- Skaidra lieta šī izmeklēšana bija tāda izgāšanās, ka mūs atsauks no savu pienākumu pildīšanas!
- Ak nē, viņš to uzskatīs par veiksmīgu, brālis Pēteris bargi sacīja. Jūs tikāt sūtīts izmeklēt vājprātu un pazīmes, kas liecināja par velnu abatijā, un to arī esat izdarījis. Jūs noskaidrojāt, kas tam bija par iemeslu: saimniecības māsa deva mūķenēm beladonnu, lai tās zaudētu prātu. Jūs zināt, kādēļ viņa tā rīkojās, viņas vēlme bija pašai ieņemt abates vietu un kļūt bagātai. Jūs zināt, ka lords Lukretili viņu pamudināja tā rīkoties, lai varētu nonāvēt savu māsu, izliekoties, ka viņa ir ragana, un tādā veidā iegūt viņas mantoto abatiju un zeltu. Tā bija jūsu pirmā izmeklēšana, un lai gan man, iespējams, bija šādas tādas šaubas par jūsu paņēmieniem es pavēstīšu savam kungam, ka esat to paveicis sekmīgi.
- Ir mirusi nevainīga mūķene, vainīgo sadedzināja jukušu sieviešu pūlis, un divas sievietes, kuras varētu būt nevainīgas zādzībā, taču neapšaubāmi ir vainojamas burvestībās, ir izkūpējušas gaisā. Un to jūs saucat par veiksmi?
Brālis Pēteris atļāvās mazu smaidiņu. Esmu redzējis arī sliktākas izmeklēšanas ar sliktāku iznākumu.
- Tad jau jūs esat pabijis pašas elles žokļos!
Rakstvedis ļoti nopietni pamāja ar galvu. Tā ir.
Luka mirkli klusēja. Ar citiem izmeklētājiem?
- Jūsu ir daudz.
- Tie ir tādi paši jauni vīrieši kā es?
- Daži bija tādi kā jūs ar tādām pašām spējām un zinātkāri. Citi toties jums līdzinājās visai maz. Taču nedomāju, ka jelkad iepriekš būtu saticis kādu, kurā ritētu laumu asinis.
Luka noraidoši atmeta ar roku. Tās ir blēņas.
- Ordeņa mestrs pats izvēlas izmeklētājus. Viņš tos sūta uzdevumā un skatās, ko tie atklāj. Jūs esat viņa personiskā armija pret grēku un pasaules gala tuvošanos. Viņš tam ir gatavojies gadiem ilgi.
Luka atstūma krēslu no galda. Es eju gulēt. No visas sirds ceru, ka man nerādīsies murgi.
- Nerādīsies, brālis Pēteris apgalvoja. Viņš jūs ir izraudzījies veiksmīgi. Jums piemīt spēks to panest un drosme to uzņemties. Drīz jūs iemācīsieties gudrību spriest tiesu daudz piesardzīgāk.
- Un tad?
- Un tad viņš jūs sūtīs uz kristīgās pasaules malu, kur ķeceri un velni pulcējas, lai karotu pret mums; tur nu labu cilvēku nav nemaz.
Sievietes jāja līdzās, zirgi soļoja plecu pie pleca. Laiku pa laikam Izoldei izlauzās trīcošs šņuksts, un Išraka pastiepa roku, lai pieskartos draudzenes dūrēm, kas bija cieši sažņaugušas pavadu.
Kā tu domā kas notiks ar abatiju? Izolde jautāja. Es esmu pametusi māsas. Esmu viņas nodevusi.
Otra meitene paraustīja plecus. Mums nebija izvēles. Tavs brālis bija apņēmies abatiju atgūt savā pārziņā, un saimniecības māsa bija nolēmusi ieņemt tavu vietu. Vai nu viņa būtu mūs noindējusi, vai arī tavs brālis būtu mūs sadedzinājis kā raganas.
- Kā viņa varēja darīt ko tādu indēt un vest mūs visas ārprātā?
Išraka paraustīja plecus. Saimniecības māsa gribēja abatiju dabūt sev. Viņa bija apņēmusies kļūt par abati un tiecās uz šo mērķi. Viņa vienmēr bija pret tevi, par spīti tam, ka sākumā,, kad ieradāmies abatijā, izlikās tik patīkama un laipna. Un tikai viņa pati zina, cik ilgi viņi abi ar tavu brāli bija kaldinājuši šo sazvērestību. Varbūt viņš bija apsolījis viņai abatiju jau sen.
- Un izmeklētājs! Saimniecības māsa viņu pilnībā apmuļķoja. Tas cilvēks ir muļķis.
- Saimniecības māsa runāja ar viņu un uzticējās izmeklētājam tad, kad tu to nedarīji. Protams, izmeklētājs uzzināja tikai viņas stāstu. Bet kurp mēs tagad dosimies?
