- Un ko jūs ar to darīsiet? Izolde ar bailēm skatījās uz dzīvnieku, kurš locījās un cīnījās uz ceļa, ievīkstīts tīklos.
- Mēs ciemā to iesprostosim, līdz varēsim izgatavot sudraba bultu, jo tikai tāda var nogalināt vilkati, un tad mēs iešausim bultu nezvēram sirdī un apraksim to krustcelēs. Tad tas gulēs mierīgi un mēs atkal savās gultās būsim drošībā.
- Pārāk mazs, lai būtu vilks, Freize atzina, cieši raugoties uz tiklu, kurā svaidījās nezvērs. Vairāk atgādina suni.
- Tas aug lielāks reizē ar mēnesi, vīrs sacīja. Kad mēness ir pilns, arī vilkatis izaug tik milzīgs kā vislielākais vilks. Un tad mēs, lai gan aizbultējam durvis un logiem aiztaisām slēģus, varam dzirdēt, kā tas apstaigā ciemu, pārbauda durvis un ošņājas ap slēdzenēm, cenšoties iekļūt iekšā.
Izolde nodrebinājās.
- Vai jūs palīdzēsiet mums aizdabūt to līdz ciemam? Mēs to iemetīsim iebraucamās vietas lāču bedrē, kur notiek lāču cīņas ar suņiem. Taču tas ir krietnu jūdzi tālāk. Mēs nedomājām, ka tas tik ļoti pretosies, un baidāmies tam pieiet pārāk tuvu ka tas mūs nesakož.
- Ja tas iekož, arī tu pats pārvērties par vilkati, kāds vīrs aizmugurē ierunājās. Es nozvērējos sievai, ka neiešu tam pārāk tuvu.
Freize pāri vīru galvām paskatījās uz Luku un, paklausot sava kunga piekrītošajam mājienam, nokāpa no zirga un piegāja pie paunas uz ceļa. Zem tīklu kaudzes un virvju mudžekļa viņš tikko varēja saskatīt dzīvnieku, kurš bija pieplacis pie zemes un savilcies čokurā. Viņam pretī palūkojās tumša, nikna acs; Freize ieraudzīja rūcienā atņirgtus sīkus, dzeltenus zobus. Divi vai trīs vīri turēja virves izstieptas, un Freize, paņēmis vienu virvi no vienas puses un otru no otras, piesēja tās pie diviem brīvajiem zirgiem. Tā, viņš sacīja vienam no vīriem. Vediet zirgu uzmanīgi. Jūs teicāt lidz ciemam ir divas jūdzes?
- Varbūt pusotras, vīrietis atteica. Kad no paunas, kas gulēja uz ceļa, izlauzās kauciens, zirgs bailēs iekrācās un sāka mīdīties. Virves tika savilktas, un visi devās uz priekšu, velkot aiz sevis bezpalīdzīgo saini. Ik pa brīdim radījums noraustījās un apvēlās, liekot zirgiem bailēs kāpties atpakaļ, .un vīriem, kuri tos vadīja, nācās pievilkt pavadas un dzīvniekus nomierināt.
- Sliktas lietas, Freize sacīja Lūkam, kad viņi iegāja ciemā kopā ar svešajiem vīriešiem un ieraudzīja pārējos cieminiekus pulcējamies apkārt ar pīķiem, cirvjiem un spriguļiem.
- Šī ir tā lieta, kuru mēs esam sūtīti izprast, brālis Pēteris sacīja Lūkam. Es sākšu rakstīt ziņojumu, un jūs varat veikt izmeklēšanu. Mēs varam to paveikt šeit, pirms turpinām savu ceļu un misiju. Atrodiet pierādījumus apgalvojumam, ka tas ir vilkatis pusdzīvnieks, puscilvēks -, un tad jūs varēsiet izlemt, vai tas ir jānonāvē ar sudraba bultu vai ne.
- Es? Luka svārstījās.
- Jūs esat izmeklētājs, brālis Pēteris viņam atgādināja. Šī ir vieta, kur izprast bailes un kartē atzīmēt velna parādīšanos. Sāciet izmeklēšanu!
Freize palūkojās uz Luku; Izolde gaidīja. Luka nokremšļojās. Es esmu izmeklētājs, kuru sūta pats Svētais tēvs, lai atklātu ļaundarības un nekārtības kristīgajā pasaulē, viņš paziņoja ciema iedzīvotājiem. Atskanēja ieinteresēta un cieņas pilna murdoņa. Es veikšu izmeklēšanu par šo briesmoni un izlemšu, ko ar to iesākt, Luka turpināja. Ikvienam, kuram šis nezvērs ir nodarījis pāri vai kurš no tā baidās vai ari kaut ko par to zina, jāierodas manā istabā iebraucamajā vietā un jāsniedz man liecība. Pēc dienas vai divām es jums pateikšu savu lēmumu, un tas būs jums saistošs un galīgs.
