No laicīgo māsu puses atskanēja murmināšana, un viena, ieraugot Freizes apņēmīgo sejas izteiksmi, kad viņš viegli pastūma saimniecības māsu malā, aizslīdēja atpakaļ uz kapelu, kur mūķenes lūdzās par viņu aizgājušās māsas dvēseli.
- Kāpiet lejā! saimniecības māsa Freizem pavēlēja, nelaizdama vaļā viņa roku. Es pavēlu! Jūs neaizskarsiet viņu nāvē! Jūs neuzlūkosiet viņas nabaga svēto seju!
- Sakiet savam cilvēkam, lai kāpj lejā, lords Lukretili klusām teica Lūkam kā vīrs vīram. Lai kādas aizdomas jūs māc, neko nelīdzēs, ja te sāksies skandāls, turklāt šīs sievietes jau tā ir pārāk daudz izcietušas. Mums visiem šodien nācies pārdzīvot pārāk daudz. Mēs varam tikt par visu skaidrībā vēlāk manā kapelā. Lai mūķenes pasaka ardievas savai māsai, un dabūsim zārku projām.
Mūķenes izskrēja no kapelas pagalmā; viņu sejas bija bālas un niknas. Kad māsas ieraudzīja Freizi stāvam ratos, viņas metās skriet.
- Freize! Luka brīdinoši uzsauca, kad sievietes brāzās uz ratiem kā balta jūra, griezīgi kliedzot augstās balsīs kā jukušo koris, kas metas virsū ienaidniekam. Freize, bēdz!
Viņš nokavēja. Kad pirmās mūķenes sasniedza ratus un metās viņu grābt ciet, Freize jau bija pabāzis lauzni zem zārka vāka un cēla to augšup. Ar šausminošu krakšķi naglas vienā pusē padevās, un vāks pacēlās. Freize drūmā triumfa atvairīja kādu slaiku sievieti un pamāja lejup Lūkam. Tieši kā jūs domājāt, viņš sacīja.
Ieraudzījušas atvērto zārku, priekšā stāvošās mūķenes atsprāga atpakaļ un pačukstēja par redzēto citām. Aizmugurē kādai izlauzās apmulsuma pilns šņuksts, un pārējās, kas skrēja turp, aprāvās un apstājās kā zemē iemietas. Kas tur ir? Svētā Dievmāte, kas te tagad notiek?
Luka uzrāpās pie Freizes, un zārks viņu apžilbināja. Jauneklis ieraudzīja, ka mirusī mūķene ir apkrauta ar zelta maisiem un viens no tiem ir pārplīsis, apberot viņu ar dārgumiem tā, ka nelaiķe atgādināja krāšņu faraonu. Zelta putekļi piepildīja zārku, apzeltīja mirušās seju, noklāja ar monētām viņas atvērtās acis, mirdzēja uz viņas sejas aizsega un pārvērta tērpu dārgumu krātuvē. Tā bija zeltīta ikona, Bizantijas greznums, nevis līķis.
To ir izdarījušas raganas! Tas ir viņu darbs! saimniecības māsa iekliedzās. Viņas ir noslēpušas nozagtos dārgumus kopā ar savu upuri!
Luka nogrozīja galvu par šo pēdējo mēģinājumu iebilst un tad pagriezās pret saimniecības māsu un lordu Lukretili; viņa jauneklīgā seja bija nopietna. Saimniecības māsa, es jūs apsūdzu par šīs jaunās sievietes, māsas Augustes, slepkavību, iebarojot viņai beladonnu, lai izraisītu sapņus un halucinācijas, lai sagrautu šī klostera mieru un klusumu, lai apkaunotu abati un padzītu viņu no šīs vietas. Lord Lukretili, es jūs apsūdzu par sadarbošanos ar saimniecības māsu, lai izdzītu abati no mājām, kas bija viņas mantojums saskaņā ar viņas tēva pēdējo gribu, un par pavēli saimniecības māsai zagt zeltu no abatijas. Es jūs abus apsūdzu par mēģinājumu izvest šo zeltu, abates īpašumu, zārkā no abatijas, par abates un viņas verdzenes apvainošanu burvestībās un par sazvērestību, lai izraisītu viņu nāvi.
Lords mēģināja iesmietiēs. Arī jūs murgojat! Viņas ari jūs ir padarījušas traku! viņš iesāka. Jūsu prāts maldās!
Luka papurināja galvu. Nemaldās vis.
- Bet pierādījumi? brālis Pēteris viņam paklusām nomurmināja. Kur ir pierādījumi?
- Verdzene nekad netika pārdevusi zeltu, viņa nekad netika pametusi abatiju saimniecības māsa mums to pateica. Tātad ne viņa, ne arī abate nekad nav guvušas no zelta skalošanas peļņu. Taču saimniecības māsa viņas apsūdzēja, pat nosaucot ielu Romā, kur tirgojas zelta uzpircēji. Vienīgie ļaudis, kuri mēģināja izvest šī mēneša zeltu no abatijas, bija saimniecības māsa un lords Lukretili tieši pašlaik ar šo zārku. Vienīgā sieviete, kura izrādīja kādas turīguma pazīmes, bija saimniecības māsa ar viņas zīda apakšsvārkiem un skaistajām ādas kurpēm. Kopā ar lordu viņa izkala plānu, kā izdzīt viņa māsu no abatijas, lai saimniecības māsa varētu kļūt par abati un abi kopā varētu izlietot zeltu.
