- Dievs, palīdzi mums! Luka nočukstēja saviem biedriem, kas stāvēja viņam abās pusēs. Ko viņas dara?
- Es domāju… brālis Pēteris iesāka.
- Nodevība! mūķenes reizē kā koris nočukstēja.
Luka izmisīgi skatījās apkārt, tomēr nebija nekādas
iespējas pārraut sieviešu izveidoto apli.
- Nodevība! viņas no jauna atkārtoja, šoreiz jau skaļāk. Taču tagad mūķenes neskatījās uz vīriešiem; viņas lūkojās virs to galvām augšup uz saimniecības māsu augstu līķratos.
- Nodevība! māsas atkal izdvesa.
- Es nē! saimniecības māsa iesaucās; viņas balss aizlūza pēkšņās bailēs. Jūsu ienaidnieki ir šie vīrieši un raganas, kuras ir aizbēgušas!
Vienā šausminošā kustībā mūķenes pakratīja kailās galvas un saspiedās ap ratiem; viņu alkainās rokas pasniedzās vīriešiem garām, it kā to nemaz tur nebūtu, un pastiepās augšup, lai novilktu lejā saimniecības māsu. Viņa raudzījās no māsas uz māsu, tad uz aizslēgtajiem vārtiem un vārtsardzi, kura stāvēja pie tiem, sakrustojusi rokas. Nodevēja! viņas sauca un nu jau bija satvērušas saimniecības māsas tērpu, zem tā pavilktos zīda apakšsvārkus, un grābstījās, purināja tērpu, rāva to, turēdamas ciet viņas rožukroņa glīto ādas siksnu. Tad mūķenes sakampa zelta atslēgu ķēdi un nospieda saimniecības māsu uz ceļiem.
Māsa izrāvās no mūķeņu tvēriena un, pārlēkusi pāri ratu malai un nonākusi pie Lūkas, ieķērās viņam rokā. Apcietiniet mani! viņa sacīja spējā neatlaidībā. Apcietiniet mani un aizvediet prom! Es atzīstos! Esmu jūsu gūstekne. Aizsargājiet mani!
- Es apcietinu šo sievieti! Luka skaidri paziņoja mūķenēm. Viņa ir mana gūstekne, un es par viņu atbildu. Es panākšu, ka tiks spriesta taisna tiesa.
- Nodevēja! Māsas nāca virsū nerimstoši un ātri; nekas viņas nespēja apturēt.
- Glābiet mani! saimniecības māsa iekliedza Lūkam ausī. __
Luka izstiepa roku viņai priekšā, tomēr mūķenes spiedās virsū. Freize! Dabū viņu prom no šejienes!
Freizi pie ratiem piespieda nesatricināma sieviešu siena.
- Džordžo! saimniecības māsa uzsauca lordam Lukretili. Džordžo! Glāb mani!
Lords krampjaini papurināja galvu, it kā viņu būtu sagrābusi lēkme, un rāvās prom no mūķeņu pūļa.
- Es to darīju tevis dēļ! sieviete kliedza. To visu es darīju tevis dēļ!
Lukretili lords pavērsa akmenscieto seju pret Luku. Es nesaprotu, ko tā sieviete saka. Nezinu, ko viņa ar to domā.
Sievietes ar tukšajām sejām tuvojās, spiežoties virsū vīriešiem. Luka mēģināja tās saudzīgi pastumt malā, tomēr tikpat labi viņš būtu varējis pagrūst sniega lavīnu. Izstiepušas rokas, viņas sniedzās pēc saimniecības māsas.
- Nē! Luka iekliedzās. Es to aizliedzu! Viņa ir apcietināta. Lai tiek spriesta taisna tiesa!
Pēkšņi lords novērsās no šī skata, platiem soļiem pasteidzās visiem garām uz staļļiem un tūlīt parādījās savā zirgā, apseglotā ar greznām sarkanas ādas zirglietām, savu bruņoto vīru ciešā ielenkumā. Atveriet vārtus! viņš pavēlēja vārtsardzei. Atveriet vārtus, vai arī es jūs samīdīšu!
Vārtsardze klusēdama atstūma tos vaļā. Kad lorda jātnieki iztraucās pa vārtiem un aizauļoja pa ceļu uz pili, mūķenes pat nepagrieza galvas.
Luka juta, kā sievietes ar visu svaru spiežas viņam virsū. Es pavēlu… viņš no jauna iesāka, bet mūķenes draudoši ātri tuvojās kā siena, un jaunekli slāpēja viņu tērpi, viņu nesaudzīgā grūšanās virsū it kā viņas gribētu viņu nosmacēt ar savu daudzumu. Jaunais vīrietis mēģināja tikt projām no ratu sānu malas, bet tad zaudēja pamatu zem kājām un nokrita zemē. Viņš spārdījās un grozījās bailēs, ka mūķenes viņu nevilšus samīs, ka viņš ies bojā zem to sandalēs ieautajām kājām. Saimniecības māsa būtu tvērusies pie viņa, taču mūķenes to atvilka nost. Pusducis sieviešu turēja Luku pie zemes, bet pārējās mūķenes saimniecības māsu ar varu vilka uz sārtu, ko viņa pati bija pavēlējusi sakraut. Tagad arī Freize raustīdamies kliedza, jo ducis mūķeņu spieda viņu pie zemes. Satriektais brālis Pēteris stāvēja kā sastindzis; balti tērptās mūķenes klusēdamas neatlaidīgi stūma viņu uz ratu malu.
