- Jā, vīrietis piekrita. Ar nulli var izmērīt to, kā nav. Osmaņi sagrāba Konstantinopoli un mūsu impēriju austrumos ne tikai tāpēc, ka viņu armijas bija spēcīgākas un ka viņiem bija labāki karavadoņi, bet ari tādēļ, ka viņiem bija ierocis, kāda nav mums, tik milzīgs lielgabals, ka vajadzēja sešdesmit vēršu, lai to aizvilktu līdz īstajai vietai. Osmaņiem piemīt zināšanas par daudz ko tādu, ko mēs nesaprotam. Iemesls, kādēļ es aizsūtīju pēc jums, iemesls, kādēļ jūs izraidīja no klostera, bet nesodīja par nepaklausību vai nespīdzināja par ķecerību, ir tas, ka es gribu, lai jūs apgūstat šos noslēpumus. Vēlos, lai jūs tos izpētāt un mēs tos izprotam un apbruņojamies pret tiem.
- Vai man jāizpēta ari nulle? Vai es došos pie osmaņiem un mācīšos no viņiem? Vai apgūšu viņu zinības?
Vīrs pasmējās un pastūma papīra lapu ar arābu cipariem pretī priesterim novicim, ar vienu pirkstu pieturēdams lapu. Es jums ļaušu šo te paturēt, viņš apsolīja. Tas varēs būt jūsu atalgojums, kad būsiet sācis strādāt manā labā un uzsācis savu misiju. Jā, iespējams, jūs dosieties pie neticīgajiem un dzīvosiet viņu vidū, un mācīsieties viņu paražas. Taču šobrīd jums jāzvēr paklausība man un mūsu ordenim. Es jūs sūtīšu ārpusē kalpot par manām acīm un ausīm. Es jūs sūtīšu medīt noslēpumus un iegūt zināšanas. Atzīmēt kartē bailes, uzmeklēt tumsu visos tās veidos un formās. Es jūs sūtīšu kļūt par daļu no mūsu ordeņa, kas tiecas visu izprast.
Vīrietis redzēja, kā atplaukst Lūkas seja, kad viņš iedomājās par pētījumiem veltītu dzīvi. Taču tad jaunais vīrietis saminstinājās. Es nezināšu, kas man jādara, Luka atzinās. Nezinu, ar ko sākt. Es neko nesaprotu! Kā es zināšu, kurp man jāiet un kas jādara?
- Es jūs sūtīšu mācībā. Jūs visu apgūsiet pie skolotājiem. Viņi jums iemācīs likumus un to, kādas ir jūsu pilnvaras sasaukt tiesas sēdi vai uzsākt izmeklēšanu. Jūs uzzināsiet, kas jāmeklē un kā notiek nopratināšana. Sapratīsiet, kad cilvēks jānodod laicīgās varas pārstāvju pilsētu mēru vai pilskungu rokās un kad viņu var sodīt Baznīca. Kad būsiet gatavs, kad būsiet to visu apguvis, es jūs sūtīšu pirmajā uzdevumā.
Luka pamāja ar galvu.
- Jūs pāris mēnešu apmācīs, un tad es jūs sūtīšu pasaulē ar maniem rīkojumiem, vīrietis turpināja. Jūs dosieties turp, kurp likšu, un izpētīsiet to, ko tur atradīsiet. Un man par visu ziņosiet. Jūs drīkstēsiet tiesāt un sodīt, kur vien redzēsiet pārkāpumus. Drīkstēsiet izdzīt velnus un nešķīstos garus. Drīkstēsiet mācīties. Patstāvīgi visu apšaubīt. Tomēr jūs kalposiet Dievam un man, kā es jums likšu. Būsiet paklausīgs man un ordenim. Dosieties neredzamajā pasaulē, raudzīsieties uz neredzēto un to apšaubīsiet.
Iestājās klusums. Varat iet, vīrs ierunājās, it kā būtu sniedzis visvienkāršāko no pamācībām. Luka, kurš bija klusi un mierīgi stāvējis un klausījies, sakustējās un devās uz durvju pusi. Kad viņa roka jau bija satvērusi bronzas rokturi, vīrietis ieteicās: Ir vēl kaut kas…
Luka pagriezās.
- Viņi runāja, ka jūs esat laumu bērns, pareizi? Apsūdzība nokrita telpā kā pēkšņa ledus krusa. Ciema ļaudis. Viņi tenkoja par to, ka esat piedzimis tik glīts un gudrs sievietei, kura visu savu mūžu bijusi neauglīga, un vīrietim, kurš nemāk ne lasīt, ne rakstīt. Runā, ka jūs uz jūsu vecāku durvju sliekšņa atstājušas laumas, vai ne?