Lords Lukretili paraudzījās uz brāli Pēteri, Freizi un Luku, tad uz saviem bruņotajiem vīriem, rakstvežiem un priesteriem. Pēc tam viņš pagriezās pret tukšsejainajām mūķenēm, kuras šūpojās kā baltu liliju pļava, čukstot: Ko viņš runā? Ko saka svešinieks? Vai viņš runā nelāgas lietas? Vai viņš mūs apsūdz? Kas viņš ir? Man viņš nepatīk. Vai viņš nogalināja māsu Augusti? Vai viņš ir Nāves tēls, ko viņa redzēja?
- Lai kam jūs ticētu, lai ko teiktu, manu ļaužu ir vairāk, lords Lukretili sacīja ar klusu triumfu. Jūs varat tagad doties prom neskarti vai arī stāties pretī šīm jukušajām sievietēm. Kā vēlaties. Tomēr es jūs brīdinu: manuprāt, viņas ir tā satracinātas, ka saplosīs jūs gabalos.
Jauno sieviešu pūlis, vairāk nekā divi simti, cita pēc citas nāca tuvāk līķratiem, lai redzētu ikonu, par kādu bija pārvērsta viņu nevainīgā māsa, un mūķeņu svelpjošie čuksti atgādināja tūkstoš čūsku šņākoņu, kad sievietes ieraudzīja māsu atvērtajā zārkā guļam zeltā un Freizi, kurš slējās virs viņas kā vīrietis pāridarītājs visas pasaules ļaunuma simbols -, rokās satvēris lauzni.
- Šis cilvēks ir mūsu ienaidnieks, saimniecības māsa viņām sacīja, atkāpdamās no jaunā vīrieša, lai nostātos māsu pūļa priekšā. Viņš aizstāv viltus pilno abati, kura nonāvēja mūsu māsu! Viņš ir ielauzies mūsu māsas svētītajā zārkā!
Mūķeņu sejas pievērsās viņai. Tajās bija tukša izteiksme, it kā viņām trūktu vārdu; tomēr svelpjošie čuksti turpinājās.
- Viņas darīs to, kas ir pareizi, Luka cerēja. Viņš pagriezās pret bālsejainajām sievietēm un mēģināja pievērst viņu uzmanību. Māsas, uzklausiet mani! Jūsu abate ir padzīta no mājām, un jūs esat novestas līdz ārprātam ar beladonnu, kas iecepta maizē no šīs sievietes galda! Vai jūs joprojām esat tik apreibinātas, ka paklausīsiet viņai? Vai arī atradīsiet pašas savu ceļu? Vai jūs rīkosieties, kā pašas vēlaties? Vai jūs to spēsiet?
Valdīja tikai šausminošs klusums. Luka redzēja sieviešu spokainās sejas, kuras tukši vērās viņā, un uz mirkli nodomāja, ka māsas patiesi ir tik sazāļotas, ka sagrābs viņu, Freizi un brāli Pēteri un saraus viņus gabalos. Ar vienu roku pieķēries ratu malai, lai neviens neredzētu, kā tā trīc, jauneklis ar otru roku norādīja uz saimniecības māsu. Kāpiet lejā no ratiem, viņš sacīja. Es jūs vedīšu uz Romu, lai jūs turlatbildētu par saviem noziegumiem pret māsām, pret abati un pret Dievu.
Saimniecības māsa palika stāvam, kur bijusi, augstu virs viņa -, nolūkojās uz mūķenēm, kuru sejas paklausīgi pagriezās pret viņu, un pateica trīs īsus, baisus vārdus. Māsas! Nogaliniet viņu!
Luka apsviedās apkārt, izvilkdams dunci no zābaka, un Freize nolēca zemē, lai nostātos viņam līdzās. Uz viņu pusi panācās brālis Pēteris, tomēr vienā mirklī visi trīs vīrieši bija ielenkti. Mūķenes bālām un tukšām sejām izveidoja nesaraujamu apli kā saltu sienu un paspēra soli pretim trim jaunajiem vīriešiem, tad vēl vienu soli tuvāk.
Svēto Jēkab, aizsargā mani! Freize lūdzās. Viņš pacēla lauzni, tomēr mūķenes ne izvairījās, ne aprāva savu vienmērīgo virzību uz priekšu.
Pirmā mūķene pielika roku pie galvas, satvēra sejas aizsegu, norāva to un nometa zemē. Pavērās riebīgs skats: noskūtās galvas dēļ māsa izskatījās ne pēc vīrieša, ne sievietes, bet pēc kādas dīvainas radības dzīvnieka bez apmatojuma. Mūķene, kas stāvēja viņai līdzās, darīja to pašu, un tad tās visas norāva savus aizsegus, atklājot galvu; dažām mati bija īsi apcirpti, citām noskūti pavisam.