- Guļoši suņi, Freize ieteicās.
Luka metās viņam virsū. Ko tu, ellē, ar to gribi sacīt?
- Labāk tos neaiztikt. Tā ļaudis saka. Neaiztiec guļošus suņus. Jūsu izmeklēšana ir noslēgusies, un visi ir laimīgi. Mēs esam devušies kādā citā sasodīti muļķīgā uzdevumā. Un abas sievietes, kuras bija nepatiesi apsūdzētas, ir brīvas kā putni gaisā. Kāpēc meklēt nepatikšanas?
Luka jau vēra muti, lai strīdētos pretī, bet tad aprāvās un pagriezās pret Izoldi. Kad Freize bija atzinies meiteņu atbrīvošanā, Izolde bija pametusi uz viņu savu izteiksmīgo zilo acu skatienu, bet tagad viņa bija atsākusi pētīt savas rokas, kas gulēja klēpī.
- Vai tā ir taisnība, ka Freize jūs atbrīvoja? Vai viņš jūs palaida vaļā, kā apgalvo?
Izolde pamāja ar galvu.
- Kādēļ jūs uzreiz to neteicāt?
- Negribēju sagādāt viņam nepatikšanas.
Luka nopūtās. Tas bija neticami, bet, tā kā Freize palika pie savas atzīšanās un Izolde citu izskaidrojumu nesniedza, Luka nesaprata, ko vēl viņš varētu iesākt. Kurš gan tam noticēs?
- Drīzāk ticēs šim stāstam nekā tam, ka mēs izgaisām, atbrīvojoties no slēgtām kāju un roku važām, meitene piebilda. Kurš noticēs tam?
Luka pameta skatienu uz brāli Pēteri. Vai jūs uzrakstīsiet, ka esam apmierināti, jo mūsu kalps viņas atbrīvoja, pārkāpjot savu pienākumu robežas, taču ticot, ka rīkojas pareizi? Un tagad mēs esam pārliecināti, ka burvestību nebija, un šīs sievietes ir brīvas.
Brāļa Pētera seja pauda viņa visnopietnāko izteiksmi. Ja jūs man liekat tā darīt, viņš sīkumaini atteica. Es gan domāju, ka te slēpjas kas vairāk par jūsu kalpu, kurš ir pārkāpis savas pilnvaras. Bet, tā kā viņš vienmēr dara to, ko nepieklātos darīt, un tā kā jūs to mūždien pieļaujat, turklāt, šķiet, esat pārliecināts, ka šīs sievietes jāatbrīvo, es varu tā uzrakstīt.
- Vai atdosiet manam vārdam labo slavu? Izolde uzstājīgi prasīja.
- Es jūs neapsūdzēšu izbēgšanā, izmantojot burvestības, brālis Pēteris paskaidroja. Tas ir viss, ko varu darīt. Nezinu, vai jūs esat nevainīga it visā; tomēr, tā kā neviena sieviete nav nevainīga kopš Ievas grēkā krišanas, esmu gatavs atzīt, ka šobrīd pret jums nav nekādu pierādījumu un apsūdzību.
- Ar to pietiks, Luka izlēma un pagriezās pret Izoldi. Bet ko jūs tagad iesāksiet?
Meitene nopūtās. Es jau kādu laiku lauzu galvu par to, ko man tagad iesākt. Tomēr domāju, ka došos pie sava tēva drauga dēla. Šis vīrs bija tēva pastāvīgais biedrs krusta karā un ir mans krusttēvs. Es viņa dēlam varu uzticēties, un viņam ir sīksta karotāja slava. Es viņu lūgšu atdot manam vārdam labo slavu un jāt man līdzi, lai stātos pretī manam brālim. Izskatās, brālis to visu darīja tāpēc, lai nozagtu man mantojumu un mani nogalinātu. Es atņemšu viņam mantojumu un atgūšu to, kas pieder man.
- Ir vēl kas, ko jūs nezināt, Luka sacīja. Un tas ir kas ļaunāks. Jūsu brālis bija pavēlējis saimniecības māsai sūtīt mūķenes skalot zeltu upē, kas plūst jūsu mežos.
Izolde izskatījās apmulsusi. Zeltu?
- Varbūt tādēļ jūsu brālis bija apņēmies jūs padzīt no abatijas. Kalnos varētu būt vesela bagātība, kas plūst straumē kā zelta putekļi.
- Viņas skaloja zeltu?
Luka apstiprinoši pamāja ar galvu. Viņš izmantoja saimniecības māsu, lai zagtu zeltu no jūsu abatijas zemēm. Tagad viņa ir mirusi, jūs esat aizbēgusi un abatija un zemes, un zelts tas viss pieder viņam.
Jauneklis ieraudzīja, ka Izoldes žoklis saspringst. Viņš ir dabūjis manas mājas, manu mantojumu un nu arī bagātību?
Luka pamāja ar galvu. Viņš pameta saimniecības māsu nāvei un aizjāja.
