- Varēšu, meitene atteica.
- Nu tad sakiet man, ja kļūst par grūtu. Viņa nav nekāda vieglā, un jūs esat tikai vāja, sīka būtne. Viņš pagriezās pret Luku. Es vadīšu viņas zirgu. Pārējie mums sekos.
- Tie noklīdīs, Luka pareģoja.
- Es tos atkal sasvilpšu, Freize sacīja. Daži lieki zirgi nekad nenāk par ļaunu, un varbūt mēs tos varēsim pārdot, ja radīsies vajadzība.
Pats viņš uzlēca savā rāmajā zirgā, satvēra Išrakas zirga pavadu un klusi, iedrošinoši uzsvilpa pārējiem četriem zirgiem; tie uzreiz sapulcējās viņam apkārt, un mazā kavalkāde vienmērīgā solī devās ceļā.
- Cik tālu ir līdz tuvākajai pilsētai? Luka vaicāja brālim Pēterim.
- Domāju, jūdzes astoņas, viņš atteica. Manuprāt, viņa izturēs; tomēr viņa izskatās ļoti slikti.
Luka palūkojās atpakaļ uz Išraku, kura bija atslīgusi pret Izoldi, saviebusies no sāpēm; meitenes seja bija bāla. Izskatās gan. Un, kad tur nonāksim, mums viņu vajadzēs nodot vietējam lordam sadedzināšanai. Mēs viņu esam izglābuši no bandītiem un osmaņu galerām, lai redzētu, kā viņa tiek sadedzināta kā ragana. Šaubos, vai viņa domās, ka esam viņai izdarījuši pakalpojumu.
- Viņa jau vakar būtu sadedzināta kā ragana, brālis Pēteris bez līdzjūtības balsī sacīja. Katra stunda viņai ir kā dāvana.
Luka pievilka pavadu, lai nonāktu līdzās Izoldei. Kā viņa tika savainota?
- Išraka dabūja sitienu ar rungu, kad centās mūs aizsargāt. Parasti viņa ir gudra cīnītāja, taču laupītāji bija četri. Tie metās mums virsū uz ceļa, mēģinot aplaupīt, un, kad ieraudzīja, ka esam tikai neaizsargātas sievietes, nosprieda saņemt mūs par ķīlniecēm, lai varētu pieprasīt izpirkuma maksu. Izolde pašūpoja galvu, kā cenzdamās aizgainīt atmiņas. Vai ari pārdot uz galerām.
- Vai viņi… Luka centās atrast īstos vārdus, … ē, nenodarīja jums pāri?
- Jūs gribat teikt vai viņi mūs izvaroja? Izolde tieši noprasīja. Nē, viņi mūs glabāja izpirkumam un tad piedzērās. Bet mums palaimējās. Meitene saknieba lūpas. Es biju muļķe, ka jāju bez apsardzes. Es pakļāvu Išraku briesmām. Mums vajadzēs atrast kādu, ar ko ceļot kopā.
- Jūs vispār nevarēsiet ceļot, Luka skarbi pateica. Jūs esat manas gūsteknes. Es jūs apcietinu par apsūdzībām burvestībās.
- Nabaga māsas Augustes dēļ?
Luka samirkšķināja acis, cenzdamies aizgainit ainu ar abām jaunajām sievietēm, kas notriepušās ar asinīm kā miesnieki. Jā.
- Vai jūs mani uzklausīsiet, pirms mūs izdosiet, kad tiksim līdz nākamajai pilsētai un ārsts apskatīs Išraku? Es jums visu paskaidrošu, atzīšos visā, ko esam un ko neesam izdarījušas, un jūs varēsiet izlemt, vai mūs jāsūta atpakaļ pie mana brāļa sadedzināšanai. Jo tā notiks jūs to zināt. Ja aizsūtīsiet mani atpakaļ pie viņa, jūs parakstīsiet man nāves spriedumu. Man nebūs tiesas, kuras norisi būtu vērts pierakstīt; nebūs iztiesāšanas, kas būtu vērta, lai to uzklausītu. Jūs mani iesūtīsiet nāvē. Vai tas negulsies smagi uz jūsu sirdsapziņas?
Viņiem blakus piejāja brālis Pēteris. Ziņojums jau ir aizsūtīts, viņš bargā noteiktībā sacīja. Un jūs tur esat uzrādīta kā ragana. Mēs neko citu nevaram darīt kā vien nodot jūs civilajiem likumiem.
- Es varu viņu uzklausīt, Luka aizkaitināti atteica.
- Es varu viņu uzklausīt un tā arī darīšu.
Izolde paraudzījās viņā. Sieviete, kuru jūs tik ļoti apbrīnojat, ir mele un atkritēja, viņa skarbi sacīja.
- Saimniecības māsa ir mana brāļa mīļākā, kuru viņš piemuļķojis un padarījis par savu līdzdalībnieci. Es to varētu apzvērēt. Viņš pārliecināja saimniecības māsu ievest mūķenes ārprātā un novelt vainu uz mani, lai jūs ierastos un iznīcinātu manu varu abatijā. Viņš turēja to sievieti par muļķi, un es domāju, ka viņa par tādu uzskatīja jūs.
