Izolde izbrīnīta iespurdzās, un Freize uzmeta viņai pārmetošu skatienu. Es biju domājis, ka jūs esat audzināta tā, ka pieņemat bruņinieka pakalpojumus, kad tie tiek piedāvāti.
- Vai tad nu viņš ir bruņinieks? brālis Pēteris vaicāja Lūkam.
- Tā izskatās, skanēja uzjautrinājuma pilna atbilde.
- Tad, sacīsim, ieročnesējs, Freize piebilda. Es būšu jūsu ieročnesējs.
Lēdija Izolde piecēlās kājās un sniedza Freizem roku. Jūs rīkojaties pareizi, atgādinot man, ka uz goddevīgu piedāvājumu pakalpot ir jāatbild laipni. Freize, es pieņemu jūsu pakalpojumus un esmu par tiem prieciga. Pateicos jums!
Uzmetis Lūkam triumfējošu skatienu, Freize noliecās un pieskārās ar lūpām Izoldes pirkstiem. Esmu jūsu rīcībā, viņš sacīja.
- Vai jūs viņam dosiet pajumti, apģērbu un ēdienu? Luka noprasīja. Viņš ēd kā desmit zirgi.
- Mani pakalpojumi, kā lēdija to labi saprata, nāk no tīras sirds, Freize ar cieņu sacīja. Esmu viņas rīcībā, ja saskarsimies ar bruņnieciskiem piedāvājumiem vai kādu pārdrošu pasākumu. Pārējo laiku es, protams, pavadīšu, kalpodams jums.
Esmu ļoti pateicīga, Izolde nomurmināja. Un, tiklīdz saskaršos ar kādu pārdrošu pasākumu vai bruņnieciskiem piedāvājumiem, došu jums ziņu.
Kad Izolde ienāca guļamistabā, Išraka gulēja, taču, izdzirdējusi klusos soļus, tūliņ atvēra acis un iejautājās: Kā gāja vakariņās? Vai esam apcietinātas?
- Mēs esam brīvas, Izolde sacīja. Freize negaidot pateica savam kungam, ka tas bija viņš, kurš mūs izlaida no vārtsardzes namiņa pagraba.
Išraka paslējās uz elkoņa. Viņš tiešām tā sacīja? Kāpēc? Un viņi noticēja?
- Freize runāja pārliecinoši. Viņš uzstāja. Nedomāju, ka viņi noticēja pilnībā, bet vismaz teikto pieņēma.
- Vai Freize pateica, kādēļ viņš atzinās, ka izdarījis ko tādu?
- Nē. Domāju, ka tāpēc, lai varētu būt mums noderīgs. Un vēl labāk: viņi pateica, ka mēs varam ceļot kopā ar viņiem, kamēr mūsu ceļi ved uz vienu pusi.
- Kurp viņi dodas?
- Viņi klausa pavēlēm. Dodas turp, kurp viņiem liek. Taču no ciema ārā ved tikai viens ceļš, tā ka pagaidām visi dosimies uz austrumiem. Mēs varam jāt reizē, un tā mēs būsim uz šiem ceļiem lielākā drošībā nekā kopā ar svešiniekiem vai vienas pašas.
- Man ne pārāk patīk brālis Pēteris.
- Viņam nav nekādas vainas. Turklāt Freize zvērēja būt mans ceļojošais bruņinieks.
Išraka ieķiķinājās. Freizem ir laba sirds. Varbūt reiz tu būsi priecīga par viņa klātbūtni. Šovakar viņš nudien izdarīja mums pakalpojumu.
Izolde novilka zilo tērpu un vienā kreklā piegāja pie savas gultas. Vai tu neko nevēlies? Vieglo elu? Vai man apmazgāt tavus sasitumus?
- Nē, esmu gatava no jauna laisties miegā.
Kad Izolde iekāpa gultā līdzās draudzenei, gulta klusi nokrakšķēja. Arlabunakti, manu māsiņ, viņa sacīja, kā bija teikusi gandrīz katru vakaru savā mūžā.
- Arlabunakti, mana visudārgā!
.
VITORITO, ITĀLIJA, 1453. GADA OKTOBRIS
Mazā sabiedrība vēl divas dienas uzkavējās ciemā, līdz Išrakas zilumi izbālēja un viņa atguva spēkus. Meitenes iegādājās gaiši rūsganus ceļojuma tērpus un biezus vilnas apmetņus aukstajām naktīm, un trešajā dienā visi bija gatavi līdz ar saullēktu doties ceļā.
Diviem zirgiem Freize bija uzlicis seglus ar otru sēdekli aizmugurē. Es domāju, ka jūs jāsiet, sēdēdama lordam aiz muguras, viņš paskaidroja Izoldei. Un kalpone sēdēs aiz muguras man.
Nē, Išraka stingri atteica. Mēs jāsim pašas savos zirgos.
