- Kā jūs to zināt? Luka noprasīja.
Išraka palūkojās jauneklī tā, it kā viņš būtu akls. Vai tad jūs neredzējāt viņas dārzu?
Lūkam atmiņā neskaidri atausa iekopts dārzs pilns puķu un ārstniecības augu. Blakus virtuves durvīm atradās dobe ar dārzeņiem un ārstniecības augiem, un otrpus taciņai viļņojās puķes un lavanda. Vienā dobē brieda daži lieli rudens ķirbji, un ap durvīm vijās vīnstīgas ar apaļām vīnogām. Tas bija parasts lauku mājas dārzs, iekārtots daļēji ārstniecības vajadzībām un daļēji krāšņumam. Protams, es to redzēju, taču neko īpašu neatceros.
Jaunā sieviete pasmaidīja. Sāra audzē duci akonīta šķirņu dažādās krāsās, un viņas zēnam cepurē bija svaiga šīs puķes lapa. Viņa šo augu sastādījusi zem visiem logiem un pie durvīm es nekad neesmu redzējusi tādu krāsu bagātību visos toņos, kādos vien puķes var uzziedēt, no sārta līdz baltam un violetam.
- Nu un tad? Luka nesaprata.
- Vai tad jūs nepazīstat ārstniecības augus? Išraka ķircinājās. Tāds varens izmeklētājs kā jūs?
- Ne tik labi kā jūs. Kas ir akonīts?
- Parastais akonīta nosaukums ir kurpīte, bet šeit to dēvē par "vilku nāvi", Išraka paskaidroja. Ļaudis to jau gadu simtiem izmanto pret vilkiem un vilkačiem.
Izžāvēts un saberzts pulveri, tas var noindēt vilku. Iebarots vilkatim, tas var pārvērst to atpakaļ par cilvēku. Nāvējoša deva var vilkati nogalināt pilnībā. Viss atkarīgs no auga destilācijas un no daudzuma, kādu vilkam izdodas iebarot. Skaidra lieta, ka neviens vilks to neaizskar. Neviens vilks tam tuvumā neiet. Vilki neļauj pat savam kažokam tam pieskarties -j)at ne tik daudz. Tanī mājā neviens vilks nevar iekļūt Sāra ir uzcēlusi akonīta cietoksni.
Vai jūs domājat, ka tas pierāda viņas stāstītā patiesīgumu? Ka Sāra ir sasējusi šo zāli, lai aizsargātu sevi no zvēra, ja tas ierastos viņai pakaļ?
Išraka norādīja uz puisēnu, kurš lēkāja viņiem pa priekšu kā mazs jēriņš, vezdams viņus atpakaļ uz ciemu. Aiz zēna cepures lentes bija aizbāzts svaigs akonīta zariņš. Jādomā, tā viņa sargā savu dēlu.
Kad Luka, brālis Pēteris un meitenes atgriezās iebraucamajā sētā, ap staļļa pagalma vārtiem bija sapulcējies neliels bariņš.
- Kas tad tur notiek? Luka iejautājās un izspraucās cauri pūlim. Freize bija atvēris vārtus pusvirus un laida iekšā pa vienam cilvēkam, iekasēdams no katra pa pusgrasim un šķindinādams rokā monētas.
- Ko tu dari? Luka noprasīja.
- Ļauju cilvēkiem apskatīt briesmoni, Freize atteica. Tā kā viņiem bija liela interese, es nodomāju, ka mēs to varētu atļaut. Nospriedu, ka tas ir sabiedrības labuma dēļ. Ka, rādīdams ļaudīm šo nabaga grēcinieku, es varētu apliecināt Dieva diženumu.
- Un kas tev lika domāt, ka ir pareizi ņemt par to maksu?
- Brālis Pēteris mūždien ir tik nobažījies par izdevumiem, Freize mierīgi paskaidroja, pamādams uz rakstvedi. Es nodomāju, ka būtu labi, ja nezvērs dotu kādu ieguldījumu savas tiesas izdevumiem.
- Tas ir smieklīgi, Luka sacīja. Aizver vārtus! Ļaudis nedrīkst nākt iekšā un uz to blenzt. Šī ir izmeklēšana, nevis ceļojošā cirka izrāde.
- Ļaudis pavisam noteikti gribēs briesmoni redzēt, Izolde atzina. Ja viņi domā, ka nezvērs gadiem ilgi ir apdraudējis viņu ganāmpulkus un viņus pašus, viņi noteikti gribēs pārliecināties, ka tas ir sagūstīts.
- Labi, lai tad arī skatās, bet tu nedrīksti ņemt no viņiem naudu, Luka aizkaitināti sacīja. Tu nezvēru pat nenotvēri. Kādēļ tev jāiztaisās par tā uzraugu?
- Tādēļ, ka es atraisīju briesmonim saites un to pabaroju, Freize paskaidroja.
- Tas ir brīvs? Luka jautāja, un Izolde satraukti atbalsoja: Tu esi to atbrīvojis?