Freize piekrītoši pamāja ar galvu. Kur atrodas lāču bedre? viņš vaicāja vienam no zemniekiem, kas veda zirgu.
- Iebraucamās vietas pagalmā, vīrs atteica. Viņš pamāja uz lielajām divvērtņu durvīm, kas veda uz staļļa pagalmu iebraucamās vietas malā. Kad zirgi pienāca tuvāk, cieminieki paskrēja uz priekšu un plaši atvēra durvis. Sētā zem iebraucamās vietas logiem atradās liela, apaļa arēna.
Reizi gadā uz svētkiem ieradās lāču vadātājs un atveda uz ciemu savu pieķēdēto dzīvnieku, un ikviens slēdza derības, cik suņu tiks saplosīts un cik tuvu lāča rīklei tiks pats drosmīgākais; tad lāču vadātājs paziņoja, ka derības noslēgušās, un izpriecas bija galā līdz nākamajam gadam.
Stabs arēnas vidū parādīja, kur lāči tika pieķēdēti aiz kājas, kad tiem laida virsū suņus. Arēna bija nostiprināta un tās sienas paaugstinātas ar piestiprinātiem baļķiem un dēļiem tā, ka iekšējā siena stiepās gandrīz līdz iebraucamās vietas mājas pirmā stāva logiem. Viņi spēj augstu lēkt, zemnieks sacīja. Vilkači spēj lēkt; to zina ikviens. Šai sienai pāri nepārlēktu ari pats velns.
Cieminieki atraisīja virves no zirgiem un vilka tīklos ievīstīto paunu uz lāču bedres pusi. Šķita, ka sainis pretojas vēl sparīgāk. Pāris zemnieku paņēma dakšas un padurstīja nezvēru; tas aiz sāpēm gaudoja un rūca, un mēģināja ar visu tīklu mesties tiem virsū.
- Un kā jūs grasāties to palaist vaļā lāču bedrē? Freize skaļi brīnījās.
Iestājās klusums. Bija skaidrs, ka līdz tam vēl neviens nebija aizdomājies. Mēs to vienkārši iemetīsim iekšā un atstāsim, lai tas atbrīvojas pats, kāds ieteica.
- Es tam klāt neiešu, otrs ierunājās.
- Ja tas vienreiz iekož, ari sakostais pārvēršas par vilkati, kāda sieviete brīdināja.
- Cilvēks mirst no viņa indīgās elpas, cits piebilda.
- Ja tas dabū nogaršot kāda cilvēka asinis, tas viņu medī, līdz dabū rokā, kāds izteicās.
Brālis Pēteris, Luka un abas sievietes iegāja iebraucamajā sētā pa galvenajām durvīm un noīrēja istabas sev un staļļus zirgiem. Luka noīrēja arī ēdamistabu, pa kuras logu bija redzama lāču bedre pagalmā, un piegāja pie loga. Viņš ieraudzīja savu kalpu Freizi stāvam lāču bedrē blakus briesmonim, kas kārpījās savā tīklā. Kā jau Luka bija paredzējis, Freize nespēja pamest sapītu tīklos un vientuļu pat tādu briesmoni kā šis.
- Sagādājiet tam spaini ar ūdeni un gurna gaļas gabalu, lai tas var padzerties un ieēst, kad atbrīvosies, Freize sacīja iebraucamās vietas zirgu puisim. Un varbūt ari maizes klaipu, gadījumā ja maize tam iet pie sirds.
- Tas ir elles briesmonis, zirgu puisis iebilda. Es to neapkalpošu. Nesperšu kāju bedrē pie viņa. Ja nu tas man uzpūš elpu?
Uz mirkli izskatījās, ka Freize strīdēsies pretī, bet tad viņš piekrītoši pamāja ar galvu. Lai tā būtu, viņš piekāpās. Vai šeit ir kāds, kurš kaut nedaudz jūt līdzi šim briesmonim? Nav? Esat diezgan drosmīgi, lai to notvertu un spīdzinātu, bet nepietiek dūšas, lai to pabarotu, ko? Labi, tad es pats sadabūšu tam ēdamo vakariņām, un, kad tas būs atsvabinājies no mezgliem un atguvies no vilkšanas pa ceļu pusotras jūdzes garumā, tas varēs dabūt malku ūdens un kumosu gaļas.
- Raugies, lai tas tev neiekož! kāds ieteicās, un visi iesmējās.
- Tas man neiekodis, Freize bezkaislīgi attrauca. Neviens mani neaizskar bez manas atļaujas. Un es ari nebūšu tik stulbs, lai atrastos šeit, kad tas atbrīvosies. Nevis kā daži, kas dzīvojuši tam blakus un sūdzas, ka dzirdējuši to ošņājamies gar viņu durvīm, tomēr mēnešiem ilgi nav varējuši nabaga briesmoni notvert.