Kad šī meitene viņu nosauca par muļķi, Luka juta, kā viņu pārņem dusmas, bet viņš sakoda zobus. Es viņā klausījos, kad jūs neuzskatījāt par vajadzīgu ar mani runāt. Man viņa patika, kad jūs man pat neparādījāt savu seju. Viņa zvērēja, ka teiks patiesību, kad jūs… kas zina, ko jūs darījāt? Katrā ziņā man nebija neviena, ar ko es būtu varējis viņu salīdzināt. Bet, par spīti tam, es uzmanīgi noklausījos viņas melos un sapratu, ka viņa noveļ vainu uz jums, kad jūs sevi pat neaizstāvējāt manā priekšā. Jūs varat saukt mani par muļķi kaut gan es redzu, ka bijāt diezgan iepriecināta par manu palīdzību atgadījumā ar bandītiem, tomēr mani viņa nepiemuļķoja lai ko jūs teiktu.
Izolde nolieca galvu, it kā lai mīkstinātu savus pārsteidzīgos vārdus. Es nedomāju, ka esat muļķis, izmeklētāj, viņa atteica. Esmu jums pateicīga, ka mūs izglābāt. Būšu priecīga izskaidrot visu no savas puses. Un es ceru, ka jūs mūs apžēlosiet.
Ārsts, kas bija ataicināts pie mauru verdzenes, kad ceļinieki atpūtās nelielās pilsētiņas mazajā iebraucamajā vietā, paziņoja, ka meitene zaudējusi daudz asiņu un ir sasista, tomēr kauli neesot lauzti. Luka samaksāja par labāko guļvietu slimniecei un Izoldei un vēl papildus lai viņām nebūtu jādala istaba ar citiem ceļotājiem.
Kā man atskaitīties par to, ka tagad maksājam par divām sievietēm, kuras ceļo kopā ar mums? brālis Pēteris jautāja. Par sievietēm, kuras ir zināmas kā noziedznieces?
- Tu varētu pateikt, ka man bija nepieciešamas kalpones un tu man sagādāji divas jaukas meitenes, ieteica Freize, izpelnīdamies skābu rakstveža skatienu.
- Un vispār nav jāatskaitās ne par ko. Šī nav izmeklēšana, Luka rīkoja. Tā ir tikai dzīve ceļā, kas nepieder pie mūsu darba.
Izolde noguldīja Išraku lielajā gultā, it kā viņas būtu vienlīdzīgas, deva viņai ar karotīti ar zupu, it kā viņa būtu Izoldes māsa, rūpējās par viņu kā par savu bērnu un sēdēja draudzenei blakus, kad tā gulēja.
- Kā ar sāpēm?
- Nav labāk, Išraka saviebās. Tomēr vismaz man vairs nešķiet, ka esmu nolemta nāvei. Tas jājiens bija kā murgs; sāpes tikai plūda un plūda. Domāju, ka miršu.
- Es nevarēju tevi pasargāt no ceļa grambām un ari no zirga klupieniem ne. Tas mani kratīja, un tu noteikti juties šausmīgi.
- Bija grūti to izturēt.
- Išraka, esmu tevi pievīlusi. Tevi varēja nogalināt vai pārdot verdzībā! Un nu mēs atkal esam gūstā. Man jāļauj tev iet. Tu vari aiziet, kamēr es ar viņiem runāšu. Lūdzu, glābies! Dodies uz dienvidiem, dodies projām uz savu zemi un lūdz savu dievu, lai mēs atkal kādreiz satiktos!
Meitene atvēra acis, kurām apkārt vīdēja zilumi, un viņas skatiens uzdzirkstīja. Mēs paliksim kopā, viņa stingri sacīja. Vai tad tavs tēvs mūs neaudzināja kopā kā vismīļākās māsas, kā biedrenes, kuras nekad netika šķirtas?
- Varbūt viņš tā darīja, bet mana māte tam nedeva savu svētību. Viņa pretojās tam, ka mēs pavadījām kopā katru viņas dzīves dienu, Izolde atgādināja. Un, kopš zaudējām manu tēvu, neesam pieredzējušas neko citu kā vien sirdssāpes.
- Mana māte gan svētīja mūsu draudzību, Išraka atteica. Viņa man teica: "Izolde ir tev tuva kā māsa." Viņa bija laimīga, ka mēs ar tevi visu cauru dienu pavadījām kopā kopā mācījāmies un kopā rotaļājāmies -, un viņa mīlēja tavu tēvu.
- Tev mācīja valodas, Izolde atgādināja šķietamā aizvainojumā. Un ārstniecību. Un cīņas mākslu. Bet es neapguvu neko citu kā vien mūziku un izšūšanu.
- Es tiku gatavota būt par tavu kalponi un biedreni, Išraka sacīja, lai varētu tev kalpot un tevi aizsargāt. Un to es ari daru. Es zinu visu, kas jāzina, lai tev kalpotu, un tev vajadzētu būt par to priecīgai.