- Viņi bija kas?
- Vai tā varētu būt, ka viņi bija mīļākie? Izolde tikko sadzirdami ievaicājās. Vai tas ir iespējams? Vai ari vainojama tikai mana greizsirdības pilnā iztēle? Un mana skaudība par viņas skaistumu.
- Kādēļ gan lai jūs teiktu par saimniecības māsu ko tādu?
Meitene paraustīja plecus. Es dažkārt domāju vai redzu, vai pat saožu ko tādu, kas nav pārāk skaidrs vai redzams citiem… Šajā gadījumā man šķita, it kā saimniecības māsa viņam piederētu, it kā viņa būtu… mana brāļa krekls.
- Jūsu brāļa krekls? Luka atkārtoja.
Izolde no jauna pašūpoja galvu, kā aizgainīdama vīziju. It kā saimniecības māsu būtu pārņēmusi viņa smarža. Es nespēju to izskaidrot labāk.
- Vai jums piemīt Redzējuma spēja? brālis Pēteris iejaucās, blenzdams Izoldē pāri sava spalvaskāta galam.
- Nē. Viņa strauji un noliedzoši pakratīja galvu. Nē, nekā tamlīdzīga. Nekā tik droša, nekā tik skaidra. Ja tā būtu, mani viss notiekošais neuztrauktu. Neuzskatu sevi par gaišreģi. Es tikai šo to sajūtu, tas arī viss.
- Bet jūs jutāt, ka viņa bija jūsu brāļa sieviete?
Izolde piekrītoši pamāja ar galvu. Tomēr man nebija
pierādījumu; nebija nekā, par ko varētu viņu apsūdzēt. Tikai tāda kā čaboņa, kā zīds saimniecības māsas apakšsvārkos.
Uzkrītošs klepus no durvju puses vīriešiem atgādināja, ka pirmais zīda apakšsvārkus bija pieminējis Freize.
- Zīda apakšsvārku valkāšanu būtu grūti nosaukt par noziegumu, brālis Pēteris aizkaitināti sacīja.
- Tas bija mājiens, Izolde domīgi turpināja, ka saimniecības māsa nebija tāda, par kādu izlikās, ka abatija viņas vadībā nebija tāda, kāda izskatījās. Kādai tai vajadzētu būt. Bet… meitene paraustīja plecus. Man šī dzīve bija nezināma un šķita, ka saimniecības māsa par visu atbild. Es viņai neko nejautāju un, tā kā viņa bija galvenā, neapstrīdēju viņas varu abatijā. Man būtu vajadzējis to darīt. Man uzreiz būtu vajadzējis sūtīt pēc izmeklētāja.
- Kā jūs izkļuvāt no pagraba vārtsardzes namiņā? brālis Pēteris negaidot pagrieza izjautāšanu citā virzienā, cerēdams Izoldi apmulsināt. Kā jūs izkļuvāt ārā un izbēgāt, kaut arī jums bija uzliktas roku un kāju važas, bet pats pagrabs izkalts veselā akmenī?
Izdzirdot skarbumu jautātāja balsī, Luka sarauca pieri, bet brālis Pēteris vienkārši gaidīja atbildi, turēdams gaisā spalvu. Tā ir galvenā apsūdzība, viņš klusām piezīmēja Lūkam. Vienīgais pierādījums burvestībām. Verdzenes pastrādātais ir ķeceres roku darbs viņa nekalpo Baznīcai. Arī uzbrukumu līķim veica tā otra sieviete. Mēs varētu to uzskatīt par ļaunu darbu, taču ķecere nav mūsu pārziņā. Abate nav pastrādājusi noziegumu, tomēr viņas izbēgšana ir aizdomīga tā izskatās pēc burvestības. Viņai tas ir jāpaskaidro.
- Kā jūs tikāt laukā? Luka viņai vaicāja. Apdomājieties labi, pirms atbildat.
Izolde vilcinājās. Jūs mani baidāt, viņa sacīja. Es baidos runāt.
- Jums tiešām ir jābaidās, jauneklis viņu brīdināja. Ja atbrīvojāties no roku dzelžiem un tikāt ārā no pagraba, izmantojot maģiskus līdzekļus vai ar velna palīdzību, par to vien jums tiks izvirzīta apsūdzība burvestībās. Es jūs varu attaisnot par mirušās sievietes aizskaršanu, taču man nāktos jūs apsūdzēt par velna izsaukšanu, lai tas jums palīdzētu izbēgt.
Izolde ievilka elpu. To es jums nevaru stāstīt, viņa iesāka. Es nevaru pateikt neko tādu, kam būtu kāda jēga.
Brāļa Pētera rakstāmspalva šūpojās gaisā virs lapas. Būtu labāk, ja jūs tomēr kaut ko izdomātu. Šī ir vienīgā apsūdzība, kas pret jums atlikusi. Atbrīvošanās no važām un iziešana cauri sienām ir burvestība. Tikai raganas spēj staigāt cauri sienām.
Iestājās šausminošs klusums. Izolde lūkojās lejup uz savām rokām, un vīrieši gaidīja viņas atbildi.
