Ašs pirksta uzsitiens pa vaigu pavēstīja Išrakai, ka Izolde ir par to priecīga.
- Nu tad tā, Išraka sacīja. Man jāpaguļ, bet tu dodies vakariņās. Paskaties, vai vari izmeklētāju piedabūt, lai viņš palaiž mūs vaļā. Un, ja viņš to izdara, mēģini viņu pierunāt iedot mums nedaudz naudas.
- Tu ļoti augstu vērtē manas pārliecināšanas spējas, Izolde noskumusi atteica.
- Jā, tā ir. Išraka aizvēra acis. īpaši attiecībā uz viņu.
Luka vakariņu laikā aizsūtīja pēc Izoldes, iecerējis viņu ēšanas laikā, kad neviena cita nebūtu klāt, nopratināt, bet tad atklāja, ka gan brālis Pēteris, gan Freize nolēmuši palikt istabā kopa ar viņiem.
- Es pasniegšu ēdienu, Freize paziņoja. Labāk to daru es nekā kaut kāds iebraucamās vietas skuķis, kas noklausītos visā, ko sakāt, un, ļoti iespējams, iejauktos sarunā.
- Tu nu gan esi ļoti mazrunīgs!
- Mazrunīgs, Freize atkārtoja, lai vārds iespiestos atmiņā. Mazrunīgs, vai zināt? Izlikšos, ka tāds esmu.
- Un es visu pierakstīšu. Tā tomēr joprojām ir slepkavības un burvestību izmeklēšana, brālis Pēteris bargi sacīja. Tas vien, ka atradām šīs sievietes, iekūlušās vēl lielākās nepatikšanās, nepierāda viņu nevainīgumu. Tieši pretēji. Krietnas sievietes paliek mājās un uzvedas, kā pieklājas.
- Mēs šīs sievietes diez ko nevaram vainot par to, ka viņas ir palikušas bez mājām, kad viņu abatijā abas taisījās sadedzināt kā raganas, Luka aizkaitināti sacīja. Vai arī apvainot meiteni par to, ka pašas brālis viņu izsviedis no mājām.
- Lai kāds arī būtu iemesls, viņa un viņas kalpone ir bez jumta virs galvas un neviens viņas nevada, brālis Pēteris neatkāpās. Neviens vīrietis viņas nevada, un neviens viņas neaizsargā. Abas pavisam droši iekulsies nepatikšanās un ari izraisīs tās.
- Man šķita, ka esam atbildējuši uz jautājumiem par abatiju, Luka ierunājās, raudzīdamies te uz vienu, te otru skarbo seju. Biju domājis, ka esam pabeiguši izmeklēšanu un nosūtījuši ziņojumu. Ka lielākajā daļā minēto noziegumu šīs sievietes nav vainojamas. Man šķita, ka bijām pārliecinājušies par viņu nevainīgumu.
- Par to mēs bijām pārliecinājušies attiecībā uz zāļošanu, indēšanu un slepkavību, Pēteris attrauca. Bijām noskaidrojuši, ka lielākos noziegumus pastrādājusi saimniecības māsa. Bet ko tās abas tonakt darīja kapličā? Vai tad jūs neatceraties, kā viņas aizskāra līķi un kā saimniecības māsa sacīja, ka viņas ar mūķenes ķermeni notur sātanisko mesu?
Freize pamāja ar galvu. Brālim Pēterim taisnība. Viņām nāksies daudz ko paskaidrot.
- Es jautāšu, Luka sacīja. Es viņas izjautāšu par visu. Tomēr, ja atceramies, kā ieradās viņas brālis, kas bija slepenās tuvās attiecībās ar to sievieti, un cik labprāt viņš bija gatavs noskatīties, kā māsa viņa acu priekšā tiek sadedzināta, mēs pret šo meiteni varam just tikai žēlumu. Un jebkurā gadījumā ja viņas atbildes nebūs apmierinošas, mēs varam šīs sievietes izdot lordam Pikantem, kurš šeit ir pavēlnieks. Viņš tās abas varēs sadedzināt, tāpat kā to būtu darījis lords Lukretili. Vai to jūs vēlaties? Jauneklis paskatījās uz abu biedru drūmajām sejām. Jūs vēlaties redzēt viņas mirušas? Šīs divas jaunās sievietes?
- Mana vēlēšanās ir, lai tiktu spriesta taisna tiesa, brālis Pēteris sacīja. Piedošana lai paliek Dieva ziņā.
- Vai ari mēs varētu pievērt acis un ļaut viņām rit no rīta aizbēgt, ieteica Freize, dodamies ārā no istabas.
- Ak, Dieva dēļ! Luka izsaucās.
