- Tas ir vīrs no iebraucamās vietas, kurš atveda vilkati, Tomass aizelsies sacīja. Viņš atnāca pie tevis, kaut gan es viņam teicu, lai to nedara.
- Tev vispār nebūtu vajadzējis viņam neko sacīt, sieviete atteica. Maziem zēniem maziem, smulīgiem puikām nav jārunā ar augstākstāvošiem ļaudīm. Ej atnes no pieliekamā krūku labākā ela un nesaki vairs ne vārda! Seri un lēdijas vai apsēdīsieties?
Viņa pamāja uz solu, kas bija iebūvēts zemajā akmens sienā mājas priekšā. Izolde un Išraka apsēdās un uzsmaidīja saimniecei. Mums šeit reti gadās kāda sabiedrība, sieviete sacīja. Un dāmas jau nu nekad.
No mājas iznāca Tomass, stiepdams divus rupji grebtus triskāju ķebļus, un nolika tos brālim Pēterim un Lūkam; tad viņš no jauna iemetās iekšā mājā un atnesa ela krūku, vienu glāzi un trīs krūzes. Glāzi puisēns kautrīgi piedāvāja Izoldei, bet pārējiem elu salēja krūzēs.
Luka un brālis Pēteris apsēdās, un sieviete nostājās viņiem iepretim, ar vienu roku burzīdama priekšauta stūri. Tomass ir labs zēns, viņa atkārtoja. Viņš negribēja izrunāties nepiedienīgi. Atvainojiet, ja viņš jūs ir aizskāris.
- Nē, nē, viņš bija pieklājīgs un izpalīdzīgs, Luka attrauca.
- Viņš jums dara godu, Izolde apgalvoja.
- Un dienās būs ļoti liels un spēcīgs puisis, Išraka piebilda.
Sievietes sejā iemirdzējās mātes lepnums. Tā ir, viņa sacīja. Es pateicos Tam Kungam par katru viņa dzīves dienu.
- Tomēr jums jau bija viens puisēns. Luka, nolicis krūzi, saudzīgi ierunājās. Jūsu dēls mums pastāstīja, ka viņam bijis vecāks brālis.
Sievietes platajai, glītajai sejai pārslīdēja ēna, un viņa pēkšņi izskatījās nogurusi. Tiesa gan. Lai Dievs man piedod, ka uz mirkli novērsu acis no sava dēla! Iedomājusies par viņu, sieviete vairs nespēja runāt; viņa aizgrieza galvu.
- Kā tas atgadījās? Izolde vaicāja.
- Ak vai! Ak vai, es viņu pazaudēju. Pazaudēju vienā mirklī. Dievs, piedod man par to mirkli! Es biju nepieredzējusi māte un tik nogurusi, ka aizmigu, un tanī mirklī viņš pazuda.
- Vai tas notika mežā? Luka tincināja.
Sieviete to apstiprināja ar mēmu galvas mājienu.
Izolde viegli piecēlās kājās un nosēdināja sievieti uz
sola. Vai jūsu dēlu aiznesa vilki? viņa klusām jautāja.
- Domāju, jā, sieviete atteica. Jau tajos laikos klīda runas par vilkiem mežos, un es meklēju jēru, cerēdama to atrast, pirms iestājas nakts. Viņa pamāja uz aitām laukā. Mums nepieder liels ganāmpulks un katrs dzīvnieks ir no svara. Uz brīdi apsēdos. Mans zēns bija noguris, tā ka mēs nolēmām brīdi atpūsties. Viņš nebija pat četrus gadus vecs lai Dievs mielo viņa dvēseli! Es uz mirkli atgūlos kopā ar viņu un aizmigu. Kad uzmodos, mana puisēna vairs nebija.
Izolde mierinoši uzlika roku uz sievietes pleca.
- Mēs atradām viņa mazo krekliņu, viņa turpināja. Sievietes balss drebēja apspiestās asarās. Taču tas bija pēc dažiem mēnešiem. Viens no puišiem to uzgāja, kad mežā meklēja putnu ligzdas. Atrada zem krūma.
- Vai uz tā bija asinis? Luka prasīja.
Sieviete papurināja galvu. Lietus to bija nomazgājis, viņa sacīja. Es aiznesu krekliņu priesterim, un mēs noturējām aizlūgumu par mana bērna nevainīgo dvēseli. Priesteris teica, ka man jāapglabā sava mīlestība pret dēlu un jārada otrs bērns. Un tad Dievs man atsūtīja Tomasu.
- Cieminieki ir notvēruši kādu nezvēru. Viņi runā, ka tas esot vilkatis, brālis Pēteris piebilda. Vai jūs apsūdzētu briesmoni sava dēla nonāvēšanā?