- Ko jūs izdarījāt? Luka mierīgi vaicāja.
Viņa pašūpoja galvu. Es patiešām nezinu.
- Kas tur notika?
- Tas bija kaut kas neizskaidrojams.
- Vai tā bija burvestība? brālis Pēteris jautāja.
Krietnu bridi valdīja mokošs klusums.
- Es viņas izlaidu ārā, pēkšņi nelūgts ierunājās Freize, pamezdams savu vietu pie durvīm un ienākdams istabā.
Brālis Pēteris metās viņam virsū. Tu! Kāpēc?
- Žēlastības dēļ, Freize attrauca. Taisnīguma dēļ. Bija acīmredzams, ka viņas neko sliktu nav izdarījušas. Tās nebija viņas, kas skaloja zeltu un staigāja apkārt čaukstošos zīda apakšsvārkos. Viņas brālis būtu sadedzinājis savu māsu tajā pašā brīdī, kad būtu dabūjis viņu savos nagos; pēc saimniecības māsas pavēles jau bija sakrauti sārti. Es pagaidīju, līdz jūs visi pagalmā bijāt aizņemti, lemjot, kas būtu jādara; tad ieslīdēju pagrabā, palaidu viņas vaļā, palīdzēju uzkāpt pa kāpnēm, staļļa pagalmā uzsēdināju zirgos un nosūtīju, lai iet savu ceļu.
- Tu atbrīvoji manas aizdomās turamās? Luka neticīgi jautāja.
- Mazo lord! Freize atvainodamies paplēta rokas. Jūs, mirkļa neprāta pārņemts, taisījāties sadedzināt divas nevainīgas sievietes! Vai jūs būtu manī klausījies? Nē. Jo es tieku uzskatīts par muļķi. Vai jūs būtu klausījies viņās? Nē. Jo saimniecības māsa jums bija sagrozījusi galvu. Un šīs lēdijas brālis jau turēja gatavībā lāpu. Zināju, ka beigās jūs man pateiksiet paldies, un te nu mēs esam jūs man sakāt paldies.
- Es tev nesaku paldies! Luka iesaucās, pārskaities līdz nemaņai. Man vajadzētu tevi padzīt no mana dienesta un apsūdzēt pāvesta izmeklēšanas traucēšanā!
- Tad man pateiksies lēdija, Freize līksmi turpināja. Un, ja viņa to nedarīs, varbūt to darīs viņas skaistā verdzene.
- Išraka nav mana verdzene, Izolde, visai apmulsusi, ierunājās. Un viņa nekad nevienam nepateicas, īpaši jau vīrietim.
- Varbūt viņa mani beigu beigās novērtēs, Freize cienīgi sacīja. Kad iepazīs tuvāk.
- Viņa nekad tevi neiepazīs tuvāk, jo tu tūlīt tiksi atlaists, Luka nikni sacīja.
- Izklausās bargi, atzina Freize, pametot skatienu uz brāli Pēteri. Vai jūs tā neteiktu? Ja ņem vērā, ka tas biju es, kurš neļāva sadedzināt divas nevainīgas sievietes un pēc tam mūs visus piecus izglāba no laupītājiem. Nemaz nepieminēsim dažus vērtīgus zirgus, ko ieguvām.
- Tu iejaucies manā izmeklēšanas gaitā un palaidi vaļā manas ieslodzītās, Luka nepiekāpās. Ko citu es varu darīt kā vien atlaist tevi un ar negodu sūtīt atpakaļ uz klosteri?
- Tas bija jūsu paša labā, Freize skaidroja. Un viņu labā. Glābu jūs visus no jums pašiem.
Luka pagriezās pret brāli Pēteri.
- Bet kādēļ tu aiztaisīji roku važas, pēc tam kad biji viņas atbrīvojis? brālis Pēteris gribēja zināt.
Freize bridi vilcinājās. Lai saceltu lielāku apjukumu, viņš nopietni sacīja.
Izolde, par spīti raizēm, apspieda smiekliņu. Tu to pavisam noteikti sacēli, viņa sacīja. Tikko manāma sasmaidīšanās ar Freizi lika Lūkam pēkšņi saraukt pieri.
- Un tu apzvēri, ka to izdarīji? viņš cieti noprasīja. Lai cik smieklīgs tu būtu?
- Zvēru, Freize atbildēja.
Luka pievērsās brālim Pēterim. Tas viņas atbrīvo no apsūdzības burvestībās.
- Ziņojums jau ir nosūtīts, brālis Pēteris domīgi noteica. Tur bija teikts, ka gūsteknes ir pazudušas, apvainotas burvestībās, .bet vainīgie pavisam noteikti bija viņu apsūdzētāji. Lieta ir izbeigta, ja vien jūs to negribat atsākt. Mums nav jāziņo, ka mēs viņas atkal satikām, un nav mūsu pienākums viņas apcietināt, ja mums nav pierādījumu par burvestībām. Mēs vairs neveicam izmeklēšanu. Tā ir pabeigta.