Tieši tanī brīdī pa kāpnēm lejup uz vakariņām nokāpa Izolde, uzvilkusi tērpu, ko bija aizņēmusies no iebraucamās vietas saimnieka sievas. Tas bija šūts no kāda rupja auduma un nokrāsots tumši zils. Galvā Izolde bija uzlikusi galvassegu, kādu valkāja lauku sievietes. Tā atklāja skatienam meitenes zeltaino matu cirtas, kuras viņa bija atglaudusi atpakaļ un savijusi pīnē. Luka atcerējās, kā bija iziruši zeltainie mati, kad viņš meiteni bija notvēris staļļa pagalmā, un rožūdens smaržu, kad viņš to bija spiedis pie zemes. Vienkāršajā ģērbā Izoldes skaistums pēkšņi šķita mirdzošs, un Luka un pat brālis Pēteris stāvēja kā mēmi.
- Ceru, ka jūtaties labāk, Luka nomurmināja, pastumdams viņai krēslu.
Izolde turēja acis nolaistas, un smaids bija vērsts uz viņas kājām. Es nebiju ievainota, tikai pārbijusies. Išraka atpūšas un veseļojas. Esmu pārliecināta, ka rīt no rīta viņa jutīsies labāk.
Ar blīkšķi atraudams durvis, ienāca Freize un sāka kraut uz galda šķīvjus. Cāļa frikasē viņi tieši mums nokāva vecu gaili. Sautēta liellopu gaļa ar rāceņiem; cūkgaļas pastēte es nu tai nepieskartos. Nedaudz desas, kas izskatās diezgan laba, un pāris šķiņķa šķēļu. Freize izgāja laukā un atkal atgriezās, nesdams vēl citus traukus. Nedaudz vietējā tirgū pirkta marcipāna, kas garšo gandrīz kā īsts, bet es nevarētu apzvērēt, ka tas ir svaigs; dažas maizītes, kuras cepusi pati saimniece, tās es redzēju iznākam no krāsns, jūsu drošības labad nogaršoju un atzinu par labām esam. Augļu viņiem šeit nav nemaz, ja neskaita pāris tik zaļu ābolu, ka tie visādā ziņā jūs piebeigs, un dažus cukurotus kastaņus. Labos gados tie tiek pietaupīti ja nu ierodas kungi. Tā ka es par tiem neatbildu.
- Atvainojiet, Luka teica Izoldei.
- Nekas, viņa pasmaidīdama atbildēja. Viņš ir ļoti patīkams un droši vien runā taisnību tas ir svarīgāk.
- Nedaudz ļoti laba vīna, ko es atļāvos jūsu dēļ pagrabā pagaršot un kas manai lēdijai nepavisam nekaitētu. Freizi bija iedrošinājusi Izoldes uzslava, un viņš ar plašu žestu ielēja vīnu. Nedaudz vieglā ela, lai dzesētu jūsu slāpes, to šeit brūvē no kalnu ūdens, un dzēriens nudien ir visai labs. Citā gadījumā jūs droši vien nedzertu ūdeni, bet šeit to varbūt varētu. Un, ja jums kārojas pāris olu, es varu likt, lai tās uzvāra vai pagatavo olu kulteni kā vēlaties.
- Freizem patīk domāt, ka viņš ir dzimis, lai man kalpotu, un viņš nudien izturas pret mani labi, Luka pusbalsī atzina.
- Un vēl kas, Freize turpināja, pievēršoties tieši Izoldei. Te būs jauks, salds vīns jūsu trūcīgajai maltītei, un tūlīt no krāsns nāks ārā laba maize. Kviešu, protams, viņiem nav, bet rudzu maize ir garšīga un viegla; to cepot, izmantots kas līdzīgs medum. To visu es atklāju garā sarunā ar virēju, kura nav nekas cits kā šīs vietas saimniece un, pēc manām domām, ir ļoti laba sieva. Viņa teica, ka tērps jums piestāvot daudz labāk nekā viņai, un tā tas ari ir.
- Tomēr dažreiz viņš, protams, ir visai neciešams, Luka pabeidza. Freize, lūdzu, pasniedz ēdienu klusēdams.
- Klusēdams, viņš saka. Freize pamāja Izoldei ar sazvērniecisku smaidu. Es esmu kluss. Redziet mēms kā zivs. Ziniet, esmu mazrunīgs. Mazrunīgs.
Kad Freize saknieba lūpas, salika visus atlikušos ēdienus uz galda, zemu paklanījās un nostājās ar muguru pret durvīm, pagriezies ar seju pret telpu kā vissmalkākais apkalpotājs, Izolde nevarēja neiesmieties. Brālis Pēteris apsēdās un sāka likt sev ēdienu, līdzās nolicis manuskriptu un blakus vīna glāzei novietojis tintnīcu.
- Saprotu, ka jūs mani gribat ne tikai paēdināt, bet arī nopratināt, Izolde Lūkam sacīja.
- Kā svētajā misē, rakstvedis atteica Lūkas vietā, kur jums jāatbild par savu dvēseli un ticību, pirms pieņemat komūniju. Vai varat atbildēt par savu dvēseli, manu lēdij?