Viņš bija gaidījis, ka sieviete aizsvilsies un uzreiz apsūdzēs vilkati, taču viņa tikai gurdi paskatījās uz jauno vīrieti, it kā jau tā būtu pārāk ilgi par to visu raizējusies un domājusi. Protams, kad izdzirdēju par vilkati, es nodomāju, ka tas varētu būt aiznesis manu puisīti Stefanu. Tomēr es nezinu. Es pat nevaru pateikt, vai tas bija vilks, kas viņu paņēma. Varbūt mans dēls bija aizklīdis tā patālāk, iekritis upē un noslīcis. Vai iegāzies aizā. Varbūt vienkārši apmaldījies mežos. Es redzēju vilka pēdas, tomēr nemanīju dēla pēdu nospiedumus. Esmu par to domājusi katru mīļu dienu, tomēr atbildi nezinu.
Brālis Pēteris pamāja ar galvu un saknieba lūpas. Viņš paraudzījās uz Luku. Vai vēlaties, lai es pierakstu viņas stāstu un lieku, lai viņa parakstās?
Luka papurināja galvu. To varēsim arī vēlāk, ja liksies, ka tas ir nepieciešams, viņš sacīja un palocījās sievietei. Pateicamies par jūsu viesmilibu, saimniec. Kādā vārdā man jūs dēvēt?
Sieviete paberzēja seju ar priekšauta stūri. Es esmu Sāra Fērlija, viņa sacīja. Ralfa Fērlija sieva. Mūsu vārdam ciemā ir laba slava. Ikviens var jums pateikt, kas esmu.
- Vai jūs liecinātu pret vilkati?
Sāra veltīja jautātājam vāru smaidu, aiz kura slēpās nebeidzamas skumjas. Man nepatīk par to runāt, viņa vienkārši atteica. Es mēģinu par to nedomāt. Cenšos darīt to, ko man ieteica priesteris, apglabāt savas bēdas kopā ar mazo krekliņu un pateikties Dievam par manu otro puisēnu.
Brālis Pēteris vilcinājās. Mēs noteikti liksim nezvēram stāties tiesas priekšā, un, ja pierādīsies, ka tas ir vilkatis, viņš mirs.
Saimniece pamāja ar galvu. Tas man neatdos manu puisēnu, viņa klusām sacīja. Bet man vajadzētu būt priecīgai, zinot, ka mans dēls un visi citi bērni ganībās atrodas drošībā.
Viņi piecēlās un devās prom. Soļojot lejup pa akmeņaino taku, brālis Pēteris piedāvāja roku Izoldei, bet Luka palīdzēja Išrakai.
- Kādēļ brālis Pēteris viņai netic? kad Išraka atradās pietiekami tuvu, lai varētu runāt klusām, viņa jautāja Lūkam, uzlikusi plaukstu uz viņa rokas. Kāpēc viņš vienmēr ir tik aizdomu pilns?
- Tā nav viņa pirmā izmeklēšana. Brālis Pēteris jau agrāk ir ceļojis un daudz redzējis. Jūsu kundze Izolde bija ļoti laba pret to sievieti.
- Izoldei ir laba sirds, Išraka sacīja. Vai tie būtu bērni, sievietes vai ubagi viņas maks vienmēr ir atvērts un sirds atsaucīga. Pils virtuve katru dienu izsniedza divus dučus pusdienu trūcīgajiem. Izolde vienmēr tāda ir bijusi.
- Vai viņa kādreiz -ir kādu mīlējusi tā īpaši? Luka ikdienišķā balsī pavaicāja,_Takas vidū gulēja liels akmens. Jauneklis pārkāpa tam pāri un tad pagriezās, lai palīdzētu Išrakai.
Išraka iesmējās. Tam nav nekāda sakara ar jums, viņa strupi atteica. Kad meitene ieraudzīja, ka Luka pietvīkst, viņa turpināja: Ak, izmeklētāji Vai jums tiešām jāzina viss?
- Mani tikai māca ziņkārība…
- Nē. Nevienu. Izoldei bija jāprecas ar kādu resnu, turīgu un grēcīgu vīrieti, un viņa nekādā ziņā nebūtu šādu iespēju pat apsvērusi. Viņa nebūtu pazemojusies tā vīra priekšā. Izolde viegli deva savus šķīstības zvērestus, un tas viņai raizes nesagādāja. Izolde mīl savas zemes un savus ļaudis. Viņa nevienam vīrietim nav dāvājusi savu mīlestību. Išraka apklusa un tad, it kā lai Luku paķircinātu, piebilda: Vismaz līdz šim.
Luka raudzījās projām. Tādu jaunu un skaistu sievieti saista…
- Diezgan, Išraka noteica. Bet pastāstiet man par brāli Pēteri. Vai viņš vienmēr ir tik nejauks?
- Viņš turēja tā zēna māti aizdomās, Luka paskaidroja. Brālim Pēterim šķiet, ka, iespējams, viņa pati nogalināja savu bērnu un mēģināja novelt vainu uz vilka uzbrukumu. Es pats tā nedomāju; lai gan, protams, šajos no pasaules atšķirtajos ciemos tādas lietas mēdz gadīties.
Izolde apņēmīgi pakratīja galvu. Tikai ne viņa! Tā sieviete dzīvo šausmās no vilkiem, meitene sacīja. Tā nav nejaušība, ka viņa neatradās lejā, ciemā, lai gan visi citi ļaudis bija ieradušies noskatīties, kā atved vilkati.