- Es pārgriezu virves un vienā stiepienā biju laukā no bedres. Tad tas apvēlās otrādi un izlīda no tīkliem, Freize sacīja. Padzērās, nedaudz ieēda un nu atkal guļ un atpūšas. Nekā daudz, ko redzēt, nav, bet šie ir vienkārši ļaudis, un te tāpat nekas daudz nenotiek. Turklāt no bērniem un plānprātiņiem es ņemu tikai pusi maksas.
- Te ir tikai viens plānprātiņš, Luka skarbi sacīja. Un viņš nav no ciema. Ielaid mani iekšā! Es gribu apskatīt briesmoni. Jaunais vīrietis iegāja pa vārtiņiem, un pārējie viņam sekoja. Freize klusām paņēma no atlikušajiem cieminiekiem monētas un plaši atvēra viņu priekšā vārtus. Es varētu saderēt, ka tas nav vilks, viņš pusbalsī teica Lūkam.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Kad briesmonis izlīda no tīkla, es to ieraudzīju. Tagad tas ir saritinājies ēnainajā stūrī, tā ka saskatīt ir grūtāk, bet tas nav nezvērs, kādu es jebkad būtu redzējis. Tam ir gari nagi un krēpes, taču tas pieceļas un nogulstas, sākot ar pakaļkājām un tad nostājoties uz visām četrām. Vilki tā nedara.
- Tad kas tas ir par nezvēru? Luka viņam noprasīja.
- īsti nezinu, Freize atzinās, taču vilkam tas daudz nelīdzinās.
Luka pamāja ar galvu un devās uz lāču bedri. Tur bija raupjas koka trepes un uz sastatnēm atradās koka steķu aplis, lai skatītāji varētu stāvēt visapkārt bedrei un pāri koka sienām vērot, kā lācim uzrīda suņus.
Luka uzkāpa pa trepēm un pagāja tālāk gar steķiem, tā ka augšā varēja uzkāpt arī brālis Pēteris, abas meitenes un mazais ganupuika.
Nezvērs tupēja, piespiedies pie tālākās sienas, kājas pavilcis sev apakšā. Tam bija garas, biezas krēpes un visiem laikapstākļiem pakļautā tumšbrūni iedegusi āda no dubļiem un skrambām bija mainījusi krāsu. Zvēram uz kakla vīdēja divi jauni virves atstāti tumši noberzumi, un tas ik pa brīdim nolaizīja asiņojošo ķepu. Caur saveltajām krēpēm lūkojās divas tumšas acis, un, kad Luka paskatījās, briesmonis rūcienā atieza zobus.
- Mums vajadzētu to sasiet un iegriezt tam ādā, ieteica brālis Pēteris. Ja tas ir vilkatis, pārgriežot ādu, zem tās parādīsies vilna. Tas būs pierādījums.
- Jums to vajadzētu nogalināt ar sudraba bultu, kāds cieminieks piebilda. Tas jādara uzreiz, pirms mēness kļūst lielāks, jo tad briesmonis būs spēcīgāks; tie nezvēri aug reizē ar mēnesi. Labāk nogalināt vilkati tagad, kad tas mums ir rokā un nav spēku pilnbriedā.
- Kad būs pilnmēness? Luka vaicāja.
- Rītnakt, Išraka atbildēja. Mazais zēns viņai blakus noņēma no cepures akonītu un meta ar to dzīvniekam, kas gulēja saritinājies. Tas parāvās nostāk.
- Re! kāds pūlī ieteicās. Vai redzat? Tas baidās no "vilku nāves"! Tas ir vilkatis! Mums to vajadzētu nobeigt tieši tagad. Nevajadzētu vilcināties briesmonis jānonāvē, kamēr tas ir vājš.
Kāds pacēla no zemes akmeni un svieda. Sviediens trāpīja briesmonim pa muguru, un tas atrāvies rūca un vairījās, it kā grasītos izrakties cauri lāču bedres augstajai sienai.
Viens no vīriem pagriezās pret Luku. Jūsu godība, mums nav tik daudz sudraba, lai pagatavotu bultu. Vai jums būtu nedaudz sudraba, ko mēs varētu to no jums nopirkt un iekalt bultas uzgalī? Mēs būtu ļoti pateicīgi. Citādi mums nāksies sūtīt pēc naudas aizdevēja uz Peskāru, un tas paņems vairākas dienas.
Luka pameta skatienu uz brāli Pēteri. Mums ir nedaudz sudraba, rakstvedis piesardzīgi sacīja. Tas ir Baznīcas svētais īpašums.
- Mēs varam jums to pārdot, Luka nolēma. Taču pagaidīsim, līdz mēness būs pilns, pirms nogalināsim briesmoni. Es gribu redzēt pārvēršanos pats savām acīm. Kad ieraudzīsim, ka tas kļūst par pilnasinīgu vilku, mēs zināsim, ka tas ir briesmonis, par kuru jūs ziņojāt, un tad mēs to varēsim nobeigt vilka veidolā.