Iestājās ledains klusums. Lūkas stingrā, jaunā seja nepauda neko. Nekad neesmu atbildējis uz šādu jautājumu un ceru, ka man to ari nenāksies darīt. Es nezinu, ko citi par mums runāja, viņš skarbi sacīja. Tie bija neizglītoti, bailīgi lauku ļaudis. Māte teica, ka nevajag pievērst uzmanību tam, ko viņi runā. Viņa sacīja, ka ir mana māte un mīl mani vairāk par visu uz pasaules. Nozīme bija tikai tam, nevis pasaciņām par laumu bērniem.
Vīrietis īsi iesmējās, pamāja, ka Luka drīkst iet, un noraudzījās jauneklim pakaļ, līdz aiz viņa aizvērās durvis. Iespējams, es sūtu laumu bērnu, lai tas kartē atzīmē paša bailes, viņš pie sevis noteica, sakārtodams papīrus un atbīdīdams krēslu. Kāds joks tas būs redzamajai un neredzamajai pasaulei! Laumu bērns ordenī! Laumu bērns, kas kartē atzīmē bailes.
.
.
LUKRETILI PILS, 1453. GADA JŪNIJS
Brīdī, kad Luka tika pratināts, savās dzimtas mājās, Lukretili pilī, apmēram divdesmit jūdžu uz ziemeļaustrumiem no Romas, ģimenes kapelā greznā krēslā apsēdās jauna sieviete. Viņas tumšzilās acis cieši raudzījās uz bagātīgi izgreznotu krucifiksu, gaišie mati zem melnā plīvura bija savīti nevērīgā pīnē, seja bija sasprindzināta un bāla. Priesteris ēnā sakustējās, un sārtajā kristāla traukā uz altāra nomirgoja sveces liesma. Jaunā meitene nometās ceļos, cieši sažņaugusi rokas, un dedzīgi lūdzās par tēvu, kurš, savā guļamistabā cīnīdamies ar nāvi, atteicās tikties ar meitu.
Kapelas aizmugurē atvērās durvis, un klusām ienāca meitenes brālis; viņš ieraudzīja māsas noliekto galvu un nometās uz ceļiem viņai blakus. Meitene pameta skatienu sānis uz glīto, tumšmataino, jauno vīrieti ar tumšajām uzacīm. Viņa seja bija skarba no bēdām.
- Viņš ir aizgājis, Izolde. Viņš ir aizgājis. Lai dus mierā!
Izoldes gaišā seja savilkās sāpēs, un viņa ar rokām
aizsedza acis. Viņš nesūtīja pēc manis? Pat pašās beigās ne?
- Tēvs nevēlējās, lai tu redzētu viņu ciešam sāpes. Tēvs gribēja, lai tu viņu atceries tādu, kāds viņš bija agrāk, spēcīgu un veselīgu. Taču pēdējos vārdos viņš sūtīja tev savu svētību, un viņa beidzamās domas bija pievērstas tavai nākotnei.
Meitene papurināja galvu. Nespēju iedomāties, ka viņš varētu man nedot savu svētību.
Džordžo novērsās no māsas un parunāja ar priesteri, kurš uzreiz aizsteidzās uz kapelas aizmuguri. Izolde izdzirdēja, kā sāk dimdināt lielais zvans; ikvienam bija jāzina, ka diženais krustnesis Lukretili lords ir miris.
- Man jālūdz par viņu, meitene klusām ierunājās. Vai tu atgādāsi šurp viņa mirstīgās atliekas?
Brālis pamāja ar galvu.
- Es šonakt palikšu nomodā pie tēva, Izolde izlēma. Sēdēšu viņam blakus tagad, kad viņš ir aizgājis, lai gan viņš man to neatļāva, dzīvs būdams. Viņa uz mirkli apklusa. Vai tēvs man neatstāja kādu vēstuli? Neko?
- Tēva novēlējums, Džordžo klusām sacīja. Viņš domāja par tevi. Pašos pēdējos dzīves mirkļos viņa prāts bija pievērsts tev.
Izolde pamāja ar galvu; meitenes tumšzilās acis pieplūda asarām, un tad viņa salika rokas un lūdza par tēva dvēseli.
Pirmo garo nakti pēc tēva nāves Izolde pavadīja, klusumā vāķējot pie viņa zārka, kas bija novietots ģimenes kapelā. Visās četrās debespusēs zārkam stāvēja četri tēva bruņotie vīri, noliekuši galvu pār zobenu. Gaisma, ko meta garās vaska sveces, atspīdēja svētītajā ūdenī, kas bija izsmidzināts uz zārka vāka. Izolde, tērpusies baltā, visu nakti pavadīja, nometusies ceļos pie zārka, līdz atnāca priesteris, lai noturētu rīta lūgšanu, pirmo tās dienas dievkalpojumu. Tikai pēc tam meitene piecēlās un ļāva pils dāmām pavadīt sevi uz savu istabu, lai pagulētu, līdz brālis atsūtīja ziņu, ka viņai jāceļas augšā un jāparādās cilvēkiem bija pienācis vakariņu laiks, un saime gribēs redzēt savu kundzi.