareizas, lai arī viņš tik ļoti bija cerējis, ka šī nojausma, šī novēlotā apjausma izrādīsies kļūdaina. Viņš jutās kā vīrs, kurš spēlē ar tukšiem kauliņiem; nu viņš pat nezināja, uz ko liek likmes. Ir tikai viens, ko varu teikt droši, viņš stingri sacīja. Ir tikai viens secinājums, par ko varu būt pārliecināts. Es domāju: ir augstākajā mērā neticami, ka Mūsu Kunga svētās brūces varētu būt tieši tādā pašā apveidā un lielumā, kāds ir parastam kurpnieka īlenam. Brūces, kuras es redzēju uz šīs abatijas mūķenes delnas un kuru nospiedumus saglabāju uz drānas, ir cilvēka roku darbs, paveikts ar kurpnieka darbarīkiem. Ja gribam būt precīzi tieši ar šo darbarīku.
- Viņas pašas sevi savainoja, saimniecības māsa ātri piebilda. Histēriskas sievietes tā dara. Es jūs par to jau brīdināju.
- Likdamas lietā īlenu no jūsu skapīša? Luka izņēma mazu stikla krūku ar sēklām un parādīja tās saimniecības māsai. Pieņemu, ka šīs ir beladonnas sēklas.
Iejaucās lords Lukretili.^ Es nesaprotu, uz ko jūs mūs vedināt?
- Vai patiesi? Luka it kā ieinteresēts vaicāja. Vai kāds saprot? Vai jūs zināt, uz ko es vedinu, mana saimniecības māsa?
Sievietes seja bija tikpat bāla kā sejas aizsegs, kas to ieskāva. Saimniecības māsa papurināja galvu; pelēkās acis mēmi lūdzās, lai izmeklētājs vairs neko nesaka. Luka paraudzījās uz māsu; viņa jauneklīgā seja bija drūma. Man jāturpina, viņš sacīja, kā atbildot uz sievietes balsī neizteikto lūgumu. Es tiku sūtīts uz šejieni veikt izmeklēšanu, un man tā jāturpina. Turklāt man viss ir jānoskaidro. Man vienmēr viss jānoskaidro.
- Nav vajadzības… viņa nočukstēja. Ļaunā abate ir prom; lai ko viņa darija ar īlenu, ar beladonnu…
- Man jānoskaidro, Luka atkārtoja. Pēdējais priekšmets, ko viņš izņēma, bija abatijas rēķinu grāmata, kuru Freize bija atnesis no viņas istabas.
- Darbu sarakstā nav nekā nepareiza, saimniecības māsa sacīja, pēkšņi atguvusi pārliecību. Jūs nevarat teikt, ka no sarakstā atzīmētajām precēm un tirgus ieņēmumiem kaut kā trūktu. Esmu bijusi laba saimniecības pārzine šai abatijai. Esmu par to rūpējusies tā, it kā tas būtu mans pašas nams. Esmu strādājusi tā labā, it kā es būtu šī nama kundze; esmu bijusi valdniece, esmu devusi pavēles.
- Nav nekādu šaubu, ka esat bijusi laba saimniecības pārzine, Luka apstiprināja. Tomēr vienas lietas šeit trūkst. Viņš pagriezās pret rakstvedi. Brāli Pēteri, paskatieties uz šo un pasakiet man vai redzat te kaut kur pieminētu mantību zeltā?
Pēteris paņēma ādā iesieto grāmatu un ātri pārlapoja. Olas, viņš uzskaitīja. Dārzeņi, daži šūšanas darbi, veļas mazgāšana, norakstu veikšana nekādas bagātības. Un pavisam noteikti ne zeltā.
- Jūs taču zināt, ka es neņēmu zeltu, saimniecības māsa sacīja, pagriezdamās pret Luku un lūdzoši uzlikdama plaukstu uz jaunekļa rokas. Es neko neesmu zagusi! To visu darīja abate! Viņa ir ragana! Viņa sūtīja mūķenes mērcēt vilnu upē, viņa nozaga zelta putekļus un sūtīja tos pārdot zelta tirgotājiem. Kā jau jums teicu, kā jūs pats redzējāt. Tā nebiju es! Neviens neteiks, ka tā biju es. To visu darīja viņa!
- Zeltu? lords Lukretili noprasīja mākslotā izbrīnā. Kādu zeltu?
- Abate un viņas verdzene abatijas upē skaloja zeltu un to pārdeva, saimniecības māsa aši paskaidroja. Es to uzzināju nejauši, kad viņas tikai nesen bija ieradušās abatijā. Izmeklētājs to atklāja tikai vakar.
- Un kur tagad atrodas zelts? Luka jautāja.
- Pārdots Via Portico d'Ottavia tirgotājiem, man šķiet. Viņa pameta uz jaunekļa pusi liesmojošu skatienu. Un ietirgoto raganas ir paņēmušas. Mēs nekad to neatgūsim. Mēs nekad skaidri nezināsim, kā tas notika.
- Kurš to pārdeva? Luka kā neviltotā ziņkārē vaicāja.