Saimniecības māsa bija pavēlējusi sakraut divus augstus sārtus no sausas malkas; katram pa vidu zemē bija stingri iestiprināts stabs. Mūķenes viņu aizvilka uz tuvāko no tiem, lai gan viņa spārdījās, pretojās un kliedza pēc palīdzības. Mūķenes piesaitēja saimniecības māsu pie staba, cieši notinot ar virvēm viņas ķermeni, kas mežonīgi locījās.
Glābiet mani! viņa kliedza Lūkam. Dieva mīlestības vārdā, glābiet mani!
Lūkam pār seju bija pārmests sejas aizsegs, tā ka viņš neko neredzēja. Gulēdams zemē, viņš smaka nost zem auduma, tomēr kliedza mūķenēm, lai tās rimstas. Tieši tajā brīdī mūķenes paņēma lāpu no vārtsardzes, kura klusēdama viņām to iedeva; tad māsas pielika lāpu pie nodarvotās malkas, grēdas pakājē. Saimniecības māsa pazuda skatienam tumšo dūmu mākonī, jauneklis izdzirdēja sievietes griezīgo pirmsnāves kliedzienu, un viņas dārgie zīda apakšsvārki un glītais vilnas tērps iemirdzējās dzeltenu liesmu grīstēs.
Visi trīs jaunie vīrieši klusēdami jāja projām no abatijas, jūtot riebumu pret redzēto vardarbību, tomēr priecīgi, ka izglābušies, ka paši nav nobeigti bez tiesas. Luka ik pa brīdim nodrebinājās un nikni notrausa no jakas piedurknēm sodrējus, bet Freize pārlaida plato delnu pār apmulsušo seju un noteica: Pie visiem svētajiem…
Augu dienu viņi jāja pa augstieni virs meža; rudens saule žilbināja acis, akmeņainā zeme zem kājām bija cieta, un, kad ceļotāji pie kādas mājas ieraudzīja šūpojošos akmeņozola zaru ar norādi, ka tur ir iebraucamā vieta, visi klusēdami iegrieza zirgus staļļa pagalmā. Vai šī zeme pieder lordam Lukretili? Freize vaicāja staļļa puisim, pirms viņi pat vēl bija nokāpuši no zirgiem.
Nepieder gan. Tagad jūs atrodaties ārpus lorda Lukretili zemēm. Šī iebraucamā vieta pieder lordam Pikantem.
- Tad mēs paliekam, Luka izlēma. Jaunekļa balss bija aizsmakusi; viņš nokremšļojās un izklepoja spļāvienu ar dūmu smaku. Pie visiem svētajiem, es tikko spēju noticēt, ka esam tikuši tālu prom no tā visa.
Brālis Pēteris pašūpoja galvu, joprojām nezinādams, ko sacīt.
Freize aizveda zirgus uz staļļiem, bet abi pārējie iegāja krogā un sauca pēc stipra vietējā sarkanvīna, lai aizgainītu no mutes dūmu un sveču tauku garšu. Jaunie vīrieši klusu pasūtīja ēdienu un, kad tas tika atnests, noskaitīja lūgšanu.
- Man jāizsūdz grēki, Luka sacīja, kad viņi bija paēduši. Svētā Dievmāte, aizlūdz par mani, jo jūtos kā aptraipīts.
- Man jāuzraksta ziņojums, brālis Pēteris piebilda.
Viņi paraudzījās cits citā, daloties piedzīvotajās šausmās. Kurš vispār noticēs tam, ko mēs esam pieredzējuši? Luka prātoja. Jūs varat rakstīt, ko vien vēlaties, kurš tam vispār ticēs?
- Viņš noticēs, brālis Pēteris atteica. Tā bija pirmā reize, kad viņš atzina savu uzticību kungam un ordenim. Viņš sapratīs. Ordeņa kungs. Viņš to visu ir pieredzējis un vēl daudz ko ļaunāku. Viņš pēta pasaules gala tuvošanos, un nekas viņu nepārsteidz. Viņš to izlasīs, sapratīs, paturēs noslēpumā un gaidīs mūsu nākamo ziņojumu.
- Mūsu nākamo ziņojumu? Mums ir jāturpina? Luka neticīgi jautāja.
- Pie manis atrodas norādījumi par mūsu nākamo galamērķi. Viņš pats tos ir apzīmogojis, rakstvedis sacīja.