- Tas būs nogurdinoši, Freize brīdināja, un ceļi ir grambaini. Lielākajai daļai dāmu patīk jāt, sēžot aiz muguras vīrietim. Jūs varat sēdēt zirgā sāniski; jums nav jāsēž jāteniski. Tā jūs jutīsieties daudz ērtāk.
- Mēs jāsim pašas, Izolde nepiekāpās. Savos zirgos.
Freize savilka seju grimasē un pamirkšķināja Išrakai. Tad kādu citu reizi.
- Nedomāju, ka pienāks tāda reize, kad es vēlēšos sēdēt jums aiz muguras, viņa dzedri sacīja.
Puisis atsprādzēja seglu jostu un ar vēzienu noņēma seglus no zirga muguras. Tā jūs sakāt tagad, viņš pašapzinīgi sacīja, bet tas ir tādēļ, ka jūs mani gandrīz nepazīstat. Daudzas meičas izturējušās vienaldzīgi, pirmo reizi mani satiekot, bet pēc kāda laika… Viņš noklikšķināja pirkstus.
- Un kas tad notiek pēc kāda laika? Izolde smaidīdama vaicāja.
- Viņas tur neko nevar padarīt, Freize, kā uzticēdams noslēpumu, paskaidroja. Neprasiet man, kāpēc. Man ir tādas spējas. Sievietes un zirgi tie mani mīl. Sievietēm un zirgiem patiesībā lielākajai daļai dzīvnieku vienkārši patīk atrasties manā tuvumā. Es viņiem gluži vienkārši patīku.
No staļļa pagalma iznāca Luka, nesdams savus seglus. Vai tu vēl neesi apseglojis zirgus?
- Es tikai mainu seglus. Dāmas vēlas jāt pašas, lai gan es uzņēmos tādas klapatas, ka nopirku seglus ar papildu sēdekli aizmugurē. Viņas ir nepateicīgas.
- Nu protams, viņas jās pašas! Luka nepacietīgi sacīja. Viņš palocīja galvu pret jaunajām sievietēm, un, kad Freize pieveda pirmo zirgu pie paaugstinājuma, kur pakāpties, lai uzlēktu zirgā, Luka piegāja pie Izoldes un saņēma meitenes roku, lai palīdzētu, un viņa uzkāpa uz paaugstinājuma, ielika kāju platajā kāpsli un ieslīdēja seglos.
Drīz visi pieci jau sēdēja zirgos un ar auklā piesietajiem pārējiem četriem zirgi^pi un ēzelīti izjāja uz mazās taciņas, pa kuru devās cauri mežam.
Luka jāja pa priekšu, viņam sekoja Izolde un Išraka, viena otrai blakus. Aiz jaunajām sievietēm jāja brālis Pēteris un aiz viņa Freize ar izturīgu rungu, kas karājās cilpā viņam pie segliem. Freizem līdzās skrēja brīvie zirgi.
Jāt pa dižskābaržu mežu bija patīkami. Kokos joprojām turējās vara brūnās lapas, kas ceļiniekiem deva patvērumu no spožās rudens saules. Taciņai paceļoties augstāk, mežs palika aiz muguras un jātnieki devās pa akmeņaino taku cauri augšējām ganībām. Bija ļoti klusu; šad tad viņi izdzirdēja zvaniņu šķindu, kas nāca no tālīna kazu ganāmpulka, bet lielākoties nebija saklausāms nekas cits kā vien vēja čuksti.
Luka pievilka pavadu un palēnināja gaitu, lai nonāktu līdzās abām meitenēm. Viņš apvaicājās Išrakai par laiku, ko viņa bija pavadījusi Spānijā.
- Lords Lukretili gan ir bijis visnotaļ neparasts vīrs, ja ļāva jaunai sievietei no sava nama mācīties pie mauru ārstiem, viņš atzina.
- Viņš tāds bija, Išraka atteica. Viņš izjuta lielu cieņu pret manas tautas skološanos un vēlējās, lai es mācos. Ja lords būtu vēl dzīvs, domāju, ka viņš būtu aizsūtījis mani atpakaļ uz Spānijas universitātēm, kur manu ļaužu studenti mācās par visu, sākot no zvaigznēm debesis un beidzot ar jūras ūdeņiem. Daži teic, ka to visu pārvalda vieni likumi. Mums ir jāatklāj, kādi šie likumi varētu būt.
- Vai jūs tur bijāt vienīgā sieviete?
Išraka papurināja galvu. Nē. Manā zemē ari sievietes var mācīt un mācīties.
- Un jūs iemācījāties skaitļus? Luka ziņkārīgi vaicāja. Ari to, ko nozīmē nulle?
Išraka noliedzoši pašūpoja galvu. Man īpaši labi nepadodas matemātika, lai gan es, bez šaubām, pazīstu skaitļus, viņa sacīja.