- Neesmu izdarījusi neko tādu, par ko kaunētos, meitene noteikti atbildēja.
- Un kā ar uzbrukumu mirušai sievietei?
Luka raidīja brālim Pēterim brīdinošu skatienu, lai tas valdās, bet Izolde atbildēja bez bailēm. Tas nebija uzbrukums. Mums bija jāuzzina, kas māsai iebarots. Un, atklādamas, ka viņa noindēta, mēs izglābām pārējās māsas. Es māsu Augusti pazinu, bet jūs ne. Es jums saku: viņa būtu bijusi priecīga, ka mēs to pēc viņas nāves izdarījām un tādā veidā aiztaupījām sāpes viņas māsām. Māsas Augustes vēderā mēs atradām beladonnas ogas. Tas pierādīja, ka mūķenes tika indētas, ka viņas nebija nedz apsēstas, nedz ari juka prātā, kā mēs visas baidījāmies. Cerēju, ka mēs varēsim iedot jums ogas kā pierādījumu un pasargāt abatiju no mana brāļa un saimniecības māsas.
Luka ar karoti uzlika cāļa frikasē uz lielas rupjmaizes šķēles un pastūma to meitenei. Viņa no tērpa piedurknes izsmalcināti izbūra dakšiņu un noēda no šķēles virsas gaļu. Neviens no viņiem tādas galda manieres vēl nebija redzējis. Luka gandrīz aizmirsa, kas viņam bija jautājams. Freize pie durvīm stāvēja kā zemē iemiets.
- Nekad neesmu tādu priekšmetu redzējis, Luka noteica.
- To sauc par dakšiņu, Izolde paskaidroja, it kā tā būtu pavisam parasta lieta. Tādas lieto Francijas galmā. Ēšanai. Šo man iedeva tēvs.
- Nekad neesmu ēdis neko tādu, ko nevarētu uzdurt uz dunča gala, Freize no durvīm izteicās.
- Diezgan! Luka apsauca savu kalpu, kuram tik ārkārtīgi patika iejaukties.
- Vai arī izsūkt, Freize turpināja. Viņš mirkli klusēja, tad paskaidroja tuvāk: Ja ēdama zupa.
- "Ja ēdama zupa"! Luka nikni pagriezās pret savu kalpu. "Ja ēdama zupa"! Dieva dēļ, stāvi klusu! Nē, labāk tomēr pagaidi virtuvē!
- Es sargāju durvis, Freize sacīja, norādot, ka viņa darbs ir svarīgs. Sargāju durvis no iebrucējiem.
- Es gan labprātāk dotu priekšroku iebrucējam! Es labāk gribētu, ka te iebrāžas laupītāju banda, nekā klausītos, kā tu izsaki savas domas par visu, kas notiek un nenotiek.
Freize nožēlā pašūpoja galvu un atkal saknieba lūpas, lai parādītu, ka turpmāk būs kluss. Kā kaps, viņš Lūkam sacīja. Turpiniet vien! Jums labi sanāk pamatīgi, bet ar cieņu. Nepievērsiet man uzmanību.
Luka atkal pagriezās pret Izoldi. Nopratināšana nav vajadzīga, viņš sacīja. Tomēr jums jāsaprot, ka nevaram jūs atlaist, iekams neesam pārliecinājušies par jūsu nevainīgumu. Ēdiet vakariņas un izstāstiet man godīgi, kas notika klosteri un ko esat nodomājusi darīt tālāk.
- Vai drīkstu uzzināt, kas notika ar klosteri? Vai jūs to slēdzāt?
- Nē, jauneklis atteica. Vēlāk es jums pastāstīšu vairāk, bet abatiju mēs pametām, kad mūķenes skaitīja lūgšanas un tika gaidīta jaunas abates iecelšana.
- Saimniecības māsa?
- Mirusi, tas bija viss, ko Luka pateica. Tagad izstāstiet man visu, ko zināt.
Izolde vēl brītiņu ēda, tad pabīdīja maizes šķēli uz vienu pusi. Brālis Pēteris uz tās uzlika ragū un tad iemērca spalvu tintē.
- Kad ierados abatijā, es sēroju par tēvu un pretojos viņa vēlmēm, Izolde godīgi pateica. Išraka ieradās kopā ar mani mēs nekad neesam tikušas šķirtas, kopš tēvs atveda Išraku un viņas māti no Svētās zemes.
- Vai viņa ir jūsu verdzene? brālis Pēteris pavaicāja.
Izolde kaismīgi papurināja galvu. Išraka ir brīva. Tikai tādēļ vien, ka Išrakā rit mauru asinis, visi mūždien domā, ka viņa atrodas verdzībā. Mans tēvs cienīja un godāja Išrakas māti un apglabāja viņu pēc kristiešu paražām, kad tā nomira. Išraka tad bija tikai septiņus gadus veca. Viņa ir brīva, tāpat kā brīva bija viņas māte.
- Brīvāka nekā jūs? Luka vaicāja.