- Verdzene, ķecerīgā verdzene; viņa noteikti ir devusies pie ebrejiem, zelta tirgotājiem, saimniecības māsa attrauca. Viņa droši vien zināja, ko darīt, un ar tiem tirgojās. Verdzene runāja to valodā, prata ar tiem kaulēties. Viņa ir tāda pati ķecere kā tie un tikpat alkatīga kā cilvēki, kam ļauts nodarboties ar augļošanu. Tikpat slikta kā tie… vēl sliktāka.
Luka nogrozīja galvu par'sievietes teikto gandrīz it kā viņam būtu žēl, ka saimniecības māsai aiz muguras aizcirtušās viņa lamatas. Jūs pati man stāstījāt, ka abates verdzene nekad neatstāj klosteri, jauneklis lēnām sacīja. Viņš pamāja brālim Pēterim. Jūs pierakstījāt saimniecības māsas sacīto tanī pirmajā dienā, kad viņa bija tik apburoša un izpalīdzīga.
Brālis Pēteris pārlapoja manuskriptu un atšķīra kādu lapu no savas papīru kaudzes. Saimniecības māsa sacīja: "Viņa nekad neatkāpjas no abates. Un abate nekad neiziet ārā. Verdzene visu laiku uzturas abatijā."
Luka atkal pagriezās pret saimniecības māsu, kuras pelēkās acis uzzibsnīja tikai reizi uz lorda pusi, it kā lūdzot pēc palīdzības, un tad pievērsās Lūkam.
- Jūs pati man teicāt, ka viņa ir abates ēna, Luka nosvērti turpināja. Viņa nekad nav pametusi klosteri zelts nekad nav pametis klosteri. Jūs to esat noslēpusi šeit.
Saimniecības māsas baltā seja kļuva vēl bālāka, taču šķita, ka viņa no kaut kurienes smeļas drosmi. Nu tad meklējiet! viņa izaicinoši iesaucās. Varat apgriezt manu klēti otrādi, bet jūs to neatradīsiet. Pārmeklējiet manu istabu, pārmeklējiet manu māju es neesmu šeit noslēpusi zeltu! Jūs neko pret mani nevarat pierādīt!
- Diezgan! Mana nolādētā māsa ir bijusi grēciniece, ķecere, ragana un nu ari zagle, negaidot iejaucās lords Lukretili. Bez vilcināšanās parakstījis dokumentu par māsas apcietināšanu, viņš to atdeva atpakaļ brālim Pēterim. Lieciet, lai to uzreiz izsludina, un izziņojiet pakaļdzīšanos. Ja mēs noķersim viņu un viņas ķecerīgo sirdsdraudzeni, es abas sadedzināšu bez kādas tiesas. Es viņas sadedzināšu, neļaujot pat muti atvērt. Viņš paliecās pretī Lūkam. Sniedziet man savu roku, lords sacīja. Pateicos jums par visu, ko esat šeit paveicis. Jūs esat veicis izmeklēšanu un to pabeidzis. Paldies Dievam, tā ir galā. Viss ir cauri. Un nu pieliksim tam visam punktu kā vīri. Pabeigsim lietu šeit.
- Nē, izmeklēšana vēl nav gluži galā. Luka atbrīvojās no lorda tvēriena. Jauneklis atvēra vārtsardzes namiņa durvis un devās visiem pa priekšu laukā, pagalmā, kur uz melni drapētiem ratiem tika likts mirušās mūķenes zārks.
- Ko tad tas nozīmē? lords aizkaitināti jautāja, sekodams Lūkam ārā. Jūs nedrīkstat aizkavēt zārku! Mēs taču vienojāmies. Es to vedīšu uz savu kapelu apstāvēšanai. Jūs nedrīkstat to aiztikt! Jums jāizrāda cieņa. Vai nabadzīte jau tā nav pietiekami cietusi?
Laicīgās māsas cēla zārku, svīzdamas no piepūles. Astoņas sievietes to pūlējās uzstumt uz zemajiem ratiem, un Luka drūmi nosprieda, ka tā nu gan ir smaga krava.
Lords Luku stingri saņēma aiz rokas. Atnāciet šovakar uz pili, viņš nočukstēja. Mēs varam zārku atvērt tur, ja uzstājat. Es jums palīdzēšu, kā jau tiku solījis.
Luka vēroja Freizi, kurš bija piegājis pie māsām, lai palīdzētu uzslidināt zārku uz ratiem. Vispirms viņš reizē ar sievietēm to uzcēla plecā, tad izveicīgi uzrāpās uz ratiem un nonāca gluži līdzās zārkam, rokā turēdams lauzni.
- Neuzdrīkstieties tam pieskarties! Viņam blakus vienā mirklī atradās saimniecības māsa un ar abām rokām satvērai viņa augšdelmu. Zārks ir svētīts; pats priesteris tam devis svētību. Neuzdrošinieties pieskarties zārkam! Viņa ir apkvēpināta un apslacināta ar svētīto ūdeni. Ļaujiet viņai dusēt mierā!