Izolde pagriezās pret brāli Pēteri. Bet viņu jūs neapsūdzējāt! Jūs neapsūdzējāt viņu visos grēkos kopš Ādama laikiem! Taču man ir jāatbild par visu, ko izdarījusi Ieva?
Brālis Pēteris paraustīja plecus. Mūsu acīs viņš nekādu noziegumu tanī brīdī nebija pastrādājis. Un tagad viņš skalo savu zeltu pats savā zemē.
- Es viņam likšu par to atbildēt! Es atgriezīšos un atgūšu savas zemes! Ja brālis tik slikti sargā mūsu ģimenes godu, mani vairs nesaista tēva griba. Es viņu padzīšu, tāpat kā viņš padzina mani! Došos pie krusttēva dēla un lūgšu palīdzību.
- Vai jūsu krusttēvs bija turīgs vīrs? Jūsu brālim ir pašam sava pils un neliela armija.
- Mans krusttēvs bija Valahijas grāfs Vladislavs, Izolde lepni atteica. Viņa dēls ir jaunais grāfs. Es došos pie viņa.
Brālis Pēteris strauji pacēla galvu. Jūs esat grāfa Vladislava krustmeita? viņš ziņkārīgi iejautājās.
- Jā. Tēvs man vienmēr piekodināja, lai dodos pie viņa, ja uzbrūk nelaime.
Brālis Pēteris nolaida skatienu un pārsteigumā nogrozīja galvu. Viņa personā šai lēdijai ir ietekmīgs draugs, viņš klusām sacīja Lūkam. Tas vīrs varētu sakaut viņas brāli jebkurā mirklī.
- Kur viņš dzīvo?
- Tas ir tālu, meitene atzina. Uz austrumiem. Viņš ir Ungārijas galmā.
- Tas būtu aiz Bosnijas? Freize atmeta visus centienus nostāvēt klusu pie durvīm un ienāca istabā.
-Jā-
- Vēl tālāk uz austrumiem nekā Bosnija?
Izolde pamāja ar galvu.
- Kā divas tik skaistas meitenes kā jūs un jūsu verdzene domājat veikt šādu ceļojumu, lai kāds jūs neapzagtu… vai vēl ļaunāk? Freize skarbi noprasīja. Jums dzīvām ādu novilks.
Izolde palūkojās uz jaunekli un viņam uzsmaidīja. Vai jūs nedomājat, ka Dievs mūs sargās?
- Nē, viņš noteikti sacīja. Esmu pieredzējis, ka Viņš reti dod par sevi zināt.
- Kad vien varēsim, mēs ceļosim kopā ar ceļabiedriem un ar viņu sargiem. Un, kad nevarēsim, cerēsim uz labāko. Jo man ir jādodas turp. Nav neviena cita, pie kā es varētu vērsties. Un es atriebšos brālim. Atgūšu mantojumu.
Freize mundri pamāja Lūkam. Jūs tikpat labi varējāt viņas sadedzināt, kad jums bija tāda iespēja, viņš atzina. Jo ari tagad jūs viņas sūtāt drošā nāvē.
- Ak, negvelz muļķības! Luka nepacietīgi iesaucās. Mēs viņas aizsargāsim.
- Mums ir jāpilda savs uzdevums! brālis Pēteris iebilda.
Luka pagriezās pret Izoldi. Jūs varat ceļot kopā ar mums un atrasties mūsu aizsardzībā. Mēs dodamies izmeklēšanas misijā, kuru veikt mūs ir sūtījis pats Svētais tēvs. Mēs vēl nezinām, kurp īsti tā ved, bet varat jāt kopā ar mums, līdz mūsu ceļi šķirsies.
- Ļoti svarīgi, Freize papildināja, pamādams jaunajai sievietei. Mēs esam ļoti svarīgi.
- Varat mums piebiedroties un, kad atradīsiet drošus un cienījamus ceļabiedrus, varēsiet tālāk doties kopā ar tiem.
Izolde nolieca galvu. Es jums pateicos. Pateicos jums par sevi un Išraku. Mēs jūs nedz aizkavēsim, nedz novērsīsim jūsu uzmanību.
- Ir pilnīgi droši, ka viņas darīs gan vienu, gan otru, brālis Pēteris skābi piezīmēja.
- Mēs vismaz varam viņām palīdzēt ceļā, Luka noteica.
- Man vajadzētu jums pateikt, kā mani sauc, jaunā sieviete sacīja. Es vairs neesmu abate.
- Protams, Luka atteica.
- Esmu Lukretili lēdija Izolde.
Luka nolieca galvu, bet Freize pagājās uz priekšu, zemu paklanījās, ar galvu gandrīz pieskardamies ceļgaliem, tad iztaisnojās un ar sažņaugtu dūri iebelza pa to vietu krūtīs, kur atrodas sirds. Lēdija Izolde, esmu jūsu rīcībā, viņš nopietni pavēstīja.