Izolde pievērsa bālo seju draudzenei. Nezinu. Tagad mēs patiešām esam pazudušas. Esmu zaudējusi mantojumu un savu vietu uz šīs zemes, un mēs abas esam nosauktas par raganām. Išraka, man tik ļoti žēl! Man nevajadzēja ievest tevi abatijā. Man vajadzēja ļaut tev atgriezties savā zemē. Tev tagad vajadzētu mani atstāt.
- Es iešu tev līdzi, otra meitene vienkārši atteica. Mēs dosimies kopā vienalga uz kurieni.
- Man vajadzētu tev pavēlēt mani pamest, Izolde sacīja, šķībi pasmaidīdama. Tomēr es to nespēju.
- Tavs tēvs, mans mīļotais kungs, mūs audzināja kopā un sacīja, ka mums vienmēr kopā arī jāturas. Paklausīsim viņam šajā ziņā, jo esam pievīlušas viņu daudz kur citur.
Izolde pamāja ar galvu. Un jebkurā gadījumā es nespēju iedomāties dzīvi bez tevis.
Išraka uzsmaidīja draudzenei. Tad kurp dosimies? Mēs nevaram palikt uz Lukretili zemes.
Izolde brīdi apdomājās. Mums vajadzētu doties pie mana tēva draugiem. Ikviens, kurš kopā ar viņu karoja krusta karā, ir mūsu draugs. Mums jājāj pie viņiem, jāizstāsta par šo uzbrukumu man, jāpastāsta par manu brāli un par to, ko viņš nodarījis abatijai. Manam vārdam jāatgūst labā slava. Varbūt kāds no viņiem atgūs man arī mājas. Varbūt kāds palīdzēs apsūdzēt manu brāli un dabūt no viņa atpakaļ pili.
Išraka pamāja ar galvu. Grāfs Vladislavs bija tava tēva labākais draugs, un viņa dēls ir tev draudzību parādā. Es tikai nesaprotu, kā mums līdz viņam aizkļūt, viņš dzīvo jūdzēm tālu Valahijā, pašā kristīgās pasaules malā.
- Viņš mums palīdzētu, Izolde sacīja. Viņa tēvs un manējais zvērēja mūžīgu brālību. Viņš man palīdzētu.
- Mums kaut kur būs jāsadabū nauda, Išraka atgādināja. Ja grasāmies doties tādā ceļā, mums nāksies noalgot sargus. Mēs nevaram ceļot vienas. Šie ceļi ir pārāk bīstami.
- Vai manas mātes dārglietas pie tevis joprojām ir drošībā?
- To maisiņu es nekad nenoņemu. Dārglietas atrodas manā slepenajā jostā. Nākamajā pilsētā es vienu no tām pārdošu. Išraka pameta skatienu uz lēdijas Izoldes nodurto galvu, uz vienkāršo, brūno tērpu, zirģeli, uz kura viņa jāja, un uz draudzenes apvalkātajiem zābakiem. Ne tādu dzīvi tēvs tev vēlēja.
Jaunā sieviete nolieca galvu un ar delnas virspusi paberzēja acis. Es to zinu, viņa sacīja. Bet kurš var pateikt, ko viņš gribēja? Kāpēc viņam būtu bijis jāsūta mani uz abatiju, ja viņš vēlējās, lai esmu tāda sieviete, par kādu viņš mani audzināja? Tomēr kaut kur, varbūt debesīs, viņš mani vēros un lūgsies par to, lai es atrodu savu ceļu šajā skarbajā pasaulē bez viņa palīdzības.
Išraka atvēra muti, lai atbildētu, bet tad pēkšņi ar rāvienu apturēja zirgu. Izolde! viņa brīdinoši uzsauca, tomēr bija jau par vēlu. Virvi, kas bija novilkta pāri ceļam un piesieta pie liela koka, pēkšņi stingri nostiepa kāds, kas bija noslēpies krūmos, un tā aizķēra Izoldes zirga priekškājas. Dzīvnieks vienā mirklī saslējās pakaļkājās, un, sapinies virvē, sagrīļojās un nokrita uz ceļiem, tā ka Izolde smagi nolidoja zemē.
Išraka nevilcinājās ne mirkli. Cieši turēdama savu pavadu, viņa nolēca no zirga un uzvilka draudzeni kājās.
- Slēpnis! viņa iekliedzās. Lec manā zirgā!
Ceļa abās pusēs no meža izskrēja četri vīri; diviem bija rokās dunči, diviem rungas. Viens sagrāba Izoldes zirgu un pārmeta pavadu pār krūmu, bet pārējie trīs metās meitenēm klāt.
Un nu, mazās lēdijas, paceliet rokas gaisā! Tad nometiet zemē savus naudasmaciņus, un neviens necietīs, pirmais vīrietis ierunājās. Ceļojat vienas pašas? Tas ir muļķīgi, manas mazās lēdijas!
Išraka turēja sev priekšā garu, šauru dunci; otru plaukstu savilkusi dūrē, viņa nostājās stingri uz abām kājām kā cīnītāja. Vērodama visus trīs vīriešus un prātodama, kurš varētu uzbrukt pirmais, viņa nedaudz šūpojās.