Jauneklis ieraudzīja, kā viņa pietvīkst. Jā, tā laikam iznāk. Tādēļ, ka mani saistīja tēva testamentā teiktais ka jādodas uz abatiju -, un nu, kad esmu zaudējusi savas mājas, esmu izsludināta meklēšanā kā noziedzniece.
- Ko jūs darījāt ar māsas Augustes ķermeni?
Izolde paliecās uz priekšu, nenolaizdama tumšzilo
acu skatienu no jaunekļa. Luka būtu varējis apzvērēt, ka viņa runā taisnību. Išraka Spānijā mācījās pie mauru dziedniekiem. Tēvs mūs abas aizveda uz Spānijas galmu, kad sniedza tur padomus par nākamo krusta karu. Išraka mācījās pie viena no dižākajiem ārstiem par ārstniecības augiem, apreibinošām zālēm un indēm. Mums bija aizdomas, ka mūķenes tiek indētas, turklāt man rādījās visneparastākie sapņi un es modos ar brūcēm delnās.
- Arī jūsu plaukstās bija stigmas? Luka viņu pārtrauca.
- Es biju pārliecināta, ka tā ir, meitene atteica un, to atceroties, pēkšņi sadrūma. Sākumā biju apjukusi un domāju, ka zīmes ir īstas sāpīgi brīnumi.
- Tā bijāt jūs, kas atnāca uz manu istabu un parādīja savas delnas?
Izolde klusēdama pamāja ar galvu.
- Tur nav nekā apkaunojoša, Luka viņai maigi sacīja.
- Šķita, it kā tas būtu grēks, viņa klusām atteica. Uzrādīt Tā Kunga brūces un uzmosties tik satrauktai pēc tam kad sapnī esi skrējusi un kliegusi…
- Jūs domājāt, ka murgus izsauca apreibinošā zāle beladonna?
- Išraka tā domāja. Viņai likās, ka šo zāli lieto daudzas mūķenes. Išraka nekad neēda refektorijā; viņa ieturējās kopā ar kalpotājām, un viņai nekad nerādījās murgi. Nevienai no kalpotājām nerādījās murgi. Tas notika tikai ar tām māsām, kuras ēda refektorija maizi. Kad tik pēkšņi nomira māsa Auguste, Išraka nodomāja, ka māsas sirds pārstājusi pukstēt beladonnas iespaidā. Viņa zināja: ja beladonnas ticis pārāk daudz, tā nonāvē. Mēs nolēmām atgriezt māsas Augustes vēderu, lai atrastu ogas.
Brālis Pēteris aizklāja acis ar plaukstām, it kā viņa priekšā joprojām stāvētu abas meitenes, asinīs līdz elkoņiem, iegrimušas savā šausminošajā darbā.
- Aizskart ķermeni bija milzu grēks, Luka paskaidroja Izoldei. Aiztikt līķi ir ne tikai grēks, bet ari noziegums.
- Tikai ne Išrakai. Izolde aizstāvēja draudzeni. Viņa nepieder pie mūsu ticības un netic ķermeņa augšāmcelšanās brīnumam. Tas, ko mēs darījām, Išrakas acīs nebija daudz lielāks grēks kā izpētīt dzīvnieku. Jūs viņu nevarat apsūdzēt ne par ko citu kā vien par dziedniecības mākslas izmantošanu.
- Bet jums tas bija liels grēks, Luka neatlaidās. Tas noteikti bija nepanesami? Kā jūs jauna lēdija varējāt ko tādu izdarīt?
Izolde nolieca galvu. Jā, man tas bija grēks. Tomēr domāju, ka tas ir jāizdara, un negribēju pamest Išraku, lai viņa to paveic viena pati. Es domāju, ka man jābūt… Viņa pieklusa. Domāju, ka man jābūt drosmīgai. Es esmu lēdija Lukretili. Nospriedu, ka man jābūt tikpat drošsirdīgai kā vārdam, kuru nesu. Un mēs tiešām ieraudzījām māsas vēderā ogas tumšas žāvētu ogu drusciņas. Izolde ielaida roku sava ģērba kabatā un izvilka dažas tumšu, cietu ogu kripatiņas, kuras atgādināja pipara graudiņus. Mēs atradām šos. Lūk, pierādījums tam, ko mēs darījām un ko uzgājām.
Luka vilcinājās. Jūs šos te izņēmāt no mirušās sievietes vēdera? viņš jautāja.
Meitene pamāja ar galvu. Tas bija jāizdara, viņa noteica. Kā citādi mēs varētu jums pierādīt, ka mūķenēm tika iebarotas beladonnas ogas?
Jauneklis piesardzīgi paņēma kripatas un aši pastūma tās brālim Pēterim. Vai jūs zinājāt, ka saimniecības māsa darbojās kopā ar jūsu brāli?
Izolde skumji pamāja ar galvu. Es zināju, ka starp viņiem kaut kas ir, tomēr nekad nevaicāju. Man būtu vajadzējis uzstāt, lai viņa pasaka taisnību, es vienmēr jutu, ka viņa… Meitene aprāvās. Es nezināju, ne par ko īsti nebiju pārliecināta. Tomēr jutu, ka viņi bija…